Ceļā ar stopiem — iepazīt pasauli

2017. gada 13. aprīlis 00:01

(48. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2015. gada 30. oktobra numurā.)
367. diena
Šī diena sākas ar kārtējo pārbaudījumu — lielā ūdens pudele teltī apvēlusies un izlijusi uz telefona. To liekam rīsu maisā — rīsi uzsūcot ūdeni. Dodamies atpakaļ uz Tbilisi, lai no turienes kaut nedaudz izkļūtu ārā uz Armēnijas pusi.
Piedāvā mums daudz visādu variantu, bet padārgi. Beidzot mums divi “maršrutnieku” šoferīši norāda uz mazāku autoostu netālu no stacijas, un tur viens busiņš kursē vismaz Armēnijas virzienā. Beigās nokļūstam par to pašu cenu divreiz tālāk. Ieslēdzam telefonu, un tas darbojas! Rīsi visu “izārstējuši”.
Bet “maršrutnieku” vairs nav — sākam savu pirmo stopēšanu Gruzijā. Pat neesam sākuši stopēt, un jau apstājas mašīnīte. Stopēšana Gruzijā darbojas ļoti labi. Uz robežas saņemam zīmodziņus, un nu jau sākas garāks gājiens.
No Gruzijas vilciens “pa taisno” uz Armēnijas galvaspilsētu kursē tikai katru otro dienu, pa ceļam nekur nepieturot. Tā ka sākam soļot kājām. Beidzot apstājas viens džips. Iekšā militārais vīrs un jautā, no kurienes esam. Saka, ka mums te patikšot. Viņš brauc ātri un teic, lai nesprādzējamies, tāpat viņu te neviens neapturēšot. Nokļūstam pirmajā armēņu ciemā. Ieejam vienā telefonu centrā, kur ir wi-fi, lai publicētu video. Daudzi vēlas ar mums parunāties. Visi jautā — kāpēc tieši Armēnija un arī to, vai Latvijā ir armēņi?
Mums pasniedz kafiju un labprāt pastāsta, ka PSRS laikos esot bijis labāk. Bet nu tāda pašvaka situācija. Kam vajadzīga demokrātija, ja visi no valsts izbrauc? Iesaka mums skaistākās vietiņas. Skaista esot arī Karabaha — vieta, par kuru pašlaik azerbaidžāņi un armēņi cīnās. Tūristiem tur esot visai droši. Te cilvēki ļoti labi zina krievu valodu, skolā vēl joprojām to mācot. Gruzijā gan tā neesot.
Tad jau kļūst vēls un jāiet uz veikalu pēc konjaka. Armēnijā taču labākie konjaki.
Mūs gan brīdina — naktīs te no mīnus viena līdz diviem grādiem. Pagājušajā nedēļā bija mīnus pieci. Bet nebūs jau pirmā reize mums teltī.
Veikalā cenas nav zemas. Bet nevaram salīdzināt ar Gruziju — tur veikalā tā arī neiznāca ieiet.
Un tad dodamies uz ciema nomali, kur it kā esot divi dīķi. Tos atrodam, bet abi ir privātīpašums. Tad nu jāsameklē saimnieks. Jautājam sastaptajiem jauniešiem — viņi zina pastāstīt, ka pie dīķa varot palikt, jo teritorijas īpašnieki te esot tikai divreiz gadā. Bet būšot auksti. Varam iet pie viņiem pēc tējas.
Jautājam vēl vienam onkulītim. Viņš piedāvā palikt vienā viņa būdiņā pie cita ezera. Tur būtu siltāk nekā teltī, taču domājam celt telti un pasvinēt. Bet tad pienāk vēl divi vīri. Sāk runāt un saka, ka teltī neļaušot mums palikt — viņiem te māja, un viņi nevarot skatīties, kā mēs divi “uz ielas” gulēsim, kad viņi paši siltumā.
Te esot 1600 metru virs jūras līmeņa un skaitoties “aukstā ziemeļu svītra”. Te senāk cilvēki neesot dzīvojuši, bet pēc kara ar Turciju, kura atņēma Armēnijai zemi, daudzi te atbēguši un tā arī iedzīvojušies. Dodamies uz māju.
Tajā dzīvo divi brāļi un viena sieviņa. Septiņas govis, pīles, daudz suņu un kaķu. Tiekam cienāti ar tēju, galdā tiek likts mājas siers un sviests, pašcepti cepumi un kūka. Piedāvāts pilnīgi viss!
Saimnieki stāsta bēdīgus kara stāstus. Naudiņas arī neesot. Ko izaudzē, to ēd. Un vēl šņabītim sanāk. Lai gan viens brālis gatavs skriet uz veikalu pēc vodkas, par ko pats ļoti priecājas, sieviņa neļauj, jo viņam jau esot atkarība. Vīrs saņem tēju ar “jumtiņu”, bet vairāk neko.
Brāļiem ļoti krasi atšķiras viedokļi. Viens saka, tas, ka viņi te dzīvo nabadzīgi, nenozīmē, ka visa Armēnija ir nabadzīga. Nevar vainot komunismu, ja paši cilvēki nemāk ievēlēt labu valdību un paši negrib strādāt. Ja strādāsi, viss notiks! Otrs saka, ka PSRS neko labu te nav devusi un Vācija ir paraugs. Armēnija esot pagrimusi vieta, kur visi dzīvo bēdās un mokās.
Brāļi gan ir vienisprātis, ka turki un azerbaidžāņi ir “uz vienu roku” un turkiem jau maziņiem skolā māca, ka armēņi ir viņu ienaidnieki.
Bet pašu valstī armēņiem arī nav tik viegli pārvietoties — uz galvaspilsētu vīri baidās braukt, jo ir tumšāki kā citi, uzreiz tiek prasīti dokumenti, un ir problēma, jo abi ir bijušie ieslodzītie, taču daudz nevēlas runāt par to. Kāpēc “sēdējuši”? Esot nepatiesi apsūdzēti. Bet cilvēki tiešām jauki un sirsnīgi. Runājam par ļoti daudz ko un noteikti ar laiku atcerēsimies visus pārsteidzošos stāstus.
Šodien tiekam segti neskaitāmām segām un guļam gultiņā. Nāk rudens, un jāsagatavojas aukstumam.
Šodiena ir piedzīvojumiem bagāta, un tā jau tam jābūt šajā lielajā dienā.
369. diena
Nakts ir pārciesta, īstenībā nav tik traki, pateicoties mūsu foršajām folijas segām no mammas.
Mostamies un uzreiz iedzeram siltu kafiju, un pabarojam suņus. Esiet uzmanīgi ar kafijas automātiem Armēnijā — atlikumu neizdod! Ja samaksā par divām kafijām, ņem divas. Ja ņemsi vienu, tāpat neko atpakaļ nedabūsi. Un tā visur.
Dodamies ceļā. Domājam, būs “maršrutnieks”, gan jau apturēsim un brauksim ar to, ja ne, tad ar stopiem.
Uz lielceļa ātrums ir liels. Tā arī visi “maršrutnieki” pabrauc garām... Sākam iet uz Erevānas pusi — 60 km no šejienes. Ejam paceltu īkšķi, un pēc minūtēm trim mums priekšā strauji piebremzē mašīna. Iekšā militārais vīrs, kurš vēlas mūs vest! Te militārie tādi draudzīgi.
Puisis gan krieviski daudz nezina un ik pa laiciņam piezvana mammai, lai uzzinātu tulkojumu. Viņam ir tikai 22 gadi, un viņš jau ir “Omon”. Liels vīrs. Nodarbojas ar kikboksu. Kad armēņi ar armēņiem sacenšas, cīņas ir labas. Ja sāncenši ir turki vai azerbaidžāņi, nekā laba neesot.
Daudz parunāties nesanāk, vairāk stāstām par savu ceļu. Bet vienu gan nu redzam... Ararats. Armēņu svētais kalns. Armēņu labākais konjaks.
Un nu tas pieder turkiem. Jā, turkus tiešām pasaulē nemīl.
Pavisam tuvu galvaspilsētai ir Ararats — kalns, kas sasniedz gandrīz 5000 metru augstumu. Puisis saka, viņa māte ir ģeoloģe un zina teikt — lai gan pasaulē divas augstākās virsotnes ir Everests un Džomolungma, Ararats ir augstāks, ja to mēra, sākot no jūras līmeņa. Šis kalns atrodas daudz augstāk virs jūras līmeņa, un to sāk mērīt no kalna pakājes. Bet no jūras līmeņa — Ararats esot augstākais kalns pasaulē. Lūk, tā!
Armēnija ir divreiz mazāka nekā Latvija ar 3 miljoniem iedzīvotāju. Lai gan vairāk nekā pašā Armēnijā armēņu ir ārpus valsts. Vakarā dodamies dzīvē — Erevāna. Armēnijas sirds. Un tā patiesi ir. Pavisam cita pasaule.
Kā jau bijām dzirdējuši, Armēnija ir viena no monoetniskajām valstīm pasaulē. 97% dzīvojošo Armēnijā ir armēņi. Pārējā minoritāšu grupa, kas veido atlikušos 3%, ir krievi, kurdi, ukraiņi u. c. Un krievu tūristi. Daudz karu pieredzēts — uzskata, ka 1,5 miljoni armēņu tika nogalināti genocīda laikā 1915. gadā.
Armēņiem ir bagātīga virtuve. Lielākoties ēdienā tiek iekļauts lavašs. Armēņi gatavo savu lavašu pazemes krāsnīs! Tas ir tik gards! Vēl pie tradicionālajiem ēdieniem pieskaita gaļu un rīsus, kas ietīti vīnogu lapās.
Aprikoze ir viens no valsts simboliem. Cilvēki saka, ka pat oranžā krāsa karogā simbolizē tieši šo augli. Tik nozīmīgs tas ir armēņiem. Ejot caur tirgu, var redzēt vietējos pārdodam visu veidu aprikozes: kaltētas, svaigas, aprikožu vīnu, sulu un daudz ko citu. Arī tradicionālais instruments duduks ir taisīts no aprikožu koka. Super! Tikai, kā mums saka, tagad nav sezonas, vieglāk atrast persikus.
Esam pašā galvaspilsētā. Armēnija slavena ar savu konjaku “Ararats”. Tas pats kalns. Konjaks veikalā nopērkams, sākot no trim eiro līdz pat 54 eiro par puslitru.
Erevāna ir viena no skaistākajām rozā pilsētām — tā ir rozā, jo celta no dabiski rozā vulkāniskās izcelsmes akmeņiem ar dažādām nokrāsām. Atrodam vietiņu ar lētiem tradicionālajiem ēdieniem. Ak, ko tik jums Latvijā pagatavosim! Interesantākais — aukstā zupa pudelē. To arī nopērkam, un ir forši. Par 50 centiem esi tā pieēdies, ka neko vairs negribas.
Tikai pašā vakarā dodamies uz hotelīti, kur visi labprāt nāk aprunāties. Diena ir jauka. Armēnija patiešām neparasta.
(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Ceļā ar stopiem — iepazīt pasauli

Kategorijas