Labajā dzīves vidiņā

2017. gada 13. aprīlis 00:01

392

Maija Pavļukeviča ir cilvēks, kuru gaida daudzās mājās. Vienam vajag “Staburagu”, citam kādu žurnāliņu, kādam atkal svētku diena, jo Maija atnesīs pensiju. Viņa ir pastniece Secē un Staburagā, un nākamajā nedēļā arī viņai pašai ir svarīga diena. Dzimšanas diena!

Lai gan secieti Maiju Pavļukeviču pazīstu jau sen, neatminos reizi, kad būtu sastapusi viņu dusmīgu. Allaž ar smaidu! “Mani reti var sakaitināt,” saka Maija un iesmejas: “Reiz kāds cilvēks teica: labāk dzīvē izlikties par muļķi nekā tēlot pārgudro. Reizēm to ņemu vērā!”
Banka uz
riteņiem
Maija jau 11 gadu strādā par pastnieci, un pērn viņa atzīta par labāko Zemgalē. Ik dienu viņas darbadiena sākas septiņos no rīta, bet beidzas vēlā pēcpusdienā. Pastniece nogādā sūtījumus Seces pagasta centra iedzīvotājiem, tad dodas uz Staburagu. Tur viņa saviem ļaudīm esot gan pasts, gan veikals, gan banka, gan padomu vācelīte — smej Maija. Daudzās mājās viņai uztic samaksāt rēķinus par elektrību, tālruni, abonē preses izdevumus. Citviet pajautā padomu dārza darbos, saimniecības lietās. Un lūdz atvest nepieciešamās saimniecības preces, kas ir tirdzniecībā pastā.
“Protams, vecajiem cilvēkiem bērni atvedīs, bet tantēm pašām gribas aptaustīt, izvēlēties, izprašņāt,” stāsta Maija. “Reiz kāds cilvēks nevar izlasīt, miedz acis, jautāju: vai tad neredzi? Jā, esot saplēsis brilles. Pajautāju, kādas vajag, un atvedu. Mums pastā ir, turklāt par pāris eiro.”
“Pastnieces darbs man patiešām ļoti patīk,” atzīst viņa. “Tantēm gan reizēm šķiet, ka es varu visu, bet tā nebūt nav. Taču ļoti labi izprotu viņu vēlmes, dzīves uztveri, jo gados vairs neesmu tik tālu no viņām. Sieviņas reizēm tik priecīgas — tu man atvedi tieši to, ko gribēju! Tad ir tāda pacilātības sajūta un prieks strādāt tālāk.” Maija bilst, ka citas pastnieces varot viņas maršrutu izbraukt ātrāk, viņai tik ātri neizdodas: “Nevari taču skriet kā vējš, mani gaida un vajag ar cilvēkiem parunāties. Un kur nu vēl pensijas dienas, kas daudzās mājās ir svētas. Cilvēks jau rīta agrumā uzklājis galdiņu, gaida pastnieku…”
“Jūtos vajadzīga”
“Visvairāk cilvēkiem nesu “Staburagu”, tas laukos ir gandrīz katrās mājās,” atklāj pastniece. “Viņiem patīk izlasīt par zināmiem cilvēkiem, uzzināt vietējās ziņas. Un ļoti svarīga lasāmviela, ko daudzi gaida, ir demogrāfijas tabula.”
Staburaga pagastā viņa stundu strādā arī uz vietas slēgtās pasta nodaļas telpās. Turp cilvēki nāk ne vien kaut ko iegādāties, bet arī parunāt. “Un es jūtos vajadzīga!” nopietni saka Maija.
Kad jautāju, vai šim darbam ir arī garoza, viņa bilst: “Ir grūti, kad ceļi kļūst neizbraucami. Ziemā no kupenas vari izrakties, taču no dubļu peļķes tik viegli neizkļūt. No dubļu laika baidos visvairāk.”
Vienīgā gudriniece
Maija atklāj, ka pēc profesijas viņa ir šuvēja, taču šo arodu izvēlējusies tikai tāpēc, lai nav jāmācās par skolotāju. “Mans tētis bija Seces skolas direktors Pēteris Kalniņš, un visiem bija skaidrs, ka viņa meita kļūs par skolotāju,” saka Maija. “Diemžēl jau skolas gados iepazinu dažas skolotāju dzīves aizkulises, par kurām negribu stāstīt, un tas man lika domāt citādāk.”
Maijas mamma bija vienkārša laukstrādniece. Pārpratuma dēļ viņas pirmā mīlestība pajukusi, tādēļ mamma ilgi bijusi viena. Jau nopietnos gados viņa apprecējusies ar savu bijušo skolotāju, un piedzimusi vienīgā meita Maija. Viņas tētim tad bijis jau septiņdesmit, mamma — trīsdesmit gadu jaunāka. “Piedzimu ēkā, kur tagad ir pasts un ambulance, savulaik tur bija slimnīca,” stāsta Maija. “Mamma vēlāk stāstīja, ka gaidījusi dēlu un sākumā uz meitu pat skatīties negribējusi. Turklāt es biju melnīgsnēja un neatgādināju viņai piemīlīgu bērniņu. Taču, tikko viņa mani pielika pie krūts, viss mainījās.”
Maijas bērnība pagāja “Kriķos” — mammas dzimtajās mājās Seces pagastā. Tēvs ļoti nopietni pievērsies meitas izglītošanai, un jau trīs gadu vecumā viņa mācējusi lasīt ne vien latviski, bet arī vāciski. Piecu gadu vecumā Maija sāka skolas gaitas sagatavošanas klasītē, bet sešu gadu vecumā mācījās otrajā klasē. “Pirmajā mācījos vien divas nedēļas, mani uzreiz pārcēla otrajā, jo visu jau mācēju. Vienīgais, ko nemācēju — kā skolā uzvesties,” smej Maija.
Par laimi un
nelaimi
Pēc dažiem gadiem viņa sāka mācīties Jaunjelgavā, bet bieži mēroja ceļu uz mājām Secē. Jaunjelgavā Maija pabeidza arī vidusskolu un tur draudzenes kāzās iepazinās ar nākamo vīru Rišerdu, apprecējās un vairākus gadus dzīvoja šajā pilsētā.
Viens pēc otra piedzima pieci dēli — Jānis, Juris, Pēteris, Arnis un Andris. Bija arī jaunākā meitiņa Inga, viņa nodzīvoja tikai līdz trīs gadu vecumam… “Tik ļoti gribēju vienu meitiņu…” atceras māmiņa. “Mazā līdz gadam bija vesels bērniņš, tad saņēma poti un viņas attīstībā sākās atpakaļgaita. Galvas smadzeņu paralīze… Meitiņa bija atkarīga tikai no manis, visu laiku uz rokām. Tas mūsu ģimenē bija smags laiks, un attiecības šo pārbaudījumu neizturēja. Kad mazā nomira, ar vīru vairs neredzējām iemesla kopā turēties. Izšķīrāmies.”
Meitiņas slimības dēļ ģimene pārcēlās atpakaļ uz “Kriķiem”, šīs mājas astoņus gadus bija tukšas. Tad jau tēvs un māte bija miruši, viņi no dzīves šķīrās abi vienā gadā — tēvam tad bija tikai daži gadi līdz simtam.
Visi pa pieci
Maija atzīst, ka laiks, kad bērni auga, materiālā ziņā bijis smags. Tolaik valsts atbalsta nekāda nebija, vīrs lielākoties bijis vienīgais pelnītājs. Sievas pārziņā bijušas mājas un pieci braši un kustīgi puikas. Pārnākot uz Seci, iegādāti mājlopi. “Kad saimniecību likvidēja, pirmo gotiņu nopirkām par pajām un bijām ļoti laimīgi,” atminas viņa. Maija atzīst, ka lopkopība viņai patīk, un aizvien viņas kūtī ir gotiņas. Veselas sešas.
Par dzīves smagumu Maija runā klusi… Pēc brīža bilst: par visu esot atalgota, nu viņai viss ir. Arī meitiņas. “Mana vecākā dēla sieva nāk no ģimenes, kurā ir piecas meitas. Un tagad man pašai ir piecas mazmeitas. Neviena mazdēla!” saka Maija. Viņas mājās aizvien kūsā jaunība — tagad pie omītes dzīvo divas mazmeitas Amanda un Jolanta, arī viņu tētis, Maijas vidējais dēls Pēteris. Pēc šķiršanās meitas dzīvo kopā ar tēti un mācās Seces pamatskolā. Mammas mājās pēc atgriešanās no Anglijas dzīvo arī Arnis.
Kad ballei par agru
Nākamnedēļ Maija svinēs 60. dzimšanas dienu. “Kad esmu kopā ar veciem cilvēkiem, vēl jūtos jauna. Taču arī starp jaunajiem nejūtos veca, jo vēl daudz ko varu. Jaunībā šķita: vai maz tik ilgi cilvēki dzīvo? Tagad saprotu, ka katrs vecums ir skaists. Skaisti ir, ja cilvēks vēl 80 vai 90 gadu vecumā ir saprātīgs un dzīvesgudrs.”
Jubilāre bilst, ka savā dzimšanas dienā gribētos, lai atminas, bet jau laikus paziņojusi, ka balli gan negribot. “Tas izklausās tā stīvi, jo man šķiet, ka jubilejas balle — tā jau ir vecuma pazīme. Man vēl gribas palikt tajā labajā dzīves vidiņā. Tātad ballei man vēl par agru!” ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Labajā dzīves vidiņā

Kategorijas