Skaistums ir vienkāršās lietās

2017. gada 13. aprīlis 00:01

358

Vecumnieku novada Valles pagasta aktieru Amtmaņu muzejā “Zvanītāju Bukās” skatāma fotoizstāde, kuras autors ir Skaistkalnes paulīniešu ordeņa mūks Jānis Vīlaks. Ikdienā viņš sastopams Skaistkalnes baznīcā, kas ir Dievmātes, ģimeņu aizbildnes, svētvieta, savukārt vienreiz mēnesī kalpo Valsts sociālās aprūpes centra “Latgale” filiālē ”Mēmele” mītošajiem.

— Fotografējat 25 gadus, neierasta aizraušanās mūkam. Kā sākāt?
— Kad mācījos vidusskolā, mamma nopirka pirmo “Smenu 8M” un pašmācībā sāku apgūt fotografēšanu, attīstīt filmiņas. Kad aizgāju studēt uz Jelgavu, bija laiks pie savām prasmēm piestrādāt. Pēc augstmalas beigšanas ilgu laiku fotografēšanu biju pametis novārtā, lai gan tā ir mana sirdslieta. Kad iestājos paulīniešu klosterī Polijā, mani nozīmēja kā galveno fotogrāfu semināra dzīvē, iemūžināju visus svarīgos notikumus — svētkus, bīskapa vizītes, baznīcas svētkus.
— Tagad fotografējat dabu.
— Polijā esot, iemīlēju kalnus, paulīniešu mūkiem ir speciāla klostermāja atpūtai, rekolekcijām pie Tatru kalniem, sāku tos fotografēt. Kalpojot Latvijā, reiz internetā uzgāju fantastisku mājaslapu, kur kāds polis izbraucis visu Eiropu un ar “Nikon B60” iemūžinājis kalnus. Pirmā doma, kas man iešāvās prātā, bija — es taču arī tā varu nofotografēt, lai gan toreiz man bija parastais “ziepju trauciņš”. Sāku interesēties par fotoaparātiem, tieši “Nikon”, objektīviem. Mana kalpošana bieži ir saspringta, prasa daudz enerģijas, tāpēc vienu dienu nedēļā mēģinu izbrīvēt, lai dotos dabā — vai nu uz Ērgļu, vai Veczemju klintīm, Amatas upi. Vēroju, iemūžinu. Ir tāds teiciens — parādi savas bildes, un es pateikšu, kas tu esi. Es neesmu fotogrāfs, bet man patīk daba. Dieva radītā pasaule ir skaista, gribēju to parādīt arī citiem. Fotografēšana ir tikai vaļasprieks, primārais ir kalpošana. Tomēr, pateicoties vaļaspriekam, esmu uztrenējis “foto aci”, tāpēc pamanu visu, kas notiek aiz muguras, pa kreisi un pa labi.
— Kā sadzirdējāt aicinājumu priesterībai?
— Tie varēja būt 80. gadi, man bija kāda attāla radiniece, kura dzīvoja viena pati. Sāku viņai palīdzēt. Reizi divās dienās gāju malku vai ūdeni atnest. To darīju bez atlīdzības, toreiz palīdzēt bija goda lieta. Sajutu, ka esmu vajadzīgs, uzklausot, strādājot, palīdzot. Mamma bija iemācījusi stādīt zemenes, zināju nianses, cik garām stīgām jābūt un pa cik stādiņiem jāstāda. Arī tas man lika saprast, ka ar šīm zināšanām esmu citiem vajadzīgs. Aicinājums ar dziļāku ievirzi radās, kad studēju Jelgavā akadēmijā. Sāku iet svētceļojumos no Jelgavas uz Aglonu. Iepazinos ar fantastiskām ģimenēm. Tajā laikā Rīgā sākās jauniešu dievkalpojumi Jēkaba katedrālē, kur kā studenti braucām. Domāju, punktu par labu manai izvēlei kļūt par priesteri pielika tas, ka, dzīvojot kopmītnēs, redzēju, ka ļoti daudzi jaunieši aiziet neceļos, nodzeras un pamet augstskolu. Radās doma, ko varu darīt, lai tā nebūtu. Daudz lūdzos, pieaugu ticībā, pabeidzu akadēmiju un nolēmu pamēģināt iestāties Rīgas Garīgajā seminārā. Tur mācījos gadu, tad garīgais tēvs Viktors Pentjušks iedrošināja doties uz Poliju, kur ir paulīniešu garīgais seminārs. Aizbraucām trīs puiši, viens izstājās, un tā sākās mans sākums.
— Kā nokļuvāt Skaistkalnē?
— Tā nav nejaušība. Bīskaps Antons Justs vienojās ar Polijas klostera vadību, aicināja mani uz Skaistkalni, svētvietu. Paulīniešiem prioritāte ir apkalpot tās vietas, kas saistās ar Dievmātes svētceļojuma vietām. (Paulīniešu ordenis savu nosaukumu ieguvis no Svētā Pāvila Pirmā Vientuļnieka. Viņi ir Dievmātes ordenis un cenšas apkalpot Dievmātes svētvietas, popularizē Jaunavas Marijas godu, vada svētceļojumus — aut.) Katru dienu lūdzam par visām Latvijas ģimenēm. Ik dienas pie mums ierodas cilvēki, arī svētceļnieki, no visas Latvijas, tiekamies, runājam, gatavojam laulībām — katru pāri individuāli.
— Skaistkalnes baznīca kļuvusi par populāru svētvietu. Kāpēc cilvēki meklē ceļu uz šo baznīcu?
— Luterāņu mācītājam, katoļu un pareizticīgo priesteriem ir svarīgi būt atvērtiem pret cilvēkiem. Ja viņi būs sasniedzami, cilvēki brauks uz jebkuru baznīcu. Otrkārt, Skaistkalne ir svētceļojuma vieta, un Dievmāte, kas ir Latvijas ģimeņu aizbildne, cilvēkiem, vai viņš ir katolis, luterānis vai nekristīts, tāpēc ir svarīga. Viņi atbrauc, uzraksta lūgšanu Dievmātei, un viņa nekad šo cilvēku lūgšanām neatsaka. Kad tās tiek uzklausītas, cilvēks meklē kādu, ar ko izrunāties par ticības lietām, nokrista bērnus, izrunā citas problēmas dzīvē, un tāpēc esam sasniedzami šīm sarunām. Esmu novērojis, ka visiem, kas atbrauc uz Skaistkalni, Dievs īpašā veidā pieskaras cilvēka dvēselei, un viņš “pavelk” līdzi arī citus — nākamos cilvēkus, kas brauc pie mums. Mēs esam atvērti visiem, tā arī svētceļojuma vieta atšķiras no baznīcas.
Cilvēki sāk saprast, ka mūsdienās jābūt ciešos draugos ar Jēzu. Nesen piedzīvojām skaistu notikumu — kādam cilvēkam bija neārstējama slimība. Viņš Skaistkalnes baznīcā bija tikai reizi, Dievmātei uzrakstīja lūgšanu, lūdzās un palika vesels. Saprata, ka nevar Dievu tā vienkārši atstāt, ja ir saņēmis, jādod atbilde Dievam — jāsakārto dzīve. Mūsu uzdevums ir parādīt Dievu no citas puses — no sirds gaismas. Esmu par netradicionālu domāšanu.
— Kas ir netradicionāla domāšana?
— Tas nozīmē paskatīties vairāk. Piemēram, ir altārglezna ar Jēzu, kurš vienu roku pacēlis, bet ar otru kaut ko rāda. Ko gleznas autors vēlējies pateikt? Jēzus rāda uz savu sirdi, aicinot: nāciet pie manas sirds, es jūs atspirdzināšu, bet ar otru — svētī. Vai, ja Dievs pieļāvis, ka satieku kādu cilvēku, tad padomāju, ko ar šo tikšanos Viņš man gribēja pateikt. Man ir dzīves piemērs. Reiz Rīgā stacijā ieraudzīju sievieti, kura līdzīga manai mammai. Saprotu, tas nav iespējams, ka mamma ir Rīgā. Bet, redz, Dievs sūtīja līdzīgu cilvēku, kas man lika viņu atcerēties un atgādināja, ka sen neesmu viņai piezvanījis.
Pateicoties fotografēšanai, esmu iemācījies uz pasauli skatīties caur citu prizmu. Domāju ne tikai par to, kā bilde izskatīsies, bet arī par to, ko redzēs citi. Jāni, nevar dzīves situāciju vērtēt tikai no sava skatpunkta. Iejūties citu ādā, esi vienkāršs un patiess, esi Dieva kalps, izdosies!
— Telefonsarunā teicāt, ka “Mēmeles” draudze jums ir īpaši tuva.
— Šeit braucu ar lielu prieku, patiesībā, lai arī es nesu viņiem atvieglojumu, pats iegūstu ļoti daudz. Iegūstu garīgo un fizisko spēku, kas vajadzīgs, lai ietu pie veseliem cilvēkiem, jo caur cilvēkiem pansionātā runā pats dzīvais Jēzus. Tas nav izteicams vārdos, ko še saņemu — garīgo gaismu, kas man palīdz grūtākos dzīves brīžos iet tālāk. Ja esi bijis te, vaimanām un zūdīšanām vairs nav vietas dzīvē. Te atklājas patiesās vērtības. Nevienam nav svarīga nauda, bet sirds mīlestības skatiens, pieskāriens, Svētā komūnija, parunāšana. Garīgais tēvs Polijā man iemācīja: jo tu vairāk dosi sevi citiem, protams, to, kas tev ir — mīlestību, garīgās lietas, laiku, darbu —, jo vairāk Dievs tavu trauku piepildīs kā no jauna. Ja nedosi, paturēsi sev, tad prieks apsīks. Tāpēc visu, kas labs un skaists, cenšos dot citiem, dalīties. Dāvinu arī savas fotogrāfijas. Dažreiz citi brīnās — mācītājs par velti dāvina tik skaistu bildi? Tā taču maksā! Daudzi pārsteigti par to — kā var dot par velti?
— Cilvēki kļūst noslēgtāki, mazāk komunicē viens ar otru. Par ko tas liecina?
— Par to “jāpateicas” laika trūkumam un internetam. Internetā var atrast visu, un tur visi ir skaisti, smaidīgi, neviens nekliedz, bet tur zūd personiskais kontakts. Maz komunicējam aci pret aci. Reiz picērijā novēroju ģimenes epizodi. Tētis saka — lūdzu, maisiņā visus mobilos tālruņus, planšetdatorus, gaidīsim picu un parunāsim par dzīvi. Skaisti! Liels izaicinājums ir necelt klausuli, kad runājam ar cilvēku aci pret aci. Kas ir svarīgāks? Tas, ar kuru tu runā, vai telefonsaruna? Ja tev pretim ir cilvēks, tad velti laiku viņam. Būsi tikai ieguvējs, pēc sarunas atzvanīsi, nekas nenotiks.
— Cilvēki Latvijā maz smaida, nav laimīgi. Kāpēc?
— Sadrūmuši par finansiālo situāciju. Tie, kuriem ir saikne ar ticību un garīgām lietām, smaida vairāk. Viņi pasauli spēj pieņemt, saprot, ka arī Jēzum nebija viegli, viņš taču mira par katru no mums. Tāpēc viņiem vieglāk pieņemt arī skarbo dzīvi — pārbaudījumus, slimības. Būtiski ir arī tas, kā cilvēki izvērtē katru situāciju. Ir teiciens — bagāts ir tas, kuram pietiek, nevis tas, kuram visa ir daudz. Jānis Pāvils II un pāvests uzsvēruši, ka lielākā bagātība ir garīgums, nevis manta. Protams, finanses ir svarīgas, bet dzīvē galvenais ir kas cits — garīgās vērtības, žēlsirdība. Esiet žēlsirdīgi! Ja trūcīgs cilvēks ienāk veikalā, kāpēc piedāvāt desu par 15 eiro kilogramā, ja var piedāvāt lētāk!
Aicinu skatīties uz visu notiekošo pozitīvāk. Ieraudzīt arī mazumiņā Dieva skaistumu. Priecājieties par mazām lietām — pirmajiem krokusiem, tulpēm. Tās ir vienkāršas lietas, un, ja kāds mīlestībā dāvina ziedus citiem, tā ir vērtība. Novērtējiet zīmējumu, kuram bērns veltījis pusstundu, lai uzdāvinātu skolotājam. Aicinu vairāk ieraudzīt garīgās vērtības, ko ģimene, Dievs, baznīca, arī valsts vēlas dot. Labās lietas vajag paturēt sirdī, bet sliktās nepieņemt. Lieldienas ir ģimenes un baznīcas svētki. Tie ir svētki skaistam, jaunam sākumam. Jēzus augšāmcēlās no miroņiem, izgāja no tumsas gaismā. Izgāja pretim mums, lai garīgi pārveidotu. Skaistkalnē lūdzamies pie Skaistkalnes Dievmātes, Latvijas ģimeņu aizbildnes, lai Dievs atjauno garīgi visas Latvijas ģimenes. Ja dvēsele būs garīgi sakārtota, sakārtosies arī visa dzīve. Te, pansionātā, mītošajiem cilvēkiem nav mantas, ko dot citiem, bet viņiem ir sirds siltums, mīlestība. Tā ir bagātība!◆

Pieturzīmes

Jānis Vīlaks.
Dzimis 1970. gada 16. jūlijā Aizputē.
Pabeidzis Lauksaimniecības akadēmiju Jelgavā.
Iestājies garīgajā seminārā, gadu nomācījies, tad devies uz Čenstohovu Polijā, kur ir Jasnoguras paulīniešu klosteris, pavadījis tur septiņus gadus, lai kļūtu par mūku un priesteri.

Staburags.lv ARHĪVS

Skaistums ir vienkāršās lietās

Kategorijas