Konflikta risinājums — cieņpilna saruna

2017. gada 11. aprīlis 00:01

Aizkraukles pirmsskolas izglītības iestādē “Zīlīte” notikušais konflikts starp vecākiem un skolotājiem nemaz nebūtu izvērties par slepenu bērnu un audzinātāju sarunu noklausīšanos, ja vien vecākiem ar vadību nebūtu bijušas komunikācijas problēmas. Kas ir laba komunikācija, un kā šķetināt problēmas dārziņā?

Nerīkoties emociju iespaidā
Bērnu psiholoģe Ināra Zvirgzdiņa domā, ka veiksmīgas komunikācijas pamatā ir saruna par visu, kas satrauc. Piemēram, ja problēmas ir bērnudārza grupiņā, vispirms jārunā ar audzinātāju par to, kas satrauc, nepatīk. Ja pēc kāda laika nekas nemainās, tad jāvēršas pie administrācijas. Tai jāsasauc atbalsta grupa, kas palīdz risināt problēmas.
Pirms sākt sarunu ar pedagogu, psiholoģe aicina nerīkoties emociju iespaidā. “Vajag pagaidīt, lai tās norimst, tās jāizvērtē. Ejot pie pedagoga vai kāda cita speciālista, jāpadomā, ko tad es īsti gribu no šīs sarunas? Izgāzt emocijas vai meklēt konstruktīvu risinājumu?” Pirms sarunas būtu vēlams noskaidrot, kad pedagogam ir laiks. Jāņem vērā, ka audzinātāja uzreiz nevarēs atvēlēt laiku pārrunām, tad par tikšanos vai telefonsarunu jāvienojas.
Problēmu risināšana nav vienkārša, tā var prasīt drosmi, bet psiholoģe aicina tai saņemties, jo bērna teikto ignorēt nedrīkst. Ja vecāki nav pārliecināti, kad bērns manipulē ar informāciju un kad nē, tikai sarunā ar audzinātāju var uzzināt vairāk. “Viņa pateiks savu redzējumu. Ja ir tā, ka bērna uzvedība dārziņā pasliktinās, piemēram, rodas somatiskas vainas — naktīs neguļ, ir nervozs, jāpiesaista cits speciālists. Svarīga ir arī ģimenes atmosfēra, arī tā ietekmē bērna uzvedību.”
Psiholoģe teic, ir gadījumi, kad bērns var nepieņemt kādu no audzinātājām, kas arī ir normāla parādība, tad var pāriet citā grupā — uz citu dārziņu uzreiz nav jāskrien. Tomēr arī šo jautājumu vispirms būtu vērts pārrunāt ar audzinātāju.
Stingrībai jābūt
I. Zvirgzdiņa stāsta, ka ne vienmēr audzinātājas ir “sliktas”, kā stāsta bērns. Piemēram, ir bērni, kuriem ir iemācīta bezpalīdzība. “Viņi neko negrib un nevar, liec viņam kaut ko darīt, bet viņš “čīkst”: negribu, nemāku! Mājās stāsta, ka audzinātāja nepatīk. Bet jāsaprot, kāpēc nepatīk? Lika darīt, prasīja rezultātu, tāpēc nav laba, bet patiesībā audzinātāja jau nav slikta. Iespējams, mājās bērnam neviens neliek ko darīt vai dara viņa vietā — apģērbj, pabaro,” stāsta psiholoģe. “Stingrībai jābūt arī mājās,” uzsver I. Zvirgzdiņa. “Stingrībai ar cieņpilnu attieksmi.” Viņa stāsta, ka ir gadījumi, kad ķipars nevēlas iet uz dārziņu, dusmojas. Kāpēc? Mājās viņam ir labāk. “Viņa robežas ir plašākas, var darīt daudz vairāk, bet dārziņā ir strikti noteikumi. Mājās ar niķiem var panākt daudz vairāk, bet dārziņā niķi “nedarbojas”, tur noteikumus nosaka audzinātāja un auklīte. Tā jābūt, ka pieaugušais ir galvenais,” uzsver psiholoģe. Nosakot robežas, ko drīkst un ko nedrīkst, vecāki savas autoritātes pilnvaras var atgūt. Ja bērnam ko aizrāda, tas jādara cieņpilni. “Ja bērns pēc aizrādīšanas komunicē ar cilvēku, ar kuru bijis konflikts, tad viss ir kārtībā, nav bijis emocionālās vardarbības. Bet, ja atsakās komunicēt, satikt, tātad baidās no šī cilvēka. Kāpēc?” I. Zvirgzdiņa stāsta, ka emocionālā vardarbība ir tikpat nopietna, cik fiziskā. “Ja mēs bērnam katru dienu teiksim, ka viņš ir muļķis, tad par tādu arī paliks, šādi vārdi iedragā bērnu kā ar cirvi.”
Atņemt ko labu
Nepaklausīgu un dauzonīgu bērnu var “savākt”, ja pieaugušais pareizi rīkojas. Piemēram, ja bērni savā starpā bieži plūcas, tad vecākiem jābūt striktiem, jāapstādina: stop! Nedari tā! Jārunā īsos teikumos, nevajag “lasīt morāli”, no tās bērniem ne silts, ne auksts, viņi atceras pirmo un pēdējo vārdu, stāsta I. Zvirgzdiņa. Labāk lietot īsas frāzes: stop, beidzam, nekaujamies, nestrīdamies! “Šādi noteikumi uzreiz ir skaidri, norāda robežas, un viņu dzīve turpinās. Slikto nevajag akcentēt, bet jānorāda virziens — stop, mēs tā nedarām! Komunikācijā ar bērniem jāatceras, ka jāsaka viens kritisks vārds un pieci labi — pašvērtējumam.”
Ja bērnam aizrāda vienreiz, bet viņš nereaģē, neklausa, tad ņemam nost kaut ko labu. To, kas svarīgs — uzsver psiholoģe. Piemēram, tu šodien neskatīsies televizoru, nedabūsi planšeti. I. Zvirgzdiņa teic, ka šāda metode darbojas. Ja sākas niķošanās ar lielu kliegšanu, jāignorē. “Lai kliedz, cik ilgi grib, pat stundu. Vecākiem jāiekabinās durvju rokturī un jāiztur. Trešo reizi šo stiķi vairs nemēģinās. Ja nervi niķošanos netur, bērnu var izolēt otrā istabā, pasakot, kad būsi nomierinājies, atnāc. Tikai nevajag likt kabūžos, tumšās istabās, biedēt.”
I. Zvirgzdiņa stāsta, ka atvases uzvedības problēmas norāda, ka viņa vajadzības netiek apmierinātas. Ir jāmēģina atrast to cēloni. Visbiežākā vaina ir uzmanības trūkums no vecākiem. “Ja ģimenē ir vairāki bērni, tad ieteicams katram veltīt pusstundu — aci pret aci, spēlējoties, runājot vai darot ko citu kopā. Ja ķipars šo uzmanību saņems, tad vecākiem vakars būs brīvs. I. Zvirgzdiņa norāda uz vēl kādu niansi, kur vecāki pieļauj kļūdu komunikācijā. Piemēram, agrāk, braucot automašīnā, vecāki ar bērniem skaitīja mašīnas, tagad tiem rokā planšete, lai klusums.
Vai precētos ar sevi?
Cieņpilna attieksme ir labas komunikācijas pamatā, tomēr komunikācijā ar ķiparu bērns būtu jāuztver kā bērns — teic psiholoģe. “Ja mēs viņu uztversim kā pieaugušo, tad domāsim, ka viņš visu zina, bet tā nav, bērns zina ļoti maz.” I. Zvirgzdiņa domā, ka pieaugušo izdegšana ir iemesls, kura dēļ ar bērniem varam kļūt neiecietīgi. Lai tā nenotiktu, ikdienā jāmācās sniegt prieku savā dzīvē. Jāvelta laiks arī sev, jo, ja varēsim parūpēties par sevi, varēsim parūpēties arī par citiem.
Lai saprastu, cik esam apmierināti ar savu dzīvi, psiholoģe, iedvesmojoties pēc tikko noklausītas lekcijas, mudina sev uzdot trīs jautājumus — vai es ar sevi precētos? Vai man patīk mana dzīve? Ko es šodien izdarīju sev? Viņa aicina šos jautājumus sev uzdot katru dienu, ejot pie miera, atbildes būs kā lakmusa papīrītis, kas parādīs, cik liela ir apmierinātība ar savu dzīvi. “Lai būtu spēks un apmierinātība ar dzīvi, jālasa grāmatas, jāizglītojas, jāatpūšas.” Tomēr, ja vecāki savas līnijas pārkāpj, kļūst nesavaldīgi, sakliedz, tad viņiem ir jāmāk atzīt savas kļūdas un jāspēj bērnam atvainoties — piedod, ka sabļāvu, vairs tā nedarīšu. Tu man esi svarīgs, es tevi mīlu. Es patiesībā tā nedomāju. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Konflikta risinājums — cieņpilna saruna

Kategorijas