Ceļā ar stopiem — iepazīt pasauli

2017. gada 7. aprīlis 00:01

(47. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2015. gada 30. oktobra numurā.)
363. diena
Ceļamies un tiekam sagaidīti ar brokastīm — gan ar tēju, gan kafiju. Tiek attaisīts arī mūsu dāvātais šņabītis, un jādzer par tikšanos.
Vakardien mūs pierunāja nebraukt ar vilcienu no rīta, bet gan vēlāk tāpēc, ka netālu no šejienes esot viena skaista vieta, ko apskatīt. Mājā šodien vēl vairāk cilvēku — kaimiņi un draugi. Visi kā liela ģimene. Mums jau arī saka — ja kādam kas vajadzīgs, visi kā brāļi.
Šodien gan mūsu namatēvam tiek lūgta palīdzība sēņu lasīšanā un citos darbos, tāpēc mēs tiekam atstāti ar jauno puisi — viņš mūs izvadāšot līdz mūsu vilcienam.
Pateicamies jaukajai ģimenei par mūsu uzņemšanu. Tik tiešām pasakaini! Dodamies tālāk. Zinām, ka te vienmēr būsim gaidīti, un vienmēr esam gatavi uzņemt mūsu draugus Latvijā. Tāds nu bija trīs Georgiju piedzīvojums.
Minibusiņš šoreiz mūs aizved uz blakus ciemu, kur kāpjam cietoksnī un apbrīnojam kalnus. Par cietoksni arī īpašs stāsts — tas visu laiku brucis būvēšanas laikā. Tad karalis redzējis sapni, ka cietoksnis nebruks, ja viņš tajā iemūrēšot savu dēlu. Tā nu karalis arī darījis, un, kā iemūrējis cietokšņa sienās savu dzīvo dēlu, cietoksnis vairs neesot brucis.
Izrādās, ka gruzīniem arī armēņi patīkot. Armēņi gan esot tumšāki. Pēc kara īstenībā bijis tāds nerakstīts likums Armēnijā — precēties ar krievu meitenēm, lai sajauktos gēni un cilvēki būtu gaišāki. Bet kopumā citu tautību tur neesot. Ja atver kādu ķīniešu veikalu, armēņi vienkārši tajā neejot un tas pēc laika bankrotējot. Tā jau vietējie saka — droši brauciet uz Armēniju un dariet, ko gribat. Bet pēc tam neviens neko ārzemniecisku neatbalsta.
Mūsu draugs neļauj mums maksāt par biļetēm un vēl nopērk augļus. Patiesībā gar ceļmalām arī ejam un raujam no kokiem valriekstus, vīnogas, bumbierus, plūmes, vīģes, ēdam daudz.
Tad esam ceļā uz Gori. Autobusā biļetes maksā eiro katram.
Gori ir apbrīnojama vieta. Te redzam milzīgu cietoksni un sniegotus kalnus fonā. Bet tos domājam atstāt kopējai apskatei ar Vano.
Ejam restorānā un paņemam hinkali — milzu pelmeņus, pildītus ar pilnīgi visu! Tagad zinām, kā tos pareizi ēst.
Nopublicējamies un esam saņēmuši vēstuli no cilvēkiem ASV — viņi mūs uzgājuši un atsūtījuši bildi no Kolumbusas, kur bijām iegājuši vienā festivālā un nobildējušies ar vienu vīru rozā kreklā. Un esam atrasti! Tas ir kas apbrīnojams!
Piecos satiekamies ar mūsu draugu Vano un taksometrā dodamies uz ciemu, kur viņš dzīvo ar ģimeni.
Tā nu visi satiekamies — ar vecākiem, bērniem, mazajiem un trim suņiem. Māja ir liela un dārzs vēl lielāks — vīnogas ir apbrīnojamas! Te mums parāda, kur ogas ar kājām tiek mīcītas, lai iegūtu sulu.
Vakarā tiekam cienāti ar visgaršīgāko šašliku un sarkanvīnu. Sēžam pie bagātīgi klāta galda un tiekamies arī ar draugiem, kas pievienojas. Pirmoreiz pieredzam īsto gruzīnu vīna dzeršanu — sākumā vien-
mēr ir tosts, un tad vīna glāze jāizdzer līdz dibenam. Tikai tā esot pieņemami.
Mūs uzņem kā labākos draugus un saka, ka Gruzijā ciemiņš vienmēr ir goda vietā. Runājam daudz un par visu. Paldies Vano un viņa ģimenei par sirsnīgo uzņemšanu!
365. diena
Šodien Tbilisi. No Vano ciema autobuss jau astoņos dodas uz galvaspilsētu. Atvadāmies no Vano un viņa lieliskās ģimenes. Pēc divu stundu brauciena nokļūstam galvaspilsētā. Kā izkāpjam no busiņa, uzreiz klāt sieviete un pie rokas ved mūs uz “lētāko iespējamo” viesnīcu — tante tik runā angliski un krieviski, beigās nokļūstam pie viņas draudzenes, kas piedāvā istabu par 20 eiro. Nē, zinām, ka tādas cenas te tiešām ir ekskluzīvas. Bet tāpat esam nolēmuši šodien palikt viesnīcā — ārā auksts un vajag atpūsties. Kā jau pēc visiem svētkiem un “atpūtas” nepieciešams sakārtoties. Paši atrodam lētāko variantu — nokaulējam istabu par 10 eiro vienā nelielā hostelītī. Tbilisi ir pilsēta, uz kuru mēs Gruzijā noteikti atbrauktu pirmo.
Kā jau mums tika teikts, te ir kultūru sajaukums — ir gan baznīcas, gan sinagogas, gan mošejas!
Apskatām tūristu pilnās gājēju un mākslinieku ielas, kur tiek pārdotas gleznas un ragi, no kuriem dzer vīnu — tādi, kādus mums uzdāvināja. Kāpēc te ierasts dzert no ragiem? Ja alkohols tiek ieliets tajā — tas jāizdzer, jo ragu vienkārši nevar nolikt uz galda un izdzert divos piegājienos. Tā ka visa dzeršana esot godīga. Un no tā laika tad arī vienmēr visas glāzes tiek iztukšotas dzeršanas laikā — nekādas lēnās malkošanas te nav.
Tbilisi sajaucies vecais ar jauno. Visa dzīvība notiek centrā, tāpēc šķiet, ka pilsēta nemaz nav tik liela, bet ir daudz ko darīt. Tbilisi ir skaista.
Visjaukāko pilsētā piešķir garām tekošā upe un Trialeti kalni visapkārt. Tbilisi bijusi Gruzijas galvaspilsēta vairāk nekā 1500 gadu. Iepriekš tā bija Mtskheta, uz kuru dosimies rīt.
Tbilisi nosaukums patiesībā cēlies no gruzīnu vārda “siltuma avots”, jo šeit ir ļoti daudz termālo avotu. Tbilisi bija arī pieturvieta Zīda ceļa veicējiem no Āzijas uz Eiropu.
Gruzija ir pat 2 miljonus gadu veca, un te atrastas seno cilvēku paliekas, kas esot trūkstošais posms cilvēku attīstībā starp Āfriku un Eiropu.
Vēl interesantas ir alu pilsētas Gruzijā, kur pagānu arhitektūra saskaras ar kristietību. Neskaitot to, ir daudzi klosteri un katedrāles, ko vērts apmeklēt.
Un, protams, kalni. Augstākais kalns Shkhara ir pat 5201 metra augstumā.
Un auglīgās Dienvidkaukāza alejas daudzi arheologi uzskata par pirmo vīnogu augšanas vietu!
Neskaitot visas šīs lietas — ir gruzīnu vīni un čača, burvīgi ēdieni, enerģiskas tradicionālās dejas un skanīgas dziesmas. Un gruzīnu viesmīlība, kas ir pāri visam.
(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Ceļā ar stopiem — iepazīt pasauli

Kategorijas