Atrast pazaudēto sevi

2017. gada 7. aprīlis 00:01

755

Rita Garbuzova pēc desmit gadu dzīves Anglijā atkal ir mājās. Aizkrauklē. Te viņa nupat sākusi savu biznesu — cep lieliskas tortes un kūkas. Un kaldina ideju pavārmākslas un dzīves gudrībās dalīties ar savas dzimtās pilsētas jauniešiem. “Man īpaši sirdij tuvi ir tie bērni, kuri jūtas apmaldījušies, pazuduši, jo arī es savulaik tāda biju,” atklāj Rita.

Rita mani sagaida savā nesen iegādātajā dzīvoklī, kurā vēl turpinās remonts, toties jau ir skaista virtuve. Tajā top kūkas, un arī todien viņa sarūpējusi izcilas “Pavlovas” ar pašas gatavotu marakujas musu, augļu un piparmētru pārlējumu. Runājam ne tikai par kūkām, un Ritas atziņas reizēm šķiet tikpat neparastas kā viņas kūkas.
— Jūs nesen esat atgriezusies mājās. Vai pavisam?
— Jā, esmu atgriezusies, lai paliktu. Šomēnes apritēja gads, kopš abi ar dēliņu Dominiku dzīvojam Aizkrauklē. Pilsētā, kurā esmu dzimusi, augusi, pabeigusi ģimnāziju. Esmu īsta aizkraukliete, taču desmit gadus manis te nebija. Pēc vidusskolas absolvēšanas iestājos Banku augstskolā, bet to nepabeidzu. Paņēmu akadēmisko atvaļinājumu un devos uz Angliju. Tur biju plānojusi pavadīt gadu, nopelnīt naudu konkrētam mērķim. Beigās gads ievilkās desmit gados. Mīlestības dēļ.
— Tās pašas, ar kuru kopā esat joprojām?
— Jā. Mans dzīvesdraugs ir polis. Pjotrs vēl pēdējo gadu strādā Anglijā, tad pārcelsies pie mums. Viņš cītīgi mācās latviešu valodu. Ik pēc diviem mēnešiem abi braucam pie tēta. Dominiks kavē bērnudārzu un futbola treniņus, bet tas nekas, jo mums par visu svarīgāks ir laiks, ko varam pavadīt kopā.
Kad sirds plaukst
— Kā jutāties svešumā?
— Visādi! Anglijā strādāju skaistumkopšanas salonā. Tur klienti nav tik cimperlīgi, ikdiena rit diezgan mierīgi. Mums salonā bija ļoti jauks kolektīvs, kamīnzālē vakaros bieži sastapās darbinieki un klienti — viens otru nepazīst, bet atmosfēra tāda, it kā būtu seni draugi. Mazliet ilgojos gan pēc salona meitenēm, gan pēc tās īpašās atmosfēras.
Dzīvoju mazā pilsētiņā Dārvenā, tā ir trīsdesmit minūšu brauciena attālumā no Mančestras. Jauka mazpilsēta, kur iedzīvojos, bet tomēr vienmēr jutos kā svešā. Man ir britu draugi, bet esmu nelabojams ģimenes cilvēks. Man vajag māsu, mammu, tēti, draugus. Un man ļoti gribējās, lai mans bērns aug ar vecmāmiņu. Manas bērnības izjūtas saistās ar domu: ir forši, ka tev ir vecmāmiņa! Man vecmāmiņa bērnībā bija vismīļākais draugs. Tagad mana sirds plaukst, kad redzu, ka manam dēlam blakus ir vecmāmiņa un viņiem abiem kopā ir ļoti, ļoti forši.
— Atgriežoties jums bija vilšanās sajūtas?
— Bija gan, bet lielākoties tāpēc, ka mēs ar dēlu atgriezāmies, bet Pjotrs palika Anglijā. Tāpat sadzīve vēl nebija nokārtota, sākumā dzīvojām šaurā dzīvoklītī pie mammas. Taču viss sakārtojās. Nopirkām un patlaban vēl remontējam dzīvokli, te ir jauki un labi. Atzīšos, ka šaubas par mana lēmuma pareizību dažkārt vēl mēdz piezagties. Taču tās pazūd, kad kārtējo reizi esmu atbraukusi no Anglijas, jo saprotu: nē, tur vairs negribu atgriezties! Gribu dzīvot Latvijā. Aizkrauklē.
Vieta, kur izpausties
— Esat apguvusi interesantu profesiju. Ko īsti nozīmē būt skaistuma terapeitei?
— Tas ir skaistumkopšanas speciālists, kurš ietver arī kosmētiķa arodu. Veicu vaksāciju, masāžu, sejas skaistuma procedūras. Pēc atgriešanās sākumā biju domājusi strādāt šajā jomā, jo man šī profesija ļoti patīk, taču kūkas tomēr guva virsroku. To cepšana man vienmēr bijis arods numur viens.
— Jums patīk gatavot?
— Jā, un man ļoti patīk virtuve. Tā ir brīnišķīga vieta, kur var izpausties. Un tā ir laba vieta, kur pabūt vienai. Sakārtot domas, nomierināties un reizē pagatavot kaut ko gardu. Pat pēc smagas darbadienas man nelauž kaulus to izdarīt. Vienīgais, ko man nepatīk darīt, ir tīt suši, kaut man tie ļoti garšo. Pārējos ēdienus gatavoju ar prieku.
Ar skaistāku
redzējumu
— Kā nolēmāt sākt savu biznesu?
— Tieši tāpat kā visas jaunās māmiņas — piedzimst bērns, atveras čakras un rodas cits domu lidojums. Nezinu, vai to nosaka tas, ka esi konstanti iemīlējusies, bet tavs pasaules redzējums pēkšņi kļūst skaistāks. Bērns iedvesmo. Un to lietu un brīžu, kuros saskati daiļo pusi, pēkšņi kļūst daudz vairāk.
Sava virtuve man ir kopš pagājušā gada novembra, un līdz ar to kā zibens spēriens ķēra doma: jācep kūkas biznesam! Sākumā varbūt kāds nodomāja: ko gan iedomājusies, Aizkrauklē tirgot kūkas par 17 eiro kilogramā! Taču paskaidrošu, ka manas kūkas top tikai no dabīgām izejvielām. Piemēram, nekad neizmantoju vanilīnu, kas izgatavots ķīmiskā laboratorijā, bet tikai tīru vaniļas esenci, pākstis vai pastas, un tās ir dārgas. Biskvītiem izmantoju tikai sviestu, nevis margarīnu, tāpat miltu un cietes sajaukumu, kuri sijāti vairākas reizes. Tas dod kūkai pufīgumu, lai sanāktu kūka, nevis maize. Kūkas līdz šim cepu no lauku olām, bet tagad saistībā ar putnu gripu tās vairs nevar pirkt. Mani ļoti uztrauc dzīvnieku labturība, tāpēc nekad nepērku olas, kas iegūtas no vistām, kuras turētas saspiestībā būros, tāpēc esmu gatava maksāt vairāk. Pildījumam izmantoju tikai svaigas vai saldētas ogas, nekādus džemus! Daudz izmantoju marakuju, man tā šķiet visburvīgākais un vissmaržīgākais auglis. To vedu no Anglijas. Katru reizi atgriežoties, pusi kofera aizņem augļi. Vienīgais, tortēm izmantoju pārtikas krāsvielas, ja mamma grib rozā vai lillā akcentu meitiņas jubilejas tortē.
— Kādas kūkas cepat?
— Kūku piemeklēju katram individuāli, izrunājam visu, kas garšo vai negaršo, un kopā izvēlamies kūku, kas klientam vislabāk atbilst. Tomēr atzīšos, ka nevaru uzcept jebko. Piemēram, cepu arī medus kūku, bet man tā nešķiet tik garda, lai piedāvātu cilvēkiem. Varu pārdot tikai to, kas man pašai ļoti, ļoti garšo. Cilvēku vēlmes ir dažādas, piemēram, burkānu kūkas nosaukums ļoti daudzus attur, īpaši vīriešus. Nesen uzcienāju ar burkānu kūku kurjeru, kurš mums palīdzēja pārcelties uz Latviju. Viņš teica: tikai aiz lielas cieņas pagaršošu, jo burkāni man negaršo. Viņam pat bija grūti dakšu pacelt. (Smejas.) Pagaršoja un ēda slavēdams, bet vēlāk tieši burkānu kūku pasūtīja savas ģimenes viesībām.
Labākais reklāmas tīkls
— Kā iegūstat klientus?
— Internets un sociālie tīkli ir laba reklāma, bet labāk par visu darbojas tīkls: no mutes mutē. Cilvēki iesaka viens otram, un ir ļoti patīkami, kad piezvana un saka: man jūs ieteica kā labu kūku cepēju. Tad ir brīnišķīga sajūta, ka esmu savā vietā.
— Aizkrauklē ir vairākas kūku meistares. Jūs nebaida konkurence?
— Ar baltu sirdi ceru, ka mums visām te vietas pietiks. Esam dažādas un katra piedāvājam atšķirīgas kūkas un tortes. Kūku cepšana ir mans sirdsdarbs, bet reizē uztveru to kā milzīgu atbildību pret cilvēkiem. Tas varētu būt mans īpašais trumpis. Man ir savs klientu loks, arī no Jēkabpils un citām vietām, un šķiet, ka šajā biznesiņā man kāds labais gariņš tomēr stāv klāt.
— Jums pašai garšo kūkas?
— Aizvien mazāk un mazāk. Kad pati cepu, man pietiek ar smaržu. Taču es spēju novērtēt labu desertu.
— Vai Latvijā viegli kļūt par mājražotāju?
— Jāatzīst, ka biju nobijusies, pirms devos iegūt nepieciešamās atļaujas. Mācījos, lasīju, studēju dokumentus, centos sagatavoties. Taču visa tā dokumentu būšana nav tik sarežģīta, un priecājos, ka oficiāli man ir sava ražotne mājās.
Saskatīt labo sirsniņu
— Jums ar Aizkraukli saistās vēl kādas ieceres?
— Man ļoti gribētos savās atziņās un pavārmākslā dalīties ar jauniešiem. Atceros sevi laikā, kad mācījos vidusskolā un nezināju, ko tālāk gribētu darīt. Zinu to sajūtu, kad naudas nav, pamata nav, un nezini, ko ar to nākotni iesākt. Biju tāda mazliet apmaldījusies, pazudusi. Tas bija pamanāms manā uzvedībā, attieksmē. Kāda skolotāja, neraugoties uz manu bravūrību, tomēr mani raksturoja: cilvēks ar vislabāko sirsniņu. Atceros to vēl šodien, jo zinu, ka ir svarīgi, lai kāds ierauga tavu patieso būtību. Pieaugušajiem ir vērts ieklausīties jauniešos, mazliet vairāk atvērt sirdi un prātu, jo jaunam cilvēkam ir svarīgi būt saprastam. Un astoņpadsmit gados nav jāzina, ko gribētu darīt visu atlikušo mūžu. Gribu jauniešiem parādīt, ka virtuve var būt viens no virzieniem, kur var atrast sevi. Par to ļoti ilgi domāju, tāpēc esmu iecerējusi domē, skolā vai varbūt sociālajā dienestā ierosināt, lai man ļauj organizēt nodarbības jauniešiem. Man īpaši sirdij tuvi ir tie bērni, kuri jūtas apmaldījušies, jo arī es savulaik tāda biju.
— Tagad jūtaties sevi atradusi?
— Jā, tikai nevaru atbildēt, kurā brīdī tas notika. Varbūt tas saistīts ar dēla piedzimšanu. Jau tobrīd sapratu, ka visām problēmām vaina jāmeklē sevī. Kad esi to apjautis, sāc lēnītēm risināt, strādāt un sevi pieņemt. Nemāku to izskaidrot, bet kaut kā pati sev atrados. Tagad jūtu piepildījumu arī tāpēc, ka esmu atpakaļ dzimtenē. Bērns, mīlestība, sirdsdarbs — tas ir dzīves pamats.
Latvijā cilvēki nereti sūdzas: valstī viss ir slikti, visi apkārt tik slikti... Tomēr, ja mums gribas labāku Latviju, vajag sākt ar labāku sevi. Es čivinu kā putniņš, un es mīlu Latviju un tās cilvēkus.
— Ko nozīmē “dzii” jūsu firmas zīmē?
— Te man būtu jāpaklusē, jo ar to saistās stāsts, kuru negribu atklāt. Sākumā to izvēlējos nejauši, ‘‘Instagramā’’ man bija profils “Rita dzii”. Vēlāk sāku meklēt, ko tas varētu nozīmēt un izlasīju: ir akmens dzī, kas nozīmē — atveseļošanās. Man pietika ar šo atklāsmi, jo zināju, ka tas ir mans. Esmu atveseļojusies. ◆

Pieturzīmes

◆ Dzimusi 1985. gada
7. novembrī Aizkrauklē.
◆ Desmit gadus dzīvojusi un strādājusi Anglijā, pirms gada atgriezusies dzimtajā
Aizkrauklē.
◆ Pabeigusi koledžu Anglijā, iegūstot skaistuma terapeita diplomu.
◆ Mājražotāja, cep kūkas un tortes. Tās var apskatīt profilā: dzii.beikerijs Facebook.com un Instagram.com vietnēs.
◆ Ģimene: vīrs Pjotrs, dēlam Dominikam ir seši gadi.

Staburags.lv ARHĪVS

Atrast pazaudēto sevi

Kategorijas