Atmodas vilnis nebija apturams

2017. gada 4. aprīlis 00:01

Atmiņas par “Staburagu” cieši savijušās ar atmiņām par žurnālistes radošās darbības sākumu un jaunas ģimenes sākumu pilsētā, ko tolaik sauca par Stučku, laikrakstā, ko tolaik dēvēja par “Komunisma Uzvaru”.
Roku rokā ar tipogrāfiju
Manam vīram, jaunam inženierim, tika piedāvāta darbavieta VEF Telefonaparātu rūpnīcas Stučkas filiālē, bet es tiku pieņemta praksē “Komunisma Uzvarā”, un pēc tās laikraksta redaktors Kazimirs Daņiļevičs, kurš uzticējās jaunajiem censoņiem, mani pieņēma pastāvīgā darbā. Nākotne rādījās tāda, kādu to producēja padomju laikrakstos, bet realitāte tik skaista nebija — mūsu jaunajai ģimenei nācās izbaudīt VEF filiāles piešķirto kopmītņu “all inclusive”. Varbūt tāpēc šis laiks diezgan dziļi atmiņu krātuvēs noglabāts un daudzas epizodes nav viegli restaurēt.
Laikraksta “Komunisma Uzvara” mājvieta bija vienā ēkā ar tipogrāfiju, un avīzes izdošanā redakcija cieši sadarbojās ar tipogrāfijas darbiniekiem. Ar rakstāmmašīnu sadrukātie teksti nākamajam avīzes numuram tika nogādāti tipogrāfijā, kur ar iespaidīgām, klabošām un dūmus izdalošām drukas mašīnām katra teksta rindiņa tika “izlieta” metālā, lējums tālāk “aplauzts” tā, lai varētu drukāt avīzes lappuses. Neviens nav nekļūdīgs, un tāpēc dažkārt tekstā iezagušās kļūdas bija iespējams izlabot, tikai ejot pie drukāšanas ceha vadītāja un lūdzot meistaram rindiņu, kurā bija atrasta kļūda, izliet atkārtoti. Protams, ka tas bija traucēklis meistaru darbā, jo tipogrāfijai bija savs darba grafiks, un viņi dažreiz nenovaldījās, veltot asas replikas kļūdu “ražotājiem”. Bet kopumā sadarbība bija laba un visi allaž centās, lai laikraksta numurs pie lasītājiem nokļūtu iespējami labākā kvalitātē. Atsevišķs stāsts būtu jāvelta arī fotoattēlu drukāšanai un tam, ka pēc attēla izliešanas svinā tie vairāk atgādināja Rotko gleznas toņus.
Tomēr, neraugoties uz pelēko sūro ikdienu, “Staburaga” izveidošanās periods saistās ar ļoti gaišām un saulainām atmiņām, jo tas taču bija Atmodas laiks, kad piepeši mēs nedzīvojām pilsētā Stučkā, bet Aizkrauklē, un strādāju ne vairs “Komunisma Uzvarā”, bet “Staburagā”. Kā pārmaiņu vilnis sāka velties, tā tas aizvēla līdzi visu veco un iesīkstējušo.
Mēs pārgājām strādāt uz jaunām telpām, kā arī nomainījās redaktori, līdz vadībā tika izvirzīts redaktors Jānis Bērziņš.
Ar datoru padusē
Tolaik veiksmīgi attīstījās arī jaunās tehnoloģijas, un “Staburaga” redakcija, saņēmusi aicinājumu no kāda Amerikas Savienoto Valstu fonda, nolēma sūtīt mani kā prasībām visatbilstošāko personu uz kursiem Varšavā. Galvenais komandējuma mērķis bija gan piedāvātā bezmaksas datorapmācība, gan iespēja no šiem kursiem mājās atgādāt redakcijai datoru. Šo iespēju nedrīkstējām neizmantot, un komandējumā devos kopā ar kolēģi no Jūrmalas laikraksta. Atpakaļbrauciens bija ļoti trauksmains, jo mums katrai ar savu datoru padusē/somā (ja atceramies, cik milzīgi bija pirmie datoru monitori un procesori) bija jāizkāpj no vilciena vienā pieturā un maksimāli lielā ātrumā jāpārsēžas citā vilcienā uz Rīgu. Tikām brīdinātas, ka mūsu rīcībā ir ne vairāk kā piecas līdz desmit minūtes, turklāt mūsu vagons, protams, bija vilciena tālākajā galā. Ar satraukumu par datoru pārnešanu un lielu skriešanu vajadzīgajā vilcienā pārsēdāmies, un guvums veiksmīgi tika izmantots redakcijas darbā. Tehnika veidoja tikai “Staburaga” ārējo veidolu, pamazām sākot drukāt pat daudzkrāsu numurus. Taču par saturu gādāja interesanti un radoši žurnālisti, no kuriem guvu daudz pieredzes un mācības visai turpmākajai radošajai darbībai. Bet vislabākā darbaudzinātāja un piemērs man bija žurnāliste un vēlāk redaktore Silvija Piļka, kuras asie, drosmīgie raksti pierādīja, ka vairs it neviens nespēs dzīvot pa vecam, jo ir sākusi strādāt ceturtā vara. Ar ļoti labām atmiņām atceros arī pārējos kolēģus: redaktoru Jāni Bērziņu, Skaidrīti Ludbāržu, Ainu Švēdi, Ināru Sudari, Margaritu Celmiņu, fotogrāfus Āriju Gāršu un Žannu Žaku, grāmatvedi Irēnu Beketovu.
Katru svētdienu “Skaistā Latvija”
Tomēr bez saviem uzticīgajiem lasītājiem un mūsu stāstu varoņiem “Staburags” nebūtu izveidojies par saistošu un lasītu laikrakstu. Tādēļ vēlos izmantot izdevību un pateikt paldies visiem manu rakstu brīnišķīgajiem iedvesmotājiem.
Tiem, kuri man atklāja savus interesantos un apbrīnojamos dzīvesstāstus, lai es tos varētu nodot tālāk lasītājiem. Sevišķi prātā palicis kāds atmiņu stāsts, ko publicējām Jāņu numurā, par dzīvesbiedriem, kuri saskaņā un saticībā bija nodzīvojuši līdz sirmam vecumam. Un atceros, ka sirmais vīrs, kavējoties atmiņās, man atklāja, ka iemīļotajai, ik svētdienu satiekoties, dāvinājis “Skaisto Latviju”. Un tā bija… šokolādes tāfelīte. Man tā bija īsta veiksme, gūstot informāciju par pirmās brīvvalsts laika saldumu pasauli un vienlaikus brīnišķīgu virsrakstu topošajam rakstam.

Staburags.lv ARHĪVS

Atmodas vilnis nebija apturams

Kategorijas