Pastāv, kas mainās

2017. gada 4. aprīlis 00:01

“Staburagam” tikai 50! Kopš tā dzimšanas (1967. gada 2. aprīlī) nomainījušās paaudzes, dzīve piedāvā arvien nebijušus izaicinājumus ne tikai jaunajiem, bet arī senioriem. Laikraksts visā ir iekšā: ar ticību labajam un cilvēkiem — viņu latviskajai dzīvesziņai un senču mūžu tikumiem. Piederībai Latvijai, kaut arī daudziem dzīve šeit ir kļuvusi par nerealitāti.
Mana pirmā publikācija atrodama toreizējā “Komunisma Uzvarā” 1971. gada 1. maija numurā, kurā rakstu par kultūras dzīvi Daudzesē, bet 1988. gada 14. martā, avīzes ilggadējā redaktora Kazimira Daņiļeviča aicināta, kļuvu par redakcijas korespondenti. No tā laika līdz 2009. gada 23. novembrim, kad devos pensijā, piedzīvots viss…
15 gados krustu šķērsu iepazinu Aizkraukles rajona laukus, kopsaimniecības un saimnieku sētas. Manā darba lauciņā bija arī vēstuļu nodaļa, dzejas lappuses “Daugavas Dardedze” veidošana, vēlāk medicīnas, reliģijas joma un citas. Pārdzīvota Atmoda, Tautas frontes aktivitātes, zemes reforma, privatizācijas un “prihvatizācijas” perifērijas, aprakstīti represēto likteņstāstu mezglojumi… Uzrakstīts simtiem interviju, iepazīti cilvēki, kuri man devuši garaspēku un daudz emocionālu pārdzīvojumu. Nav divu vienādu dzīvesstāstu, un man šie radošā darba gadi piepildīja mūža dienas, veidojot manu likteni, skaistu un dāsnu, jo es biju savā vietā daudzus gadus. Tā ir laime, kas ne katram lemta. Par to liecina vēl joprojām manu lasītāju laba vēlējumi svētkos. Paldies jums!
Man liels gandarījums, ka “Staburagā” varu lasīt par savu aprakstīto cilvēku bērniem un mazbērniem, kuri turpina vecāku sākto, ir mantojuši senču darba tikumu, dabas mīlestību, alkas pēc zināšanām un latviskās dzīvesziņas pamatvērtības.
“Staburags” joprojām ir gaidīts daudzās ģimenēs, un tas gandarī tā veidotājus. Sirdī dzīvoju līdzi katrai veiksmīgai publikācijai un jaunās paaudzes atziņām, priecājos par “Staburaga” radošo komandu, kurā strādā mani bijušie kolēģi. Arī mana paaudze strādāja komandā — draudzīgā un pašaizliedzīgā. Bijām talantīgi, bet ne iedomīgi, arī darba stundas un brīvdienas neskaitījām. Atceros, ka tieši sestdienās, veidojot aprakstus par likteņupi Daugavu Aizkraukles rajonā, ar redaktora atļauju devāmies savās darba gaitās trijatā: es, fotogrāfe Nataša un autovadītājs Viktors. Tie bija skaisti gadi, un man ir labi padarīta darba sajūta. Zinu, ka strādāju un rakstīju par notikumiem un cilvēkiem ar lielu pietāti, vienmēr jutu, ka melns nav tikai melns un arī baltais nav tikai balts…
Jubilejā “Staburaga” veidotājiem vēlu radošu garu, bet lasītājiem būt sava laikraksta patriotiem!

Staburags.lv ARHĪVS

Pastāv, kas mainās

Kategorijas