“Tie bija un paliek mūsu labākie gadi”

2017. gada 4. aprīlis 00:01

410

Aizkraukles pilsētai 50. gadadiena apritēja 10. janvārī, pirmais jaunā rajona laikraksta “Komunisma Uzvara” numurs iznāca
1967. gada 2. aprīlī. Pirms diviem gadiem biju ieradusies šai pusē ar Bulduru Dārzkopības sovhoztehnikuma norīkojumu darbā Aizkraukles kolhozā par dārznieka palīdzi un sākusi neklātienes studijas LVU Žurnālistikas nodaļā. To uzzinot, partijas (tolaik vienīgās) rajona komitejas toreizējā instruktora Voldemāra Zaksa man domātais uzaicinājums strādāt komjaunatnes rajona komitejā pārvērtās par norunu pāriet uz jaunā rajona redakciju, par kuras nosaukumu tobrīd (janvāra pirmajās dienās) vēl tika lauzti šķēpi. Jaunā rajona vadītāji centās nosaukuma priekšlikumus saistīt ar vārdu Daugava, taču LKP (Latvijas komunistiskā partija) vadītājs Voss tādu “bezpartijiskumu” nevarēja pieļaut komjaunatnes triecienceltnes vainagotā rajona preses izdevumam. Būs “Komunisma Uzvara” —
kā viņš teica, tā notika.

Avīze top Ogrē
Vairākkārt jau ir rakstīts par “Staburaga” pārmantotā rajona laikraksta sākotni, par grūtībām, kādas bija jāpārvar pirmajā gadā nelielajam kolektīvam, tāpēc šoreiz ne tik daudz par pašu avīzes vēsturi kā par cilvēkiem, kuri to veidoja. Daudzu no viņiem vairs nav mūsu vidū, tāpēc, šķiet, īpaši svarīgi viņus atcerēties.
1967. gada 22. martā sāku darba gaitas “Komunisma Uzvarā” kā literārā līdzstrādniece. Tā bija jaunā redaktora Kazimira Daņiļeviča pavēle numur divi.
Situācija bija tāda, ka toreizējā Stučkā nebija tipogrāfijas. Avīzes drukāšanai tika izvēlēta Ogres spiestuve, kuru, strādājot par redaktores vietnieku Ogres “Padomju Ceļā”, labi pārzināja Kazimirs Daņiļevičs. Tāpēc trīs reizes nedēļā, lai maketētu un iespiestu kārtējo avīzi, maketētājam (sākumā to darīja pats Daņiļevičs, vēlāk — viņa apmācītā atbildīgā sekretāre) un numura dežurantam bija jābrauc uz Ogri (ar vilcienu vai autobusu), toreizējā korektore Anita Rudzīte dzīvoja Ogrē. Ja bija steidzams materiāls, to sagatavoja uz vietas Stučkā, kādam tas bija pēc iespējas ātrāk jānogādā Ogrē (arī ar vilcienu vai autobusu), ja nevarēja pagūt aizvest, diktējām pa telefonu. Mašīnas redakcijai pirmajos gados nebija. Šo situāciju aprakstu tāpēc, lai saprastu, kāpēc mūsu redakcijā tika izveidota īpatnēja štata vieta — apkopēja-kurjere. Daņiļevičs par skrīverietes Ilgas Kruskopas pieņemšanu šajā amatā rakstīja savu pirmo redaktora pavēli.
Universāls cilvēks
Ilgu Kruskopu cienījām un iemīļojām visi. Šī divu dēlu māte ienesa kolektīvā labestības gaisotni un rādīja mums, gados jaunākajiem, lielisku atbildības paraugu. Mūsu darba telpas vienmēr bija spodras, vāzēs likti ziedi gan no Ilgas dārza, gan pat tirgū par savu naudiņu pirktie. Pie tam Ilga pati arī laiku pa laikam uzrakstīja pa aprakstam par kādu viņai pazīstamu skrīverieti vai notikumu. No viņas varējām mācīties valodas vienkāršību un skaidrību. Ar viņu varēja parunāt par dažādām lietām un norisēm.
Īsti vairs neatceros secību, kādā tika aizpildītas redakcijai atvēlētās darba vietas. Lielāko daļu darbinieku redaktors jau bija laikus sarunājis, pamatā izvēloties redakcijas darbā nepieredzējušus, bet ieinteresētus gados jaunus cilvēkus, kuri bija izmēģinājuši roku dažādos izdevumos kā ārštata korespondenti.
Anekdotes katrai situācijai
Fotografēt vajadzēja mācīties visiem. Pirmais redakcijas fotogrāfs bija Gunārs Reiznieks, vēlāk ilgus gadus — bijušais dzelzceļnieks Ārijs Gārša. Pēc viņa fotografēšanas prasmi redaktors pats iemācīja ilggadējam redakcijas šoferim Viktoram Abožinam. Vismaz sākuma gados gan pašus nozīmīgākos notikumus fotografēja pats redaktors, kurš par redakcijas vadītāju bija izveidojies, izejot visus posmus no burtliča tipogrāfijā līdz redaktoram.
Reiz kāds no darbiniekiem bija paprasījis labāko fotoaparātu, bet nebija laikus atdevis to redaktoram, kuram bija jāiet uz kādu nozīmīgu pasākumu. K. Daņiļevičs asi sakliedza uz puisi, norāja par bezatbildību. Tā bija vienīgā reize 17 gadu laikā, ko strādāju redakcijā, kad dzirdēju mūsu Šefiņu (kā sirsnīgi saucām redaktoru) uz kādu darbinieku sakliedzam.
Aprīļa nogalē kā redaktora vietnieks ieradās Anatolijs Stafeckis, vienīgais no mums, kurš kādreiz nedaudz bija strādājis kāda rajona laikrakstā. Liela auguma vīrs, kura galvā vienmēr atradās pa kādai konkrētajai situācijai atbilstošai anekdotei. Avīzē viņa tēmas bija vēsture, partijas dzīve, armijas lietas. Anatolija tēmas (partijas dzīve u. c.), kuras tolaik bija obligātas, godīgi sakot, bija diezgan garlaicīgas, te viņa anekdotēm, humoram vietas nebija. Anatolijs prata tā “satamborēt” materiālus, ka temati bija gana atspoguļoti un bez brīvdomības, kas varētu kaitēt kolektīvam. Mēs pamanījām Anatolija ģimeniskumu. Lai gan abi dēli jau bija krietnos pusaudžu gados, viņš pusdienlaikā vienmēr steidzās uz mājām, lai pagūtu sagatavot saviem zēniem launaga tiesu, kad viņi pārnāks no skolas.
Dzejiski noskaņota
Jānis Jaunzems, šķiet, ieradās no Jēkabpils puses. Jauns, lielas prasības neizvirzošs puisis. Savu valodas stilu vēl nebija izkopis, tāpēc mācījās no citiem, uzklausīja padomus. Drīz vien vakaros tika redzēts, draudzīgi pastaigājoties pa Stučkas ielām kopā ar jaunkundzi, kura pievērsa sev daudzu uzmanību ar garu, smagu bizi pāri visai mugurai. Bet tas palika tikai draudzības līmenī. Arī Jānis pats pēc kāda laika iesniedza atlūgumu un atgriezās mājās.
Atbildīgās sekretāres amatā no Bauskas puses atnāca dzejiski, pat melanholiski noskaņotā Lilija Lauce, un redaktoram kļuva vieglāk, tagad uz Ogri viņš brauca tikai īpašos gadījumos. Lilija labi papildināja mūsu vienmēr draudzīgo kolektīvu, atceros viņu kā sirsnīgu cilvēku. Lilija ne tikai plānoja un maketēja avīzi, bet arī rakstīja labus rakstus, tāpat kā mēs visi vāca un rakstīja operatīvo informāciju. Lilija Lauce un Anna Liepniece sekmēja arī literārās lappuses “Dardedze” izveidošanu un darbību.
Valdzina ar
latviskumu
Par lauksaimniecības daļas vadītāju sāka strādāt uz rajonu atsūtītā galvenā veterinārārsta dzīvesbiedre Ruta Šterna, arī vetārste. Viņa viegli iekļāvās kolektīvā.
Kad Šternu ģimenes galvu pārcēla darbā uz Rīgu, Rutas vietā no Zemkopības institūta atnāca Aina Švēde — ļoti rūpīga, pie katra rakstiņa daudz strādājoša darbiniece, ar savu pieeju katram tematam un atbildību pret katru uzrakstīto teikumu. Aina mūs valdzināja ar savu latviskumu, godīgu sava un kolēģu darba vērtējumu.
Pēc vairākiem gadiem ieradās Skaidrīte Šmelde (vēlāk — Ludbārža), pēc laba laika atkal ienesot jaunības dvesmu kolektīvā. Viņas mamma bija mirusi. Šefiņš gudri bija lūdzis mūsu kurjeri Ilgu Kruskopu kādu laiku izmitināt jauno darbinieci viņas mājā Skrīveros, jo pilsētiņā bija lielas grūtības ar dzīvokļiem. Tā Skaidrīte jau darba sākumposmā guva māju sajūtu. Jaunās darbinieces pārziņā bija sporta un jaunatnes lietu tematika, viņa bija visjaunākā mūsu pulkā. Skaidrīti nolūkoja Pēteris, visi kopā svinējām Ludbāržu ģimenes sākumu.
Iztēlojas apraksta varoni
Ogrēnietes Annas Liepnieces gatavotie materiāli bieži kļuva par numura “naglu”. Patiesībā Anna varbūt bija vairāk rakstniece nekā žurnāliste, tāpēc reizumis gadījās piedomāti lietu traktējumi. Piemē-
ram, braucot vākt materiālu kāda cilvēka aprakstam, viņa jau turpceļā iztēlojās, kāds ir šis viņas jaunais apraksta varonis, un pie tā arī palika. Šefiņam nereti nācās taisnoties aizskarto priekšā. Katrā ziņā Annas raksti bija visvairāk lasītie, cilvēki savās nedienās meklēja tieši Annu.
Jaunas nianses rajona redakcijā ienesa Vita Pētersone, kurai bija Talsu rajona avīzes pieredze. Talantīga rakstītāja, vienmēr gatava vākt materiālus savai avīzei, ar veselīgu humoru apveltītā Vita lika mums citām acīm novērtēt dzīves parādības, vieglāk pārkāpt neveiksmēm.
Īpaša acs
Mūsu redaktoram bija ieradums — braucot no kāda Rīgas pasākuma, atceļā iegriezties Ogres, vēlāk Stučkas tipogrāfijā, lai pārskatītu drukājamo nākamo numuru. Kazimiram Daņiļevičam bija īpaša acs: paņēmis rokā avīzes novilkumu, viņš momentā pamanīja kļūdas, ja tādas bija palikušas pēc korektora un dežuranta darbošanās.
Velna Melne
Reiz biju sagatavojusi nelielu aprakstiņu par Odzienas kolhoza labāko slaucēju Veltu Melni. Ar bildīti — izdevušos lopkopes portretu. Pārlaidis lappusei savu aso skatienu, Šefiņš novaidējās: zem portreta bija paraksts “Velna Melne” (nevis Velta). Tādu kļūdu nevarēja atstāt. Bet tipogrāfija jau labu daļu tirāžas vienu pusi bija nodrukājusi. Redaktors lika apturēt iespiedmašīnas un sameklēja cilvēku, kas var izlabot kļūdaino rindiņu metālu sakausējumā. Ko darīt ar izniekoto papīru? Tā otra puse bija balta. Šefs lika sagriezt pusapdrukāto papīru A4 — rakstāmpapīra — formātā. Sagriezto atgādāja uz redakciju Stučkā, un turpmāk mums lika manuskriptiem izmantot šo papīru. Vairākus gadus savus sacerējumus rakstījām uz papīra, kuram viena puse balta, bet uz otras — no TASS saņemto materiālu slejas, kur lasāms iespaidīgs virsraksts “Netīrais nams Valnera ielā”. Vēl šodien acīs stāv ne tikai man vienai.
Šefiņš zināja, cik viegli šādas kļūdas paslīd garām lasīšanā nogurušām acīm. Nevienu par to īpaši nesodīja, bet mēs visi, kas piedalījāmies šī numura sagatavošanā, jutāmies slikti.
Sašūpo kolektīvu
Pirmā “Komunisma Uzvaras” darbiniece, kura redakcijā ieradās, klātienē beigusi Žurnālistikas fakultāti, bija Silvija Strupiša (vēlāk — Piļka). Jauna, skaista un ambicioza, tieša — viņa sašūpoja mūsu stipri saskanīgo un rāmu kļuvušo ikdienu, ienesot nemieru kolektīvā, reizumis varbūt nevajadzīgus asumus. Bet bija jāatzīst — meitene talantīga, ar milzīgām darba spējām apveltīta. Ne reizi vien uzplaiksnīja pa pretrunai, bet bija jāatzīst, ka viņas raksti cēla mūsu avīzi, lasītājiem patika, jo bija kritiskāki par mūsējiem.
Arī radio reportiere Biruta Daņiļeviča bija mūsu kolektīva locekle ilgus gadus.
Atskatoties uz vietējās avīzes vēsturi, jāpiemin arī ilggadējās darbinieces — korektore Zigrīda Krumpāne, grāmatvedes Irma Staltmane, Irēna Beketova, arī novada dzejniece Naula Dadzīte (Zariņa), ar kurām kopā strādāt man bija prieks. Tiecoties apgūt avīžnieka profesiju, pie mums pirmās iemaņas guva jaunieši Ināra Stalidzāne, Ina Medusone, Inese Zvaigzne, Āris Jansons un citi.
Kā vērtīgākā no laikrakstā “Komunisma Uzvara” aizvadītajiem 17 gadiem atmiņā palikusi koleģialitāte, uz ko mūs vienmēr virzīja Daņiļevičs, kolektīva ģimeniskums. Bērnu dzimšanas, kāzas, lielas jubilejas, atvadas no mūžībā aizgājušajiem — to visu esam piedzīvojuši un pārdzīvojuši, būdami kopā. Lai kāds laikmets tas bija, tie bija un paliek mūsu labākie un radošākie — jaunības gadi.
Paldies visiem te pieminētajiem un nepieminētajiem, ka kādu brīdi dzīvojām, strādājām blakus viens otram! Lai izturība kādreizējās rajona avīzītes tālākvirzītājam — “Staburaga” kolektīvam! ◆

Staburags.lv ARHĪVS

“Tie bija un paliek mūsu labākie gadi”

Kategorijas