Avīze nav viendienīte, tā ir vēsture

Nesen bērnības draudzene atgādināja skolas gadu ekskursiju uz toreiz vēl nenogremdēto Staburagu. Kas tobrīd varēja iedomāties, ka reiz strādāšu šīs teiksmainās klints tuvumā un vēlāk arī tās vārdā nosauktajā laikrakstā!
No 50 gadiem, ko šogad svinam, 40 ir manējie. Tā dzīvē sagadījies, ka šī ir mana pirmā un vienīgā darbavieta. Te no Latvijas Universitāti tikko beigušas meitenes esmu augusi un pilnveidojusies pati un vēlāk mācījusi citus. Viņi savlaik iesākto turpina šajā laikrakstā vai kādā citā medijā. Mēģināju saskaitīt, cik štata darbinieku un praktikantu šajos gados laikraksta redakcijā bijis. Tiku līdz septītajam desmitam. Vēl jau jāpiepluso tie, kuri “Komunisma Uzvaru” veidoja pirms manis un “Staburagu” pieraksta laikā, kad vairs nestrādāju.
Tik daudz kas šajos 50 gados mainījies. Laikraksta formāts un biezums, dizaina un maketēšanas metodes, avīzes drukāšanas tehnoloģijas, mediju piederības sistēma, pat valsts vara un forma. No sākotnējā kompartijas un izpildkomitejas orgāna ar pompozo nosaukumu “Komunisma Uzvara” laikraksts kļuva par neatkarīgu izdevumu. Kad sāku strādāt, rakstīt drīkstējām vienīgi par labo un tikai to, kas kompartijas komitejai pa prātam. Savā jaunības maksimālismā biju spuraina darbiniece, un redaktoram ar mani nebija viegli. Atceros, reiz Preses dienā sveica nevis mūs, žurnālistus, bet lika sniegt ziedus par presi atbildīgajiem rajona komitejas darbiniekiem. Atteicos to darīt. Nezinu, kā redaktoram Kazimiram Daņiļevičam izdevās šo starpgadījumu nogludināt, bet rājiens vai atbrīvošana no darba nesekoja.
Tāpat kā visa Latvijas tauta nekad neaizmirsīšu dienu, kad Rīgā, Saeimā, 4. maijā deputāti nobalsoja par Neatkarības deklarāciju. Mēs, daļa redakcijas darbinieku, šo neparasto dienu pavadījām Pļaviņās, “Retrobāra” pagrabiņā. Tranzistoru galda vidū nolikuši, klausījāmies tiešo translāciju un skaitījām katru “par” nodoto balsi...
Ir zināms teiciens — avīze dzīvo vienu dienu. Pareizāk būtu sacīt — ziņa dzīvo īsu brīdi. Avīze paliek. Kaut nodzeltējusi, izbalējušu šriftu, bet paliek. Tā šajā laikā dažādi tapusi: no svinā lietiem burtiem un cinka klišejām līdz lappusei filmlentas variantā, tagad — datora monitorā. Vien papīra versija ir bijusi vienmēr, un ceru, būs arī nākotnē. Nekādas modernās tehnoloģijas nespēs aizstāt tipogrāfijā drukātu eksemplāru. Var to saukt par vecmodīgumu, taču pretējo jau pierādījuši vairāki populāri preses izdevumi ārzemēs, kuri pamēģinājuši atstāt tikai laikraksta interneta portālu. Pēc sabiedrības neatlaidīga pieprasījuma tie atkal atsākuši izdot avīzes papīra versiju.
“Staburaga” pašreizējiem un nākamajiem veidotājiem novēlu godāt laikraksta nosaukumu, ko pirms 28 gadiem izcīnījām, vienmēr būt radošiem, saglabāt labas literārās valodas tradīcijas un atbalstīt savus lasītājus vienmēr un visur! Tad būsiet draugi, sabiedrotie un cīņubiedri arī turpmākos 50 gadus.
Kategorijas
- Reklāmraksti
- Afiša
- Balles
- Izstādes
- Koncerti
- Teātris
- Citi pasākumi
- Sporta pasākumi
- Laikraksta arhīvs
- Foto un video
- Veselība
- Vaļasprieks
- Lietotāju raksti
- Latvijā un pasaulē
- Dzīve laukos
- Izglītība
- Operatīvie dienesti
- Novadu ziņas
- Aizkraukles novadā
- Jaunjelgavas novadā
- Kokneses novadā
- Neretas novada
- Pļaviņu novada
- Skrīveru novadā
- Vecumnieku novadā
- Viesītes novadā
- Sports
- Viedokļi/Komentāri
- Statiskas lapas
- Pazudis/atrasts
- Abonēšana
- "Staburaga" projektu raksti
- Kultūra