‘‘Staburaga’’ vienaudze

2017. gada 4. aprīlis 00:01

432

Laikrakstam “Staburags” pusgadsimta jubileja 2. aprīlī, bet pļaviņietei Lienei Mežapuķei tā ir dienu iepriekš — 1. aprīlī. Iespējams, tāpēc, ka dzimusi joku dienā, Liene lielākoties ir smaidīga un optimistiska. Arī smaidiem pilnu notikumu viņas dzīvē nav trūcis.

Neaizmirst izjokot
Dzimšanas diena Lienei parasti paiet, gan saņemot apsveikumus, gan jokojoties. Viņa pati neesot liela citu izjokotāja, bet draugi un paziņas to neaizmirst izdarīt.
— Vienu izjokošanu laikam atcerēšos visu mūžu. Tolaik man bija grūts laiks attiecībās, jo ar vīru šķīrāmies, un diezgan skumjā noskaņā jubilejā mājās gaidīju draudzenes. Atskanēja telefona zvans, un viņas teic, ka diemžēl nevarēs atnākt. Stāvēju, apķērusi krāsni, un bira asaras. Tad atskanēja klauvējieni pie durvīm — viņas bija mani pamatīgi izjokojušas! Tad gan visas smējāmies. Interesanti, ka mēs ar māsu abas esam dzimušas zīmīgos datumos, jo viņai dzimšanas diena ir 8. martā, — stāsta Liene.
Skaisto uzvārdu Liene ieguvusi no bijušā vīra. Arī līdz laulībām tas viņai bijis daiļš — Ērkšķe. Dzimtsarakstu nodaļas darbinieces bijušas sajūsmā, ka Ērkšķe pārtapusi Mežapuķē. Citi viņas uzvārdam dažkārt mēdzot pielikt dažādas izskaņas, bet pļaviņietei pašai tas ļoti patīk un mainīt vairs nedomā.
Profesija pret pašas gribu
Joks vai nē, bet liktenis reiz piespēlējis situāciju, kad Lienei krasi vajadzēja mainīt nodarbošanos un apgūt pavisam jaunu profesiju. Tagad uz šādiem likteņa pavērsieniem viņa raugās filozofiski — acīmredzot ir lietas, ko lemts dzīvē iemācīties.
— Pēc profesijas esmu dārzniece. Savulaik gan vecāmāte teica, lai nemācos to, jo pa zemi vien būs jārokas, bet man patika. Mamma stāstīja, ka es, maza būdama, dārzā reiz biju noplūkusi visus tulpju ziedus. Arī vēlāk labprāt pa dobēm rušinājos. Vairākus gadus arī strādāju dārzniecībā, bet, kad Klintainē to likvidēja, paliku bez darba. Strādāju par pārdevēju SIA “Rifs”, un pirms septiņiem gadiem priekšnieks mani nostādīja fakta priekšā — būšu pavāre kafejnīcā “Velniņi”, jo trūka darbinieku. Līdz tam nedomāju, ka neprotu cept un vārīt. Viena lieta ir mājās, bet kafejnīcā! Pirmajā dienā cepu kotletes un raudāju, — tagad ar smaidu atminas Liene.
Ar laiku darbs gan padevās, gan iepatikās. Apgūta ne tikai vienkāršāku, bet arī izsmalcinātāku ēdienu gatavošana. Viss paveikts praksē. Tagad Liene ir pateicīga uzņēmuma vadītājam Ervinam Lapam, ka apguvusi jaunu profesiju. Piebilstu, ka viņš acīmredzot tomēr nopratis, ko uzrunāt šim darbam. Liene teic, ka gatavot jau katrs var iemācīties, ja piemīt garšas izjūta. Mājās ēdiena gatavošana tomēr nav viņas mīļākā nodarbe, bet, kad ir luste un jāpabaro savējie, dara to labprāt.
Kad iestājas pavasaris, tad gan Lienei domas vairāk ir par dārza darbiem, nevis virtuvi.
— Katru gadu domāju — nestādīšu vairs tik daudz, lai var vairāk laika veltīt sev, tomēr viena mēneša alga tik un tā paliek dārzniecībās... Gribas puķes un savus tomātus. Man patīk visi ziedi, lai gan vairāk esmu rudens cilvēks, jo tā gadalaika krāsas ir vismīļākās. Kas var būt skaistāks par samteni un āboliem! Ir tik patīkami pavasarī vērot putnu kāšus atgriežamies, bet arī rudenī tie ik skaisti aizlido. Man patīk tā izjūta, — stāsta pļaviņiete.
Pavasaris ir viņas enerģijas piepildīšanas laiks, jo, kā pati teic, pirmie asni un pumpuri tiek noēsti. Jau vairākus gadus dažādi ārstnieciskie augi, kam citi lielākoties ikdienā paiet garām, ir Lienes ēdienkartē. Arī pašu vāktās ārstnieciskās tējas. Liene teic, ka par to cilvēks aizdomājas, kad kaut kas iesāpas un cilvēkam tuvojas tie “skaistākie” gadi.
Daži sapņi vēl jāpiepilda
Lienes dzimtā puse ir Meņģele, bet lielākā mūža daļa nodzīvota Pļaviņās, tāpēc viņa sevi uzskata par pļaviņieti.
— Meņģelē joprojām dzīvo mana mammīte, bet daudzi jau kļuvuši sveši. Man patīk Pļaviņās — neliela un klusa pilsēta. Turklāt nespēju iedomāties, ka varētu dzīvot bez Daugavas. Arī mamma labprāt te atbrauc. Man patīk arī Rīga, un dažkārt dodos uz turieni pie meitas Rūtas. Dēls Toms jau vairākus gadus dzīvo Anglijā. Tagad domāju, ka viņi ir tādi paši darbaholiķi kā es. Saku abiem, ka tā es pie mazbērniem netikšu! Dažkārt gan darbs ir laba terapija, jo, kad dzīve piespiež pie zemes, daudz ko var paveikt, — stāsta pļaviņiete.
Liene ir no aktīvajiem cilvēkiem, kura labprāt apmeklē koncertus un dažādus pasākumus. Savulaik dejojusi līnijdejas, bet darba dēļ šo nodarbi grūti apvienot. Nepiepildīts sapnis esot teātra spēlēšana, un kas zina, varbūt iemācīsies spēlēt klavieres.
— Bērnībā ļoti patika dziedāt un spēlēt mazās klavierītes. Vecāmāte maniem vecākiem teica, ka meitēnam jāpērk klavieres. Tā arī viņi izdarīja, bet no mājām līdz mūzikas skolai Ogrē bija tālu, un tā mūzika palika tikai bērnības aizraušanās. Acīmredzot mazs Raimonds Pauls arī nebiju, lai pati visu iemācītos, — saka Liene.
Rokdarbi gan neesot viņas aizraušanās. Tie labi padevušies mammai, un šī prasme dzimtas sievietēm piemītot ik pēc paaudzes. Liene labprāt palasa par mazāk izprastām lietām, ezoteriku. Viņa ir arī laikraksta “Staburags” lasītāja, kur par to visu var izlasīt. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

‘‘Staburaga’’ vienaudze

Kategorijas