Paldies, un būsim kopā arī turpmāk!

Agita Grīnvalde-Iruka, laikraksta redaktore

2017. gada 4. aprīlis 00:01

410

Šodien “Staburaga” numurs ir īpašs, un tam ir vairāki iemesli. Pirmais, ko noteikti jūs, lasītāji, pamanījāt, ir avīzes apvākojums. Pirmo reizi “Staburaga” pastāvēšanas laikā tas ir no krītpapīra. Tā ir mūsu ilggadējā sadarbības partnera — tipogrāfijas “Poligrāfijas grupa Mūkusala” — dāvana. Mūsu kolēģi Imants un Līga ilgi un cītīgi strādāja pie kolāžas, kurā redzami simtiem cilvēku portreti, par kuriem šajos gados esam rakstījuši avīzē. Tā bija domāta jubilejas numura pirmajai lapai, taču atklājās, ka uz avīžu papīra šo ieceri nevarēs īstenot labā kvalitātē, un tā mēs tikām pie šāda īpaša vāka.
Otra lieta, ko gribējām jums parādīt, kāds tad ir avīzes ceļš no redakcijas līdz lasītāja pastkastītei. Un te atkal jāsaka paldies Imantam, kurš piekrita vēlā nakts stundā doties uz tipogrāfiju, lai iemūžinātu laikraksta drukāšanas procesu, kas, kā izrādās, ilgst vien 15 minūtes, un celties agrā rīta stundā, lai sagaidītu avīžu pakas Aizkraukles pastā.
Trešā īpašā lieta numurā, kas veltīta laikraksta 50 gadu jubilejai, ir bijušo ilggadējo darbinieku atmiņas par piedzīvoto, veidojot laikrakstu, ārštata autoru atmiņas un stāsti par avīzes vienaudžiem un laikabiedriem. Par šiem un daudziem citiem stāstiem jāsaka paldies Sandrai un Elitai. Paldies Līgai un Ivetai, kuras paralēli ikdienas darbiem pārlapoja un pētīja vecos avīžu komplektus un redakcijas darba pierakstus, lai atgādinātu jums, par ko tad avīzē rakstīja pirms 50 gadiem. Savukārt Ināra un Irēna dienām lauzīja galvu, kā to visu labāk salikt kopā un piedāvāt lasītājiem. Taču kādam šajās dienās bija jāraksta arī parastās ziņas — un te paldies nenogurstošajām “racējām” Gunai un Ingai. Jāpateicas mūsu administratorei Karīnai, kuru ikviens redakcijas apmeklētājs satiek pašu pirmo, un Silvijai, kura gādā, lai avīze nepaliek bez reklāmām. Tāpat nedrīkst aizmirst arī mūsu jaunās māmiņas, kuras ir daļa mūsu kolektīva, taču šobrīd mājās audzina jauno paaudzi, un tās ir Ginta, Evita un Solveiga.
Tā ir komanda, kas šobrīd veido avīzi. Retā redakcijas darbinieka stāžs ir mazāks par desmit gadiem, jo žurnālists — tā nav vienkārši profesija, tas ir dzīvesveids. Tie, kuri domā citādāk, parasti šajā jomā ilgi neturas. Ir kolēģi, kuri “Staburagā” nostrādājuši vairākus gadus, turpinājuši darbu citur, taču pēc kāda laika atkal atgriezušies “Staburagā”. Arī es.
Pirmo reizi “Staburaga” redakcijas durvis vēru 1999. gadā. Iepriekš sešus gadus biju nostrādājusi “Aizkraukles Avīzē”. Pēc tas slēgšanas radās iespēja turpināt darbu otrā avīzē. Biju pamatīgi satraukusies, jo bijām taču konkurenti, tomēr ātri iejutos un lieliskā komandā turpināju darbu, kas man jau bija kļuvis sirdij tuvs. “Aizkraukles Avīze” bija mana pirmā žurnālistikas skola, kur man iemācīja strādāt. “Staburagā” guvu pamatīgu dzīves skolu. Teic, ka ik pēc septiņiem gadiem dzīvē nepieciešamas pārmaiņas, un es šo teicienu noteikti varu attiecināt uz sevi. Saņēmu piedāvājumu kļūt par redaktori kaimiņu rajona avīzē. Domāju, kāpēc nē! Biju guvusi ievērojamu žurnālistikas pieredzi zinošu un prasmīgu cilvēku vadībā, beigusi augstskolu. Nolēmu izmēģināt spēkus un spert soli tālāk. Pēc gada gan manu jauno avīzi slēdza. Taču vienmēr esmu teikusi, ka viss, kas notiek, notiek uz labu. Arī tad, ja pirmajā mirklī liekas, ka esi visu nodots, pievilts un pasaule ap tevi sabrukusi. Nonācu laikrakstā “Diena”, kas bija vēl vienas augstskolas vērts gājiens, un atkal jau septiņu gadu garumā. Tā nu ir sanācis, ka visi darbi, kas man bijuši, pie manis atnākuši paši. Esmu piedalījusies tikai vienā konkursā un darba pārrunās. Un, kad man piedāvāja pretendēt “Staburaga” redaktora amatam, piekritu. Jāsaka gan, ka ar bažām. Jo, lai gan daļa kolektīva bija zināma un arī redakcijā jutos kā atgriezusies mājās, bija jāuzņemas jauni, vēl nebijuši pienākumi. Baidījos, vai tikšu galā, un reizēm baidos vēl šobrīd, taču, jūtot blakus esošo cilvēku atbalstu, uzklausot kādu vērtīgu padomu vai konstruktīvu kritiku, turpinu iet uz priekšu.
Cilvēki, kas vadījuši redakciju līdz šim, avīzei ielikuši pamatīgus un stabilus pamatus, tāpēc katram, kurš nāk pēc tam, atbildība ir vēl lielāka. Jo svarīgi ir nesagraut uzbūvēto, tieši pretēji — darīt šo namu vēl stiprāku. Prieks, ka redakcijā strādā gados jauni cilvēki, jo vienalga, cik gadu ir avīzei — piecdesmit vai simts, tai allaž jābūt jaunai, spējīgai urdīt un pārsteigt, spurainai kā pusaudzim, modernai un mūsdienīgai, kas mainās līdzi laikam. Pirms piecdesmit gadiem tās pirmais redaktors Kazimirs Daņiļevičs rakstīja: “Laikraksta uzdevums — savās slejās atspoguļot visu mūsu daudzšķautņaino dzīvi.” Patiesībā šajos gados nekas daudz nav mainījies. Jā, ir mainījusies iekārta, no kuras es gan neko daudz neatceros, jo, kad iznāca pirmais avīzes numurs, es un daļa redakcijas darbinieku vēl nemaz nebija dzimuši. Mainījies avīzes izskats, nosaukums, tehnoloģiskās iespējas, taču būtība palikusi nemainīga — atspoguļot visu mūsu daudzšķautņaino dzīvi. Būt godīgiem un patiesiem — pašiem pret sevi un, protams, pret mūsu lasītājiem, kas ir mūsu galvenie kritiķi, darba vērtētāji un arī darba devēji.
Atzīmējot laikraksta 50 gadu jubileju, visi redakcijas darbinieki saka paldies mūsu lasītājiem un sadarbības partneriem. Paldies pastniekiem, kas caur ūdeni un dubļiem, sniegā, lietū un svelmē mēro garus kilometrus, lai nogādātu avīzi katram mūsu lasītājam. Paldies tirgotājiem, kuri mūsu laikrakstu piedāvā savu veikalu un kiosku plauktos. Paldies reklāmdevējiem, kuri uzskata, ka laikraksts ir nozīmīgs avots savu preču un pakalpojumu piedāvāšanai. Vēlam arī turpmāk saglabāt zinātkāri, lasītprieku un vēlmi tieši “Staburaga” slejās uzzināt vairāk par to, kas notiek savā novadā!

Staburags.lv ARHĪVS

Paldies, un būsim kopā arī turpmāk!

Kategorijas