Ceļā ar stopiem — iepazīt pasauli

2017. gada 31. marts 00:01

(46. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2015. gada 30. oktobra numurā.)
361. diena
Esam Gruzijā! Jau brokastīs pagaršojam tradicionālās maizītes ar sieru, pupiņām un kartupeļiem. Un vēl tēju. Samaksājam tikai eiro katrs.
Kutaisi nav nemaz tik liela pilsēta, lai gan ir otra lielākā Gruzijā. Tā atzīta par vienu no vecākajām eksistējošajām pilsētām pasaulē. Te ir ļoti daudz, ko apskatīt ārpus pilsētas. Ir divi ļoti skaisti kanjoni, bet diemžēl laikapstākļu dēļ tie jau slēgti. Netālu no Kutaisi ir arī divas alas: viena — 7 km, otra — 20 km attālumā. Nolemjam doties uz tuvāko. Sataplijas dabas rezervātu atklājis ekologs Petre Čabukiani. Viņš šajā vietā atradis ne tikai dažādu seno cilvēku pēdas, bet arī dinozauru pēdu nospiedumus. Šo vietu sauc arī par Juras laikmeta parku. Te var atrast 200 dinozauru pēdas un alas 350 metru garumā. Tā nemaz nav tik viegli sasniedzama vieta. Mums iesaka braukt ar taksometru. Neko darīt — ieeja rezervātā maksā divus eiro katram, tāpēc par vēl diviem ņemam arī taksi, kura vadītājs mūs piekrīt nogādāt arī atpakaļ pilsētā pēc ekskursijas. Rezervātu var apskatīt vien grupā, kurai sākumā pievienojamies. Daudz krievu tūristu. Gids nekā nestāsta, vien pieskata, lai neviens nekur nepieskartos. Sarunājam ar viņu, ka dosimies divatā nedaudz ātrāk par grupu, jo mūsu taksists piekritis gaidīt vien 20 minūtes. Redzam dinozauru pēdas un burvīgus skatus no kalnu takām uz pilsētu. Te ir tik skaisti! Dodamies atpakaļ uz centru.
Laiks pusdienām. Pagaršojam tradicionālo khinkali — milzīgu pelmeni, pildītu ar liellopa vai jēra gaļu. Klāt pievienojam aso adžiku. Te viss samērā lēti nopērkams. Ļoti interesants tirgus — skatām iepriekš neredzētus augļus un garšvielas. Tik bagāta virtuve! Laikam viena no daudzveidīgākajām, ar ko esam sastapušies. Visur tirdziņā iespējams nogaršot vīnu, čaču un konjaku.
Visbeidzot esam kalnā, kurā ir Bagrati katedrāle. Tā ierakstīta UNESCO. To uzbūvējis pirmais apvienotās Gruzijas karalis. Bet 17. gadsimtā to uzspridzināja. Tās rekonstrukcija aizņēma vairāk nekā 50 gadu un tika pabeigta vien 2012. gadā!
Šodien gan neplānojam vairs maksāt par viesnīcu, esam nolēmuši doties ārā no Kutaisi un palikt teltī kādā ciemā, kur tas nebūtu tik uzkrītoši. Mūs gan visi ievēro. Saka, ka izskatāmies pēc krieviem. Atšķirība jau nekāda. Ciemā noskaidrojam, ka te līdzīga situācija ar vilcieniem kā Ukrainā — par 40 centiem brauc, kur gribi, tikai jāpielāgojas dīvainajiem laikiem.
Mūsu nākamā pieturvieta ir Boržomi. Tā pati pilsēta, no kuras nāk slavenais, veselīgais minerālūdens. Te tas ir lēts. Lai gan tas nekad mums nav garšojis, zinām, cik tas veselīgs, un Gruzijā to arī iegādājamies.
362. diena
Nakts ir vēsa. Pat ļoti. Mums jāceļas piecos rītā, lai paspētu sakārtot somas un aiziet līdz vilcienam. Laikapstākļi vēl joprojām nav piemēroti stopiem. Esam nedaudz nosaluši un meklējam karstu kafiju — to var nopirkt gandrīz jebkurā veikalā par 20 centiem. Vēl hačhapuri — par 40 centiem maizīte ar gruzīnu gardo sieru. Super! Esam nedaudz sasildījušies un gaidām vilcienu. Noskaidrojam, ka rīt pusdeviņos kursē vilciens līdz mūsu nākamajai pieturvietai — Gori. Tur jau mūs sagaidīs mūsu draugs Vano, ar kuru Laine kopā studēja “ERASMUS” programmā. Bet šodien — Boržomi.
Kamēr gaidām vilcienu, mūs uzrunā kāds vīrs, jautā, no kurienes esam, un tad pastāsta, ka pats strādājis Norvēģijā. Bijis arī Lietuvā un Čehijā. Viņam patīkot tās valstis, jo tur esot visskaistākās meitenes. Vīrieši Norvēģijā gan esot tādi “neīsti”, tāpēc meitenes meklējot “īstus vīrus” — tādus kā viņš.
Kad no 1. janvāra beigsies vīzu režīms un gruzīni varēšot ceļot visur, viņš uzreiz braukšot apskatīt Baltijas valstis. Jau zinot mūsu Rīgas šprotes. Vilcienā iepazīstamies ar vēl vienu vīrieti, kurš pārdod dzejoļu grāmatas. Iepērk par 20 centiem un pārdod par 40. Arī viņu ekonomiskā situācija Gruzijā neapmierina, bet nekur citur vīrs nedosies.
Mums ik pa laiciņam pienāk klāt viena dāma, kas izīrē savu dzīvokli. Viņi tā staigā pa vilcieniem un piedāvā savus apartamentus — šoreiz par 20 eiro nakts dzīvoklī. Bet mums ir mūsu jaukā telts. Protams, visi ir ļoti runātīgi. Saka, ka esam līdzīgi krieviem. Bet, kad uzzina, ka esam no Latvijas, jautā, vai mums gruzīni tur patīkot.
Pat nestopējot aprunājamies ar vietējiem. Cilvēki te ir ļoti laipni, draudzīgi, atsaucīgi un tiešām patiesi — bez liekas izrādīšanās un lielības. Nekādu “apčakarēšanu” nav vēl bijis. Nekā nepatīkama. Cilvēki ir vienreizīgi!
Esam Boržomi. Mūsu draugs piedāvā palikt pie viņa — vakarā doties atpakaļ uz lielo pilsētu, kur satikāmies, un rīt turpināt ceļu no turienes. Tā šķiet laba doma.
Ieejam Boržomi Centrālajā parkā, kas ir netālu no vilciena. Biļete maksā 20 centu. Tur uzzinām vairāk par šo burvīgo minerālūdeni. Tam ir vairāk nekā 1500 gadu. Pēc osmaņu ienākšanas viss izpostīts. 1800. gados krievu karavīri gājuši gar šo vietu un atraduši ūdens caurules. Viņi bijuši slimi, bet, kad dzēruši šo ūdeni, pilnībā izārstējušies! Ziņa par ūdens dziednieciskajām īpašībām ātri izplatījās pasaulē. Sākās parka restaurēšana. Vēl joprojām var redzēt vecās caurules, pa kurām tek Boržomi ūdens — bez maksas, dzer, cik gribi, tikai līdzi nedrīkst pildīt vairāk par 3 litriem, taču te gan ūdens ir silts un nav mineralizēts. Tāda sajūta, ka jādzer baseina ūdens. Kāda tante pārdod tradicionālos gruzīnu saldumus: “sedziņas” — izkaltētus augļus ar medu — nav pievienots ne cukurs, ne kas cits. Ļoti veselīgi. Sapērkamies — sedziņa maksā 20 centu. Tā ir tik garda! Katrā ziņā Boržomi pilsētu iesakām. Te ir tik daudz ko darīt! Netālu kalnos ir katedrāles, pilis un klosteri. Bet tam vajadzētu mašīnu. Pa ceļam satiekam arī mūsu grāmatu tirgotāju! Viņš vēlreiz mums piedāvā apmesties pie viņa. Ar rozetēm gan te ir problēma — nekur telefonu nevar uzlādēt. Tā nu nolemjam palikt pa nakti pie gruzīna. Vilcienā viņu nesastopam, bet piezvanām no konduktora telefona. Te viss ir iespējams. Sarunājam satikties pusseptiņos. Atbraucam. Gaidām. Satiekam taksistu un vēl aprunājamies. Ir jauki — visi nāk uzturēt kompāniju, bet mūsu jaunā drauga kā nav, tā nav. Piezvanām viņam no taksista telefona. Izslēgts. Gaidām pusstundu un nolemjam palikt stacijā pa nakti līdz rītdienas vilcienam. Taksists mēģina pierunāt braucienam ar taksi līdz mūsu drauga dzīvesvietai Gori. Nepiekrītam.
Laikam ne visiem piedāvājumiem var ticēt. Varbūt tomēr kaut kas notika ar mūsu draugu, jo viņš tiešām daudzas reizes piedāvāja mums naktsmājas.
Katrā ziņā taksists sarunā ar stacijas darbiniekiem mums vietu stacijā. Pēc tam arī uzzinām iemeslu. Vakarā ejam uzlādēt telefonu krodziņā, kur par eiro nopērkam litru mājas vīna. Vakars tāpat ir jauks. Esam mēs un vēl viena kompānija — trīs jaunieši un stipri iedzēris vīrietis. Pēc trakulīgām dejām iedzērušais vīrs aicina mūs pie sava galda ar trim jauniešiem. Iepazīstamies — vīrs arī ir Georgijs (pirmais Georgijs bija tas, kurš mūs tomēr nesagaidīja stacijā). Neviens gan no kompānijas nerunā ne angliski, ne krieviski. Tā arī runājamies “visādi”. Galds ir pilns ar tradicionālajiem ēdieniem un vīnu. Dejojam, smejamies, un vakars ir super!
Ir tikai astoņi vakarā. Mums jautā, kur gulēsim, atbildam, ka vilciena stacijā, jo mums agri vilciens. Protams, iereibušais Georgijs mūs ielūdz pie sevis. Mēs gan tā īsti vairs neuzticamies, bet tad tiek sazvanīti cilvēki, kas runā krieviski un ir pavisam skaidrā. Saka, lai dodamies pie viņiem. Žēl gan skatīties uz ēdienu, kas tiek atstāts neapēsts, bet visi kāpjam divos takšos un braucam trīs kilometrus tālāk. Tad pazaudējam jau otro Georgiju. Mēs braucam ar vienu puisi, bet pārējie divi ar to, kas mūs ielūdza, aizbraukuši citur, bet puisis mūs aicina līdzi. Izrādās, aicinājums attiecies uz viņa māju. Mūs sagaida četri bērni, vecāki un vecvecāki. Un mājas galva — trešais Georgijs. Esam goda viesi, viss notiek par un ap mums. Galdā tiek celts it viss iespējamais — sieri un salāti. Vakara gaitā vēl tiekam apdāvināti — mums uzdāvina divus ragus, no kuriem iespējams dzert, un pats mājas saimnieks noņem savu rokassprādzi, kas viņam daudz nozīmē, un apliek Arčam ap roku. Neko nevēlamies pieņemt, bet no mums gaida, ka pieņemsim šīs dāvanas. Milzīgs paldies! Mēs dāvinām ikvienam Latvijas karodziņus, ukraiņu šņabi un Rīgas šprotes. Vakars ir apbrīnojams! Jāēd daudz — citādi tiek jautāts, vai mums negaršo. Jādzer kā īstiem vīriem. Cilvēki ir ļoti laipni, netic tam, ko pieredzam! Beigās mums ir klātas mīkstākās gultas un izguļamies labi.
Gruzija... Tas ir kaut kas vienreizīgs!
(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Ceļā ar stopiem — iepazīt pasauli

Kategorijas