Staburags.lv ARHĪVS

Man Aizkraukle patīk. Dzimtene taču!

Inga Patmalniece

2017. gada 31. marts 00:01

682
Man Aizkraukle patīk. Dzimtene taču!

Edvards Valdmanis nupat kā iekāpa 24 gadu kurpēs, un pagaidām būtisku pārmaiņu viņa dzīvē nav. Gaidīs, kas būs turpmākajās 365 dienās viņa dzīvē Rīgā un Aizkrauklē.

Telpu ambīcijām
Edvards ir aizkrauklietis, bet strādā un studē galvaspilsētā, taču nedēļas nogalēs ir dzimtajā mazpilsētā, jo, kā viņš pats saka, “grūti pārraut nabassaiti”. Dzimtās saknes — ģimene, draugi — ik nedēļas nogali liek iegriezties Aizkrauklē. Edvards pieļauj varbūtību, ka nākotnē kļūs par pastāvīgu Aizkraukles iedzīvotāju, ja te būs iespēja rast darbu. “Dzīvot Aizkrauklē var. Pilsētai ir perspektīva,” pārliecinoši saka puisis un atzīst, ka viņa ambīcijas pašreiz prasa lielāku telpu, bet vēlāk, kad tās mitēsies, dzimtā mazpilsēta būs tieši tas, ko dzīvē vajag. “Rīgā iespēju ir daudz. Zini, ja viens striķis trūks, būs citi. Aizkrauklē ir citādi. Tur pavadu brīvās dienas un atvaļinājumu. Pilsētai nav dinamikas, ritējuma. Mazpilsēta paliek mazpilsēta. Cilvēki te dzīvo mierīgāk, kā laukos, bet man šajos gados vēl prasās sisties pilsētā”.
Kā attīstīt Aizkraukli
Edvards šogad sāka maģistra studijas Rīgas Tehniskajā universitātē transportsistēmu inženierijā, strādā pasažieru pārvadājumu uzņēmumā “Nordeka” kā maršruta plānošanas speciālists. Uz maģistrantūru gāja, jo pēc bakalaura studijām šķitis, ka ar darbu vien nebūs dzīvei piepildījuma. “Gribējās grūtības, vēl kaut ko papildus — jaunas zināšanas, pieredzi.” Puisis atzīst, ka nu diennakts kļuvusi par īsu, tāpēc var teikt, ka gaidīto sasniedzis. Ir remdētas arī alkas pēc zināšanām. “Ja pirmais semestris maģistrantūrā lielā mērā bija zināšanu atkārtojums, tagad tās iet dziļumā.” Maģistra darba tēmas Edvardam vēl nav, jādomā, bet bakalaura darbs bija izstrādāts ar domu, kā attīstīt Aizkraukli. Students gribēja atvērt vismaz vienu no slēgtajiem pasažieru reisiem no Aizkraukles uz Rīgu. “2010. gadā, kad vairākus reisus slēdza, autobusu kustība no Aizkraukles uz Rīgu pierima. Tā kā mazpilsēta gribot negribot ieguvusi Rīgas piepilsētas statusu, tad aizdomājies, ka vajag paplašināt iespēju tikt uz galvaspilsētu. Teorētiski tam ir nākotne, rādīja aprēķini. Vai tas darbotos praktiski, grūti atbildēt, jāveic eksperimenti un jāmēģina. Tomēr projekts stāv dīkā,” stāsta puisis, kurš pārliecināts, ka sakariem ar dzimto pusi jābūt labiem.
Vērtē politiķu darbu
“Sekoju, sekoju!” it kā pats par sevi saprotams, Edvards atbild uz jautājumu par to, vai zina par pilsētā notiekošajiem politiskajiem un sociālajiem procesiem. Pierādījums tam ir, ka viņš vēl vietvaru, arī šogad balsos par vietējiem politiķiem. “Sarakstos vērtēju personības, konsultējos ar vecākiem, pārrunājam  padarītos un nepadarītos darbus,” stāsta aizkrauklietis. Viņš novērojis, gadās, ka tiek ievēlēts labs cilvēks ar perspektīvu, bet viņam sasaukuma laikā nav izdevies neko labu sasniegt. “Tad jāvērtē, kāpēc tā noticis. Arī tad, ja iepriekš ir daudz padarīto darbu, tas liek domāt, ka apstākļi šoreiz nav bijuši labvēlīgi sekmīgiem darbiem. Bet, ja kādam izdevies īsākā laika posmā sasniegt daudz, bet ir slikta reputācija, tad jāpadomā divreiz,” saka Edvards. “Novadā nav liela politiķu mainība, visiem darbiem var izsekot līdzi.” Edvards nav vienisprātis ar sabiedrībā izplatīto viedokli, ka politikā trūkst jaunu cilvēku ar citādu skatījumu un darba sparu. “Jaunu, aktīvu cilvēku ir daudz, kas savas idejas prezentē brīvprātīgi, bet nav ierēdņi un nekad tādi nebūs. Šiem cilvēkiem uzticos, labās idejas viņi ģenerēs un atradīs veidu, kā tās realizēt.” Nav neiespējami, ka pēc vairākiem gadu desmitiem arī Edvarda vārds būs kādā no sarak­stiem. “Man nav aizspriedumu pret dzimto vietu, nav vēlēšanās no tās bēgt un meklēt laimi citur. Pilsēta patīk. Dzimtene taču!”

***
Ar Edvardu runāju dienā pēc dzimšanas dienas svinībām. Tās bijušas “garlaicīgas”. Proti, darbs, skola, nekas jau vērienīgs nesanāk, svētkus Edvards atzīmēja ar draugu. Svinēja mierīgi, otrā rītā darbā puisis ieradās bez kavēšanās. Tomēr katra dzimšanas diena ir nozīmīga ar to, ka Edvards ar vecākiem tiekas pie svētku galda. Ja nesanāk īstajā dienā, tad citā. Vien šogad īpašs gads — Edvardam 24, bet pirmo reizi vienlaikus dzimtajās mājās visi kopā būs tikai Lieldienās. ◆