Staburags.lv ARHĪVS

Tikai oriģinālu joku plēsējas

Imants Kaziļuns

2017. gada 31. marts 00:01

325
Tikai oriģinālu joku plēsējas

1. aprīlis visā pasaulē ir pazīstams kā Joku jeb smieklu diena. Aiz­kraukles pusē ar šo kutelīgo jomu aizrāvušās Rudīte Nāzare un Iveta Kraševska, piedaloties Ivetas vīram Jānim. Trijotne smīdinājusi dažādu profesiju, gadagājuma pārstāvjus, kā arī piedalījusies vairākos humora konkursos.


Rudīte Nāzare ir Daudzeses pagasta kultūras dzīves organizatore. Ivetas Kraševskas ģimenes nodarbošanās ir mūzika — kopā ar vīru Jāni viņa vada dažādus muzikālus pasākumus, bet meita Kristiāna mācās Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā. Jau vairākus gadus Rudīte un Iveta veido kopīgus uzvedumus. Pārsvarā tie ir oriģināli scenāriji, pilni ar jokiem, smieklīgām situācijām no ikdienā pieredzētā. Viņām ar muzikālo noformējumu reizēm palīdz Ivetas vīrs Jānis. Jautrais duets savu varēšanu sasmīdināt publiku rādījis arī jokdaru festivālā “Vajag tik rakt!”.  Šī saruna par latvisko humora izjūtu un vai mūs viegli sasmīdināt, par ko smejas visvairāk? Starp garām gardām smieklu pauzēm kopīgi ar Ivetu un Rudīti meklējām atbildes.
Par kaimiņu pasmiesies vienmēr
— Vai gribat kafiju?
Iveta: — O, jā! Tas bija kā joks? Protams, ka gribam!
— Kas jūs abas saveda kopā?
Rudīte: — Ieprecējos Sērenē, un iepazināmies bērnu pasākumos. Mana māsa ieteica kādā pasākumā uzaicināt Ivetu, izrādījās, ka viņa dzīvo gandrīz blakus. Kaut kā ļoti labi uzreiz “saslēdzāmies”. Kopumā esam labs tandēms — viena blonda, otra tumša, vēl mums vajag rudu, dūšīgu un maza auguma, lai mūsu grupa patiktu pilnīgi visiem (joks). Bet līdzsvaram mums ir Jānis. Viņš arī visas mūsu muļķības, uzliktas uz papīra, pārlasa, pauž savu viedokli. Viņš pasaka — aizies vai nē, labi vai slikti. Parasti jau aiziet. Jā, tā ir smalka robeža starp to, kas ir smieklīgi un kas vairs nav. Protams, nevienu negribam aizvainot, bet zināms, ka ļoti labi patīk tie, kuros “uzbraukts” nevis pašam, bet kaimiņam. Tu taču pasmietos, ja dzirdētu ko smieklīgu par savu priekšnieku. Tā mēs necenšamies darīt, tam esam vēl par jaunu. Iekšējā sajūta saka, ka to nekad nedarīsim. Nepatīk man aprunāt, apņirgt citus. Mūsu humors varbūt ir naivs, bet tas nenozīmē, ka tas ir slikts. Daudzi taču smejas.
— Kādēļ latviešiem ir maz “joku dzinēju”?
I.: — Tāpēc, ka to darīt ir daudz grūtāk nekā saraudināt. Traģēdiju var notēlot ticami, daudzi raudās, bet pamēģini viņus sasmīdināt! Festivālā piedalījāmies ar saviem oriģinālajiem jokiem, pārējie izspēlēja jau zināmas anekdotes. Mūsdienās, kad tik daudz, tajā skaitā anekdotes, var atrast internetā, atkārtojums vairs nešķiet smieklīgs.
Himna džezā
— Kas ir jūsu auditorija?
I.: — Bērniem mēs ļoti patīkam. Skečā “Tāds tādu atrod” Rudīte pārģērbjas par kaķeni Mīči, es esmu lapsu zēns Fuksis. Atliek man pateikt: “Mīče, čīče, kandža, bundža...”, kā visi jau smejas. Fuksis ir nerātnais lapsēns, no slavenās fon Fukšu dzimtas Saksijā. Kad satiek Mīči, viņš makšķerē, filozofē un skaita pantiņus. Sākumā abas tēlojam kārtīgās, “pareizās”. Tas nekas, ka Mīče grib piečurāt upi. Fukša acīs viņa tēlo pārgudro kaķeni. Lapsēnam kažociņš ir ruds, un Mīče viņam prasa: “Cik tev gadu?’’ “Trīs.” “Bet ko tu tāds sarūsējis?”, un lapsēns atbild: “Neskaties vīru pēc apspalvojuma!” Starp skatītājiem bija kāda sieviete, kurai viss šķita nedaudz smieklīgāk nekā pārējiem. Savā starpā runājām, ka šova organizatori viņu droši vien uzpirkuši.
— Uz skatuves bieži atgadās kas neparedzēts?
I.: — Tā bija arī toreiz. Dejoju un jūtu, ka bikses attaisījušās, krīt nost. Neminstinājos, tā arī pateicu — man tā patīk dejot, ka pat bikses krīt! Visi, protams, smejas. Dažiem skatītājiem pietiek ar mazāko iemeslu, lai smieklu vietā sāktos kas līdzīgs gārgšanai. Katram sava humora izjūta. Kādā pasākumā bija gadījums, kad ar sintezatoru vajadzēja spēlēt Latvijas himnu. Jau laikus saslēdzām visu, lai labi un pareizi skanētu, bet, kad jāskan himnai, sintezators skan kā džeza ērģeles — garām, stieptām skaņām. Viss jau beidzās labi, tik pie sevis nodomāju — Dievs ar mani pajokoja. Pārējie gan to visu uztvēra ar sejām kā mūris.
— Izmantojat tikai oriģinālus tekstus vai arī kaut ko gatavu?
I.: — Mēs esam tikai par oriģinālitāti. Zinu, ka citi mēģina izmantot jau gatavas anekdotes. Cilvēki daudz labāk, ātrāk “pavelkas” uz oriģinalitāti. Viens no mūsu “produktiem”: “Uz kurieni aizlidoja tavs vīrs?” “Uz planētu Eroktikus.” “Ha! Ha! Ha! No turienes neviens vēl nav atgriezies...” Ir skeči, kurus esam izspēlējušas vairākas reizes, piemēram, par medmāsiņu Kļeopatru. Tas visiem patīk. Parasti pasākumos parādos ar zīdaini rokās un visiem stāstu, ka vīrs atnesis bērnu, neviens nezina, kas ir māte. Ko lai es ar to bērnu daru?! Man ir deviņi slaucami govji, kur lai es to lieku? Beigās atklājas, ka segā ietīts mērkaķēns ar pīpi zobos. Kādreiz viņš arī ņurkstēja, bet tad nolietojās baterijas. Tad mums vēl ir galma dāmas, melnādainais. To melno šmāķi pēc uzstāšanās ar grūtībām varam nomazgāt. Dažkārt ir arī zemteksts, kas līdz skatītājiem tā arī nenokļūst, bet no tādiem cenšamies izvairīties. Tagad ir tā, ka varam tūlīt aiziet novadīt pasākumu.
Čigānietes kā īstas
— Kas vienmēr izraisa smieklus?
R.: — Tie teksti, kas zem jostas vietas — olas, olas, olas un lieli pupi, un visi smejas. Daudzi no populārajiem “stand up” šoviem ārzemēs veidoti pēc zināmas shēmas. Izkalkulēti jau iepriekš, analizējot, ko skatītājs gribētu dzirdēt. Tas varētu būt līdzīgi, ja mēs taisītu jokus par pagasta dzīvi — mācītājiem, pagastvečiem, policistiem utt. Bet pastāstiet smieklīgi par agronomu! Tur jau jābūt profesionālim, kas, kā saka, vienmēr krīt uz kājām. Viens no tādiem Latvijā ir Jānis Skutelis.
— Vai esat domājušas ar saviem šoviem iziet ārpus Aizkraukles reģiona?
I.: — Drīzāk nē. Pierīgā esam bijušas, četrus gadus gadatirgū piedalījāmies kā čigānietes. Pirmos divus gadus braucām ar busiņu. Tajā bija improvizēta studija, un katrs tirgus apmeklētājs varēja ar pavadījumu iedziedāt savu dziesmu. Ui, bija labi! Šķībi, griezi, bet jautri. Viens otrs, mūs, čigānietes, noturēja par īstām — baidījās acīs skatīties. Mēs abas melnas, garu melnu matu parūka, lūpas koši sarkanas, melnas acis, rokās kārtis. Es biju Ringla Marcinkevičs un Rudīte — Kristīne Sunīts. “Nāc, es tev pazīlēšu!” es saku kādam apmeklētājam. Par ko biju pārsteigta — teicu viņiem: “Apzeltī man rociņ’”, un viņi patiešām deva naudu. Pat kāds biznesmenis man iedeva divus latus, kad pateicu, ka viņam būs brūte. Pilnīgs ārprāts. Cilvēki kaut kādā zemapziņā “pavelkas” uz ko tādu. Interesanti, ka cilvēkā ir tāds kā instinkts, kas liek sekot kaut kam maģiskam vai arī tās ir bailes no kaut kā.
Bārda no suņa spalvām
— Anekdotes no dzīves ir visinteresantākās.
I.: — Rudīte ikdienā kladītē pieraksta situācijas no dzīves. Viņa vispār ir tik kārtīga, visu rūpīgi izplāno, pieraksta, iegrāmato. Man patīk haotiskāk, tāpēc pasākuma scenāriju labāk izdrukāt vairākos eksemplāros, jo tie bieži mēdz noklīst. Viņa ir hroniķis. Pasākumu vadīšana ir komandas darbs, vienam būtu ļoti grūti. Ja visa komanda ir uz viena viļņa, kad pietiek ieminēties un otrs to jau turpina, piepušķo klāt. Ja vienai šķistu, ka tas ir smieklīgi, bet otrai tā neliktos, sāktos diskusijas un pasākums beigtos. Jānim ir ļoti smalks humors, un viņš, šķiet, ļoti atšķirīgus sižetus var veikli savilkt kopā vienā stāstā. Patīk mums apspēlēt arī tēmas no vēstures, un vienā pasākumā ietvērām akmens laikmetu, rokoko, senos grieķus un citplanētiešus. Vienā no skatiem biju āzis ādas biksēs. Ar elegantu bārdiņu. Tā bija salīmēta no mana suņa spalvām, izskatījās ļoti labi.
— Pieci uznācieni, daudzi citi pasākumi. Tiem visiem vajag tērpus. Šujat tos?
I.: — Man tērpus šuj, un kādu no saviem iedodu Rudītei. Ir arī otrādi, viņa padalās ar saviem. Brīnišķīga šuvēja Aizkrauklē ir Anniņa. Vilks, lācis, lapsa, Ziemassvētku vecītis un daudzi citi ir viņas veikums. Sākumā viņa gan negribēja to uzņemties, jo man vajag daudz detaļu — austiņas, ļipiņas. Tērpam vajag arī labus materiālus, lai pasākuma laikā tajos nav jāsvīst. Audumus, materiālus izvēlos es, arī skices pati veidoju, savukārt Anniņa viegli uztver manu domu. Tas nav tas pats, kas šūt kleitu, to jau var saukt par mākslu, par dizainera darbu.
Politikai vēl nav laiks
— Politiskās tēmas arī ir jūsu repertuārā?
I.: — Tās ir sāpīgas. Tad tas jāpasniedz tā, lai nav pārpratumu, lai neaizvainotu. Mēs tam vēl esam par jaunu — kā humoristes un kā cilvēki. Manuprāt, vēl nedaudz dzīvē jāapviļājas, lai varētu “bliezt” par politiķiem. Arī par vietējiem. Varbūt ap piecdesmit par to varētu sākt domāt. Kad Rīgā bija aktuāla mežacūku sirošana pilsētas parkos un ielās, bija mums teksts: “Dažas cūkas ir mēģinājušas tikt pat Saeimā.” Jā, to var saprast arī kā aizskarošu, bet teiktajā jau nav apgalvojuma.
— Zināt kādu citu jums līdzīgu grupu?
R.: — Nē, mēs esam vienīgās. ◆