Smieklu pavēlniece, kurai uz skatuves vienmēr ir 25

2017. gada 28. marts 00:01

193

Smieklu pavēlniece, kurai uz skatuves vienmēr ir 25

Par Jolandas Suvorovas daiļradi ir atšķirīgi viedokļi — vieni viņu ceļ debesīs, otri nicīgi saviebjas, bet to gan nevar noliegt — viņa ir atmiņā paliekoša. Ar savu temperamentu, humoru, skaļo balsi, tiešo un atklāto valodu. Piektdien, 7. aprīlī, viņa ar savu koncertprogrammu viesosies Aizkrauklē.

Privāto ziņu cienītājiem varam vien atklāt, ka Jolanda trīs reizes bijusi precējusies, viņai ir meita un mazdēls, kuri dzīvo Portugālē. Lai arī ko intervijā runājām, viss jau bija ap un par skatuvi. Un vēl — par visparastāko vēlmi būt laimīgai ne tikai uz skatuves.
Vēlas, lai aizmirstu ikdienas rūpes
— Kāpēc jūsu programmai nosaukums “91,5 minūtes apkārt pasaulei”? Vai skatītāji ar aplausiem ceļojumu varēs pagarināt?
— Nu, protams. Patiesībā mūsu programma ilgst gandrīz divas stundas. Nosaukumu izdomāja menedžeris. Iespējams, tāpēc, ka koncertnumuri apkārt pasaulei, kuros piedalās arī citi mākslinieki, aizņem tādu laiku, bet programma mums ir garāka. Turklāt tā ir bez pārtraukuma, jo viens numurs seko otram, un to papildina, pieaug temps, un ar starpbrīdi tas būtu pārtraukts. Līdz šim mūsu koncertprogramma ir atzinīgi novērtēta. Tā ir oriģināla, un neesmu dzirdējusi, ka līdzīga būtu kaimiņvalstīs. Koncertā būs gan dejas, gan dziesmas, gan parodijas. Jau pasākuma afišā norādīts, uz ko skatītājiem jāgatavojas: tas būs šovs — burleska (burleska — pārspīlēti komisks tēlojums (daiļliteratūrā, skatuves mākslā, bieži ar rupji komiskiem skatiem) — I. S.). Tie, kuri nav tam sagatavoti, sākumā ir tādā kā neizpratnē, bet beigās jau visi smejas. Tāds ir arī mūsu mērķis — likt skatītājam aizmirst ikdienu un no sirds izsmieties.
— Jūsu programmā piedalās arī parodists Vadims Jazs, akordeonists Moriss Balaskā, horeogrāfe Kama. Ar skatuves partneriem jums ir personiskas vai lietišķas attiecības?
— Mēs esam kā viena ģimene, viens otru atbalstām, priecājamies par otra panākumiem.
Nav sliktas publikas, ir slikti aktieri
— Vai jums pirms izrādēm ir lampu drudzis?
— Protams, vienmēr. Tas ir tāpat kā dodoties ciemos — ir uztraukums, kā mani uzņems, kā izskatos, kāda man frizūra.
— Vai ir atšķirība starp Rīgas un provinces publiku?
— Rīgā mēs nemaz neuzstājamies, mums Rīgas centrs ir Ogrē. Atklāti sakot, Rīgā nav nemaz piemērotas koncertzāles estrādes māksliniekiem. Mums ir ļoti daudz pārģērbšanos, grimēšanos, bet grimētavas ir tālu no skatuves. Kad Kongresu namā piedalījos Freda jubilejas koncertā, viņi paši aizkulisēs pārģērbās, bet man grimētava bija ceturtajā stāvā.
Par skatītājiem varu teikt tā: nav sliktas publikas, ir slikti mākslinieki. Ļoti sirsnīgi esam uzņemti Kuldīgā, Cēsīs. Atceros, ar kādām bažām braucām uz Preiļiem, mūs iepriekš brīdināja, ka tur būs maz skatītāju, bet viss izvērtās pavisam citādi — bija gan skatītāji, gan ovācijas, gan komplimenti.
Uz skatuves sāpes pāriet
— Ar šo koncertprogrammu jūs svinat 40 gadu skatuves darbības jubileju. Cik gadu veca jūs pati jūtaties?
— Uz skatuves man vienmēr ir 25 — nekas nesāp, pat ar lauztu kāju varu dejot, arī tūliņ pēc koncerta tā jūtos no skatītāju aplausiem, ziediem. Bet pēc tam gan ir tā ne visai — sāp kājas, pat naktīs raudu no sāpēm, arī mugura, īpaši lietus laikā, tad palīgos ņemu “Voltaren” ziedi un pretsāpju tabletes.
— Vai jūs skolas laikā arī bijāt tikpat koša un pamanāma kā tagad?
— Jā, skolā piedalījos visādos pulciņos, arī mamma un tētis bija aktieri. Brīvlaikā braucu viņiem līdzi brīvdabas izrādēs. Atceros, kā man pēc tām viens vai otrs aktieris teica: “Nu, Landa, parādi, kā es dejoju?” Un tad es viņus parodēju. Visi smējās, bet man savukārt patika, ka cilvēki smejas. Man skolas laikā nebija dilemmas, par ko kļūt. Jau no bērnības zināju, ka būšu aktrise.
“Gribu gudru, nevis pārgudru vīrieti”
— Ja jūs atrastu burvju pudeli un no tā izlaistu džinu, kāda vēlēšanās viņam būtu jāpiepilda?
— Gribētu būt 20 gadu jaunāka, lai man nekas nesāpētu un būtu veselāka. Vismaz tad es labāk justos. Un vēl — lai mana meita un mazdēls būtu laimīgi.
— Kas jūs pašu spēj iepriecināt?
— Man patīk, ja man dāvina ziedus. Nesen Tukumā man uzdāvināja tik neparastu ziedu, kādu nekur neesmu redzējusi. Līdzīgs lilijai. Bet kā tas smaržo! Patiesībā jau mani ļoti viegli iepriecināt. Atnāk draudzene, esmu priecīga, piezvana kāds sen nedzirdēts draugs no ārzemēm, es atkal priecājos. Vēl man patīk teātra un koncerta apmeklējumi. Esmu iecienījusi Dailes teātri. Ļoti patīk, kā spēlē Rešetins.
— Kādam jābūt vīrietim, kas spētu iekarot jūsu sirdi?
— Jautram, ar humora izjūtu, interesantam, tādam, kurš nav uz mutes kritis, gudram — nu tādam manā līmenī. Ļoti gudru negribu, citādi visu laiku tīksmināsies par savu gudrību.
Dzīve kā pasaka
— Jūsu dzīve ir komēdija, traģēdija, pasaka vai feļetons?
— Ne komēdija, ne drāma, drīzāk pasaka. Ir brīži, kad esmu kā ragana, un ir brīži, kad esmu kā laba burve.
— Pavasarī sieviešu sarunās viens no biežāk lietojamajiem vārdiem ir diēta. Ko jūs viņām ieteiktu no savas pieredzes?
— Ēst normāli, galvenais — nebadoties. Ievērot dažus principus, piemēram, gaļu ēst kopā ar salātiem, nevis kartupeļiem. Neēst pirms gulētiešanas. Dzert ūdeni pirms ēšanas. Es, piemēram, vakarā, kad gribas ēst, ēdu ābolus. Znots no Portugāles man teica, lai uz nakti neēdot apelsīnus. Aizmirsu pajautāt, kāpēc. Laikam tie ir pārāk uzbudinoši. Ir jau cilvēki, kuri var ēst, ko grib, viņiem nav liekā svara problēmas, jo ir laba vielmaiņa. Viss jau tomēr sakņojas bērnībā. Vēl man ļoti patīk peldēt. Kad ir laiks, eju uz baseinu.
Daudzi sveicina
— Vai komplimentus bieži saņemat?
— Jā, daudz. Vīrieši gan biežāk dāvina puķes, sievietes saka komplimentus. Pēc pēdējās publicētās intervijas “Ievā” vairākas sievietes teica: “Mēs tev absolūti piekrītam, Landa! Viss, ko jūs teicāt par vīriešiem, ir absolūta taisnība!” Bet es jau tikai savas domas teicu. Patīkami jau sajust sevi vēl jaunu un saņemt komplimentus arī par izskatu.
— Vai atpazīstamība jums traucē vai patīk?
— Man patīk, ka mani pazīst. Daudzi mani sveicina, es, protams, atbildu. Nesen palīdzēju vienai sievietei uz ielas, viņa man saka: “Izrādās, jūs ne tikai uz skatuves esat laba, bet arī dzīvē.” Bet kā tad citādi?
“Zinu, kas manī labs, kas slikts”
— Par jūsu daiļradi ir diametrāli pretēji viedokļi. Vai jūs lasāt par sevi arī kritiku?
— Es nelasu, jo man nav interneta, bet es visu zinu, ko par mani raksta. Ir cilvēki, kas man to atstāsta. Es vispār to internetu nesaprotu — kas tā par sistēmu, drukāt visu, kas ienāk prātā, turklāt anonīmi? Atzīšos, agrāk es ļoti pārdzīvoju, gan par kritiku internetā, gan par to, ko rakstīja dzeltenā prese par mani. Tagad vairs tik ļoti neuztraucos, jo es pati vislabāk zinu savas sliktās un labās puses. Bet patīkami jau, protams, tas nav.
— Ar kādu puķi jūs sevi asociējat?
— Ar kreimenīti. Krievu valodā tās nosaukums nedaudz radniecīgs manam vārdam — “landiš”. Man vienmēr žēl, ja redzu, ka tirgū to pārdod. Tā taču ierakstīta aizsargājamo augu sarakstā.
— Kā tiekat galā ar drūmiem brīžiem?
— Braucu pie draudzenes Zosjas. Izstāstu, kas man uz sirds, paraudu, un viņa mani nomierina. Protams, naktī pie viņas neskrienu, tad piezvanu, viņa mani vienmēr uzklausīs. Man šķiet, ja cilvēkam ir ļoti slikti, galvenais, lai viņam būtu ar ko parunāt. Kad man vajag kādu padomu, zvanu savai šuvējai Taņai. Agrāk, kad bija dzīva mamma, vienmēr viņai prasīju padomu. Tagad smejos, ka Taņa man ir kā mamma. Kritiskos brīžos viņa mani arī mierina un saka: “Neuztraucies, Dievs visu redz, viss būs tā, kā tam jānotiek!”
Vairāk smaidiet!
— Jūsuprāt, Latvijā tagad dzīve kļūst labāka vai sliktāka?
— Tā vienprātīgi nevar pateikt. Nu, kā var runāt par labumu, ja tik daudzi draugi, arī mani vismīļākie cilvēki — meita ar mazdēlu, aizbraukuši prom, jo šeit nevar atrast darbu. Un tuvākajā laikā te negrasās atgriezties. Protams, ja salīdzina milzīgo Krieviju, tad te ir ļoti labi, jo esam maza valsts un labi pārredzama, bet tur nevar saprast, kas notiek vienā valsts galā, kas otrā. Varbūt arī tāpēc, ka teritoriāli esam mazi, gribas, lai viss būtu ļoti labi. Bet tā gan diemžēl nav. Man, piemēram, nepatīk tas, ka tagad te ir amerikāņu karavīri. Tas vieš tādu kā nevajadzīgu trauksmi. Kad jau par viņiem nedomā un neredz, tad viss kārtībā. Man nepatīk tas, ka tik daudz rūpnīcu slēgts, līdz ar to tik daudz cilvēku bez darba. Mēs visi dzīvojam vienu reizi, bet nevajadzētu aizmirst padomāt, kas paliks mūsu bērniem, mazbērniem. Un mūsu valdības uzdevums taču ir domāt par to, lai dzīve labāka būtu visiem, ne tikai pašiem. Paskatieties, kā staigā citu valstu iedzīvotāji! Ar smaidu uz lūpām. Kad iestājāmies Eiropas Savienībā, strādāju Vācijā, toreiz pensionāri pensijā saņēma vidēji 800 markas. Ar to viņiem pietika gan veselības aprūpei, gan ceļojumiem. Domāju, ka mums arī tā būs, bet ko lielākā daļa mūsu pensionāru var atļauties?
— Kāda ir Jolandas Suvorovas laimes recepte? Un vai jūs tāda esat?
— Kā var teikt nē, ja tu kusties, ej un vari būt uz skatuves. Citiem iesaku vairāk atslābināties, priecāties, tikties ar draugiem un, par spīti visam, biežāk smaidīt un atslēgties no ikdienas rūpēm. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Smieklu pavēlniece, kurai uz skatuves vienmēr ir 25

Kategorijas