Jāraugās uz priekšu!

2017. gada 28. marts 00:01

338

Tuvojas pavasaris, un lielākais darbs šobrīd ir tehnikas sagatavošana jaunajai darba sezonai. Vairāki tīrumi jau nožuvuši, tajos var novākt celmus, apaugumu. Audzējam gaļas lopus un pavasarī, tiklīdz laikapstākļi ir labvēlīgi, barojam laukā. Šajās dienās grupējām dzīvniekus, pārvietojām uz aploku, daļa dzīvnieku jau ir ārā. Nu jau vairākus gadus sējam laukaugus — graudus, griķus, kaņepes, un šajā saimniekošanas jomā pilnībā esam atkarīgi no laikapstākļiem. To nepastāvība neļauj prognozēt, kad lauku darbus varētu sākt.
Viens no aizvadītajā nedēļā izskanējušajiem notikumiem, kas kā lauksaimnieku tieši skar arī mani, bija Saeimas veiktie grozījumi likumā “Par zemes privatizāciju lauku apvidos”. Nesaprotu, kāpēc pie šī likuma ķērušies vēlreiz. Tikko sākām pierast pie vecās sistēmas, tagad jau top jauna. Izmaiņas izmaiņu galā. Likuma redakcijas mainās, tas ir diezgan liels haoss, izsekot tām nav vienkārši. Ne tikai jāstrādā, jādomā par savu biznesu, bet paralēli jārokas pa likumiem, lai saprastu, kāda būs pēdējā redakcija, kā varēs nopirkt zemi. Tas apgrūtina darbu. Ārzemnieki visbiežāk zemi iegādājas nevis kā fiziska, bet gan juridiska persona, kā SIA. Uzņēmuma īpašnieks ir ārzemnieks, bet pie viņa strādā dažādi speciālisti, kuriem latviešu valoda nav problēma. Kā varēs piemērot uzņēmuma īpašniekam valodas zināšanu prasību? Ja visi speciālisti runā latviski, kāpēc viņam tas būtu vajadzīgs? Ārzemnieki zemi Latvijā mēdz iegādāties kā investīciju objektu, jo tā šeit nav pārāk dārga. Jāatzīst, lai gan es pats pilnībā atbilstu visiem kritērijiem, kas jāizpilda, lai varētu zemi nopirkt, zemes iegādes ierobežojumi dažreiz sagādā neērtības arī man.
Pavasaris laukos nāk ar lauku darbiem, līdz ar to — intensīvāku pārvietošanos pa ceļiem. Mūsu pusē zemes seguma ceļu tīkls ir samērā liels. Ik pavasari un rudeni tie ir grūti izbraucami, dažus posmus ar parastu vieglo automašīnu pat neiespējami izbraukt. Divus gadus ceļa posmu līdzās manam īpašumam, kur dzīvo ģimene ar pieciem bērniem, vispār neremontēja. Šis posms ir ļoti sliktā kārtībā, to vajadzēja laikus profilēt, bet tas netiek darīts. Ķeksīša pēc nogreiderē, palīdzina virskārtu, aizber bedrītes, tas arī viss. Šo posmu esam labojuši paši un ne reizi vien braucam palīgā izvilkt nogrimušu auto. Spriežot pēc attieksmes, pagasta pārvaldi šī situācija, ka bērni nevar normāli tikt uz skolu, neuztrauc. Ceļam ir jābūt profilam — vidum mazliet augstākam par malām, lai ūdens varētu notecēt. Tā ir problēma visā Latvijā, ceļš ir kā vanna, kā bļoda, tajā stāv ūdens, braucot pa tādu, rodas bedres. Tagad varam redzēt gadu gadiem nepareizi veikto ceļu uzturēšanas rezultātu. Domāju, ka laicīga un pareiza kopšana nebūtu novedusi pie tik drausmīgas situācijas. Protams, vainojams arī speciālistu trūkums.
Ceļu kārtība lauku apdzīvotību ietekmē tiešā veidā. Ja normāli nevari nokļūt savās mājās, tad ļoti pārdomāsi, vai tiešām vēlies dzīvot šādā vietā. Tāpat ir lielas automašīnu ekspluatācijas izmaksas. Piemēram, Dānijā, krietni bagātākā valstī, brauc ar Citroen, Renault markas automašīnām. Tādi auto uz mūsu ceļiem vienkārši izjūk. Mēs braucam ar salīdzinoši dārgām mašīnām, tikai atsevišķi auto spēj izturēt uz mūsu ceļiem esošo ārprātu. Daudz ieguldām mašīnās, par šādiem auto nodoklis ir lielāks, bet ar ko lai izbrauc Latvijas zemes ceļus pavasarī un rudenī?
Šī gada sākumā publiski izskanēja informācija par Izglītības un zinātnes ministrijas lēmumu reorganizēt Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmiju, to pievienojot Latvijas Universitātei. Pagājušajā nedēļā atbalstu šim solim izteica arī premjers Māris Kučinskis. Pārmaiņas ir nepieciešamas, un to veikšanai šajā nozarē vajadzīgs pietiekami agresīvs ministrs. Roberts Ķīlis, neraugoties uz saprātīgajām un progresīvajām idejām, ātri tika nomests. Tagad ar stingru nostāju nepopulārus soļus mēģina spert Kārlis Šadurskis. Potenciālo studentu skaits Latvijā sarūk, taču augstkolu skaits nemainās. Esošās konkurē savā starpā, un tikai retā, piemēram, Rīgas Stradiņa universitāte (RSU), ar kvalitatīvu piedāvājumu spēj piesaistīt ārzemju studētgribētājus. RSU ir nākotne, ja Latvijas studentu skaits samazinātos, to varētu izlīdzināt interesenti no citām valstīm.
Viens no aspektiem, kas ir gluži kā nāves spriedums izglītības iestādes perspektīvai nākotnei, ir daļa pasniedzēju. Universitātēs ir ļoti daudz gudru un pieredzējušu cienījama vecuma cilvēku, taču liela daļa no viņiem nespēj iet līdzi laikam. Novecojusi ir programma, pasniedzēji, mācību metodes — viņi visu mūžu grib mācīt pēc vienas grāmatas. Izdzīvos tās augstskolas, kas spēs mainīties, attīstīties. Tagad kā darba devējs redzu izglītības iestāžu trūkumus, reālam darbam gatavi ir tie, kuri mācījušies papildus, izvēlējušies labas prakses vietas.
Izglītības iestādes reorganizācija skārusi arī Bebru pagastu — Vecbebru Profesionālajā un vispārizglītojošajā internātvidusskolā klātienes grupu vairs nebūs, piedāvās tikai tālmācības programmas. Valsts, ekonomika nevar pastāvēt bez cilvēkiem. Mums nav ne patērētājsabiedrības, ne darba tautas. Tas ir loģisks iznākums, ja cilvēkam Latvijā ir jācīnās par pašsaprotamām lietām, nu kaut vai normāli izbraucamu ceļu līdz savai mājai! Vieglāk ir doties projām. Uz valsti, kur viss jau ir gatavs — ceļi izbūvēti, ir dzīvesvieta, sociālās garantijas, sakārtota veselības aprūpe, un cilvēks var strādāt un beidzot baudīt dzīvi.
Lai Latvija varētu pastāvēt un attīsties, vajag cilvēkus un diezgan daudz. Slieksni noteikt ir grūti. Protams, ja Latvijā ļausim ienākt strādāt, dzīvot daudz svešu kultūru pārstāvjiem, tad latvietībai ātri pieliksim punktu. Ja gribam nelielo latviski runājošo indivīdu daļu pēc iespējas ilgāk saglabāt, varam slēgt robežas, dzīvot rezervātā, bet tad nevaram prasīt, lai te kaut kas attīstās. Esam jau tik, cik esam. Turklāt kļūstam aizvien cimperlīgāki un ar arvien sarūkošu vēlmi strādāt. Bet, ja gribam, lai valstij klātos labāk, tad jāpanāk iedzīvotāju skaita palielināšanās.
Nozīmīgs datums aizvadītajā nedēļā bija 25. marts — Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena. Respektējot cietušos cilvēkus, pieminēt un atcerēties notikušo vajag. Taču vienlaikus uzskatu, ka varbūt jāpaskatās nedaudz citādi, jāpriecājas par tiem, kas izdzīvoja. Mums tomēr situācija nebija tik bezcerīga kā Aušvicā, Salaspilī — nāves nometnēs, no kurām izkļuva retais. Manuprāt, mums nevajadzētu tik daudz skatīties atpakaļ un domāt par to, cik ļoti mūsu tautai darīts pāri. Tas traucē attīstīties, vajadzētu raudzīties nākotnē. Nevaram taču saviem bērniem iepotēt cietēja gēnu, runājot par to, cik grūti mums klājies.
Kamēr zeme sasalusi, zemnieks var doties atpūtā, bet nu vairs ne. Šis ir saspringts periods, tāpēc brīvā laika nav. Arī nedēļas nogali — sestdienu un svētdienu — atpūtai nevar atlicināt.

Staburags.lv ARHĪVS

Jāraugās uz priekšu!

Kategorijas