Ceļā ar stopiem — iepazīt pasauli

2017. gada 24. marts 00:01

(45. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2015. gada 30. oktobra numurā.)
358. diena
Šodien esam nolēmuši doties uz galvaspilsētu. No rīta mostamies un dodamies uz autobusu. Tas ir mūsu vienīgais variants — stopēt te vienkārši nav iespējams, nav vietas, un cilvēki noteikti nesaprastu, kā tā uz salas var darīt.
Nikosija jeb Lefkosa (turku valodā) ir galvaspilsēta, kas ir vienīgā pilsēta pasaulē, kas sadalīta divās daļās ar sienu starp tām. Nokļūstam Nikosijas grieķu pusē. Izstaigājam ieliņas un nokļūstam pie tūrisma informācijas centra. Kartē, protams, tikai tie apskates objekti, kas ir šajā pusē. Bet esot vārti, pa kuriem varot nokļūt arī turku pusē.
Grieķu puse patiešām atgādina Grieķiju. Gan tradicionālais ēdiens, gan suvenīri ir tie paši. Tūristu gan nav ļoti daudz.
Vecpilsēta nav liela, un ātri nokļūstam līdz sienai — pasu kontrolei, kas regulē iekļūšanu turku pusē. Lai gan grieķu pusē ir vairāk iedzīvotāju, turku puse šķiet daudz dzīvīgāka.
Noskaidrojam, ka uzturēties te drīkstam trīs mēnešus, ne tikai 24 stundas.
Abās pusēs naudiņa ir eiro un cenas arī vienādas. Tā kā Kipra ir īsta tūrisma sala, tad nekas nav īpaši lēts. Turku pusē apskatām arī tirgu, kur var iegādāties daudzas interesantas preces par labu naudu. Atrodam turku saldumus.
Šķiet, būtu interesanti apskatīt turku pusi vairāk — kartē tā liekas daudz zaļāka. Bet šodien steidzamies. Tā nu sanācis, ka vēl viens no mūsu draugiem, kas dzīvo Kiprā, Limasolas pilsētiņā (ļoti skaista vieta Kiprā), arī vēlas mūs satikt šodien un ielūdz uz īstām kipriešu vakariņām. Tā nu viss jāpaspēj.
Runājot par ēdienu, Kiprā vistradicionālākā ir Vidusjūras virtuve. Grieķu pusē redzam daudz libāniešu restorānu. Kipra ir internacionāla vieta. Perfekta pludmaļu cienītājiem — peldēties var augu gadu.
Galvaspilsēta arī skaista. Nikosijas vecpilsēta senāk bija ieskauta zvaigžņveida mūros, lai pasargātos no osmaņu iebrukuma.
Bet nu cīņa notiek savā starpā. Uz robežas, kas ir vecpilsētas vidū, sienu aizliegts fotografēt un filmēt. Bet citur to var atrast.
Paši iedzīvotāji arī var pārvietoties no vienas puses uz otru — nu jau konflikts ir tikai politisks jautājums.
Pēcpusdienā dodamies atpakaļ. Īstenībā Kiprā ir daudz vieglāk, ja ir mašīna. Brīva pārvietošanās pa nelielo salu visu atvieglotu, un īsā laikā ir iespējams redzēt daudz — attālumi nav lieli. Jauka atpūtas vieta — vairāk nekā 300 saulainu dienu un skaistas pludmales bonusā.
Vakarā satiekam mūsu draugus — viņi dzīvo nelielā ciematiņā pirms Limasolas. Protams, uzzinām daudz jauna. 2013. gadā Kiprā bija banku krīze. Mūsu draugi saka, tas tādēļ, ka senāk bija ļoti viegli ņemt kredītus, un kiprieši esot tādi: ja kaimiņam ir, man būs labāks. Tāpēc visi braukuši ar skaistām mašīnām un cēluši skaistas mājas, lai gan naudas īstenībā nav bijis. Šo naudu Kipras bankas saņēmušas no ES. Beigās bankas bankrotējušas un visi, kam bijis vairāk nekā 100 000 eiro, pamatīgi cietuši, jo visiem tika izdalīta viņu nauda tieši līdz šai summai. Kāda sieviete visu mūžu strādājusi ASV. Tur pārdevusi savu māju un atbraukusi dzīvot uz Kipru. Viņai bijuši 7 miljoni un pēc banku krīzes palikuši 100 000. Tā ir patiesa traģēdija.
Interesanti arī tas, ka 2004. gadā te tika atvērta robeža, kas dalīja valsti divās pusēs. Esot bijis pat 12 stundas jāstāv rindās, jo visi devušies uz turku pusi apskatīt savas mājas. Bet tā īstenībā esot bijusi liela turku viltība. Kad kiprieši šķērsoja robežu, bija jāuzrāda ID. Uzrādot to, cilvēks atzīst otru valsts pusi kā neatkarīgu daļu un atzīst tās valdību. Grieķu kiprieši esot gājuši skatīties savas mājas. Sapazinušies ar tiem, kas tajās dzīvo. Interesanti, ka cilvēki turku pusē šīs mājas saglabājuši tādas, kādas tās bijušas pirms tam — ar visām bildēm utt. Tas naudas trūkuma dēļ — ievākušies un neko vairs neesot darījuši ar mājām. Grieķu pusē turku mājas esot izremontētas un pārtaisītas. Kā mums saka īstie kiprieši — nu nekur mājas netiek atstātas tukšas. Daudzi kļuvuši draugi tiem, kas tagad dzīvojot viņu mājās, citi atkal — lielākie ienaidnieki. Viss ir saprotams. Bet trakākais — ja valsti apvienošot, maz ticams, ka katrs dabūs savu māju atpakaļ. Dažu māju vietā esot uzceltas viesnīcas. Ko tad darīt viesnīcas īpašniekam? Ko teikt vāciešiem vai krieviem, kas pārpirkuši tukšās mājas? Tik viegli tas nemaz neesot.
Arī ar baznīcām esot interesanti — šajā pusē turku mošejas tiekot koptas un uzturētas kārtībā, lai gan neviens tās nelietojot. Turku pusē baznīcas iznīcinātas — to vietā izveidoti lauki, svētbildes saplēstas.
Kāpēc vispār tāds apvērsums 1974. gadā sācies? Kipras salā turki bijuši minoritāte. Un tāpēc turkus no Turcijas uz Kipru sūtīja vairāk un vairāk. Loģiski — sākušies ielu kautiņi un konflikti. Tad iejaukušās Savienotās Valstis un palīdzējušas turkiem. Kur konflikts, tur iespējams pārdot ieročus, kas ir viena no galvenajām ASV ekonomikas nozarēm. Tā turki pārņēmuši gandrīz pusi Kipras.
Vakara laikā sarunas ir lieliskas. Iepazīstamies ar mūsu draugu lielo ģimeni.
Pavadām laiku milzīgā dārzā un tiekam cienāti ar tradicionālo tračana zupu un šašliku. Pagaršojam tradicionālo dzērienu — uzzinām, ka glāzes īstenībā sākuši skandināt senatnē, lai pārliecinātos, vai kādā no tām nav inde. Iedzerot ar ienaidnieku un glāzes saskandinot, šķidrums trāpa no vienas otrā. Līdz ar to viss droši — ja pretinieks dzer, viss kārtībā.
Mums tiek spēlēts tradicionālais instruments buzuki, un vakars ir burvīgs.
360. diena
Šodien atvadāmies no Kipras un mūsu namatēva Denija. Tiešām jauki būt kopā ar vairākiem cilvēkiem, kas mūs palutināja — Panikošs izvadāja pa dažādām vietām, Kiriakošs cienāja ar tradicionālajiem ēdieniem, un Denijs deva naktsmājas un burvīgu kompāniju vakara sarunās. Paldies visiem, kas bija daļa no mūsu piedzīvojumiem Kiprā!
Nu jādodas uz lidostu. Denijs mūs aizved līdz autobusam. Pa ceļam redzam lietoto preču tirdziņu, kas te tiek organizēts katru nedēļu sestdienā (mēs diemžēl to neapskatām kārtīgāk). Un arī ar autobusu nav tik gludi, kā cerēts. Esam sameklējuši citu autobusu, bet tas, kas dodas uz lidostu, izrādās dārgāks — 9 eiro par 40 minūšu braucienu. Nu neko vairs darīt. Autobuss piebrauc, un mēs aši liekam tajā somas un braucam.
Lidostā nekādas izmaiņas lidojumam nav, un tas pagaidām ir labi. Nepatīkamas ziņas gan ir par laika apstākļiem Gruzijā — lietus un 13 grādi. Tad jau redzēsim, kā būs.
Ziņās lasām, ka Rumāniju, Moldovu un Ukrainu satricinājusi zemestrīce — laikus esam nomainījuši valsti un nu esam ceļā uz Gruziju.
Lidojums beigās aizkavējas 20 minūtes, bet esam gaisā.
Šo to zinām arī par Gruziju. Tā ir apmēram Latvijas lielumā ar 4 miljoniem iedzīvotāju. Pašlaik gan neesot ieteicams apmeklēt Abhāzijas un Dienvidosetijas apgabalus. Ieceļošana no Krievijas puses sodāma ar 1000 eiro vai pat cietumsodu.
Gruzija ir viena no ekoloģiski daudzveidīgākajām valstīm pasaulē ar klimatiskajām zonām no subtropu līdz pustuksnesim. Arī Gruzija bija Padomju Savienības valsts. Interesanti, ka vietējie nesauc savu valsti par Gruziju, bet gan par Sakartverlo.
Vīna ražošana ir viena no visievērojamākajām vecajām tradīcijām Gruzijā. Nu dodamies uz vienu no senākajiem vīna ražošanas reģioniem pasaulē.
Interesanti, ka pasaulē ir 14 alfabēti neatkarīgi viens no otra un gruzīnu alfabēts (jeb sirsniņalfabēts, kā tas izskatās) ir viens no tiem.
Liekas, ceļošana Gruzijā būs aizraujoša.
Kad ierodamies, saņemam bezmaksas SIM karti, kas ir ļoti jauki, un piedāvājumu par 2,5 eiro nokļūt no lidostas uz Kutaisi. Autobuss gan ilgi “velk laiku”, un izbraucam vien pēc stundu ilgas gaidīšanas. Kutaisi ir vēsāk. Var redzēt, ka nesen lijis, bet nu spīd saulīte.
Iebraucam centrā, kad jau tumšs. Domājam palikt teltī, jo cauri pilsētai tek upe. Bet tad — ak vai! — sākas lietusgāze. Patīkami nav — ieskrienam vienā bārā un jautājam pēc lētākajām viesnīcām. Vietējie draudzīgi — uzreiz bariņš riņķī, jautā, no kurienes esam, piedāvā palīdzību. Vīri gan izskatās līdzīgi — visi tādi lieli, īsiem matiņiem un lieliem deguniem. Iespaids, ka visi runā krieviski ar tādu mīlīgu akcentiņu.
Skrienam meklēt viesnīcas, mēģinādami iespējami mazāk salīt. Naktī nav tik viegli, bet “uzduramies” vietai, kur nokaulējam sešus eiro cilvēkam par istabu ar dušu un TV. Būtu jau piekrituši gulēt jebkur, pat teltī, jo pēc saulainās atpūtas Kiprā viesnīca vēl nebija vitāli nepieciešama. Bet nu citādi nevar.
Rīt jau vairāk izpētīsim Kutaisi un iepazīstināsim jūs ar šo burvīgo valsti.
(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Ceļā ar stopiem — iepazīt pasauli

Kategorijas