Sirsnīgās latgalietes lielā jubileja

2017. gada 24. marts 00:01

492

Ir agrs pavasaris. Pusdienas skopā saule silda zemi, pamazām briedina pumpurus. Viņas privātmājas sētsvidū rosās znots Aivars. Pa iemīto taciņu no šķūņa līdz mājai nes malku, klēpi pēc klēpja. Virtuves logā skaisti vīst dzeltenas tulpes. Blakusistabā “runā” televizors, bet virtuvē mazmazmeita Nikola no lielas stikla bļodas ņem cepumus — dzīvnieciņus, liek tos kaudzītē, spēlējas, atdarinot te viena, te otra zvēra, putna “teikto”. Kā visu šo darbu, notikumu centrs ir Zuzanna. Viņai marts atnesis ne tikai skaistu saulainu laiku, bet arī deviņdesmito dzimšanas dienu.

Vīramāte, pie kuras patika atgriezties
Ar dzīves dienām un nedienām izrakstītu seju, prātīgi lēnīgu, sirsnīgu es iepazīstu koknesieti Zuzannu Valaini. Kad, kā ierasts, mudinu jubilāri atcerēties bērnu dienas, viņa vien saka, ka nāk no Latgales, Sakstagala pagasta. Ģimene agri palikusi bez tēva, tāpēc bērnus “izkaisīja pa pasauli”. Bērnība paskrējusi nemanot un nav pildīta ar tām skaistākajām atmiņām.
Latgales puses cilvēku sirsnība viņā gan nav nekur pazudusi — esam pazīstami vien pāris minūšu, bet galdā jau ceļ kafiju, salātus, marinētus gurķīšus.
Jubilāre stāsta, ka divus gadus jaunākā māsa dzīvo Krustpilī. Vecākā māsa gan vairs nav starp dzīvajiem, tāpat kā brālītis. Viņš bijis jūrnieks, savu pēdējo dienu sagaidījis Liepājā, neskaidros apstākļos atrasts noslīcis kanālā.
Četrdesmito gadu vidū Zuzannas māsīca dzīvoja Jēkabpilī, un viņa aicināja radinieci pie sevis. Māsīcas vīrs bija šoferis Krustpils pastā un tur darbā par pastnieci iekārtoja arī jauno meiteni. Šis laiks saistīts ar mūža mīlestību Pēteri. Viņš strādāja uz dzelzceļa, bija lokomotīves mašīnists. Vīra dzimtā puse ir Rubeņu pagasts. Jubilāre atceras reizi, kad Pētera mamma apciemoja dēlu Krustpilī. Redzējusi, kāds ir viņa darbs, pārsteigta iesaukusies: “Jezu, jezu, kādus dzelžus mans dēliņš ved!” Ar vīramāti sirsnīgas attiecības bijušas no pirmās līdz pēdējai dienai, un satiekoties vienmēr skanēja vārdi — mana mīļā vedekliņa. Uz Rubeņiem ģimene braukusi bieži, vai katru atvaļinājuma laiku.
Dēls manto profesiju
Tagad zem viena jumta labi satiek gan sirmā jubilāre, gan jaunā paaudze — Zuzannas meitas ģimene. “Nav nekādu konfliktu, visi dzīvojam saticīgi. Visi mani cālīši, visus esmu izauklējusi,” viņa mīļi saka, un saskaitām līdz desmit — meita, dēls, trīs mazbērni un pieci mazmazbērni.
Atgriežoties jaunības dienās, jubilāre stāsta, ka pastnieces gaitas nomainīja ar darbu šūšanas fabrikā “Asote”, šujot vējjakas. Vai pie šujmašīnas sēdās, arī mājās atnākusi? Zuzanna teic, ka bija tik nogurusi, ka uz diegiem un adatām skatīties negribēja. Brīvais laiks, tāpat kā šodien, lielākoties saistījās ar bērniem, vēlāk mazbērniem, bet tagad — mazmazbērniem. Ar skumjām atmiņām pildīti gadi, aizejot pensijā, kad nopietni saslima un vēlāk no dzīves šķīrās Pēteris. No viņa kā mantojumu savu profesiju izvēlējās dēls, izmācījās un strādāja par mašīnistu. Tiesa, līdz kādam traģiskam notikumam, kas pielika punktu darbam šajā nozarē.
Pārsteigumi vienmēr patikuši
Aiz muguras jau liels gadu skaits, tomēr Zuzanna nedomā laisties apātiskā mierā. “Cik smadzenes spēj sagremot, tik interesējos par to, kas notiek Latvijā, pasaulē.” Arī pašvaldību vēlēšanās viņa piedalīsies. Izvēlas labi zināmus, personīgi pazīstamus cilvēkus. Mēli gan lieki netrinot, tāpēc no malas varbūt var izskatīties kā lepna. Patīk pārsteigumi, to nenoliedz. Lai gan īstā dzimšanas diena aizvadīta, lielā svinēšana notiks 1. aprīlī. Labi atmiņā iespiedusies 70 gadu jubilejas balle Pērses upes krastā, un arī šogad bez radu kopā sanākšanas neiztiks. Viens no iemesliem, kādēļ par svinību dienu izraudzīts tieši šis datums, iespējams, saistīts ar jaunāko mazmeitu, kas dzīvo Anglijā. “Man skaidri nesaka, bet nojaušu, ka gatavo pārsteigumu, un viņa ar ģimeni brauks ciemos.” ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Sirsnīgās latgalietes lielā jubileja

Kategorijas