“Bija sajūta, ka viss ir pagalam”

2017. gada 24. marts 00:01

396

Kopš 1949. gada daudz ūdeņu aiztecējis. Vairs nav ļaunuma un melu impērijas Padomju Savienības, kas iznīcināja latviešu zemes saimniekus, inteliģenci. Ir cits gadsimts, cits gadu tūkstotis. Tik daudz kas mainījies kopš 1949. gada 25. marta nakts, kad svešās, represīvās varas izpildītāji klauvēja pie durvīm, uz visiem laikiem traģiski mainot Latvijas cilvēku likteņus. Aizkrauklietis Druvvalds Saulītis Sibīrijā nodzīvoja 25 gadus: “Ilgi neatgriezos arī tāpēc, ka tur man bija visdārgākais — ģimenes kaps.”

Sāpju ceļu sāk pašu kamanās
Balvu pusē Bērzpils pagasta zemnieka Ernesta Saulīša trijiem dēliem un meitai brīvā Latvijā būtu bijusi cita dzīve. Vecākais dēls Jānis mācījās vidusskolā Rīgā, Gunārs un Anda skolojās Rugājos, bet sešpadsmitgadīgais Druvvalds, pabeidzis septiņgadīgo pamatskolu, strādāja tēva lielajā saimniecībā “Pustoškās”. Saulīšiem bija daudz zirgu, 45 hektāri zemes un, lai visus darbus apdarītu, bija nolīgti arī strādnieki. Tam laikam lielā zemes platība un strādnieku esamība Saulīšus ierindoja kulaku un izsūtāmo sarakstā.
Kolhozos zemnieki stājās nelabprāt, vara “vēlmi” radīja, uzliekot aizvien lielākus nodokļus. Daudzi neizturēja un iestājās kolhozā, citi cīnījās līdz pēdējam. Lai varētu nomaksāt lielās nodevas, “Pustošku” saimnieks nokāva govi un kopā ar dēlu Gunāru devās uz Ļeņingradu pārdot gaļu. “Ar zirgu aizvedu viņus uz 50 kilometru attālo Abrenes staciju, no kurienes kursēja vilciens uz Ļeņingradu,” stāsta Druvvalds Saulītis. “Tas bija 1949. gada 25. marts. Vienpadsmitgadīgā māsiņa Anda mācījās Rugājos, bet vecākais brālis Jānis Rīgā, tāpēc tajā dienā mājās bijām trijatā — 86 gadus vecā vecāmāte, es un māte.” Pulksten divos naktī naktsmieru pārtrauca klauvējieni. Istabā ienāca krieviski runājoši cilvēki, pārmeklēja māju un lika savākt mantas, gatavoties ceļam. Lai no nomaļās sētas tiktu līdz Golvaru ciema padomei, jūdza zirgu un paši savās kamanās devās ceļā. Golvaros bija jāpārkāpj mašīnā, auto pagriezās Bērzpils virzienā. Tumšajā un sniegotajā naktī pie ciema padomes mājas palika Druvvalda rūpīgi pie slitas piesietais zirgs un kamanas.
Kādi fašisti? Tādi paši cilvēki kā mēs!
“Bija juku laiki, karš, un nezinājām, kur ved. Visu ko var padomāt. Daudzi cilvēki vienkārši pazuda. Mamma krieviski saprata maz, bija sajūta, ka viss ir pagalam,” atceras Druvvalds. “Bērzpilī, pārkāpjot citā mašīnā, pazuda līdzpaņemtais pārtikas maisiņš ar gaļu, palika tikai viens ar miltiem. Tālāk mūs veda uz Balvu staciju. Tur satikām māsiņu Andu, kaimiņus un radus.”
Vagons bija pielādēts pilns, ap pussimt cilvēku. Bērni iekārtojās augšējos plauktos, pieplokot pie šaurā lodziņa, kurā varēja saskatīt ārpasauli. “Rīgā redzējām daudzus tādus pašus cilvēku pilnus vagonus. Viss laiks ceļā pagāja bez mazgāšanās, netīrībā savairojās utis. Pārtikām no līdzi paņemtā, šad tad atnesa spaini ar karstu ūdeni, retumis izsniedza kādu pārtiku. Milti mums vēl bija, tos sajaucām ar ūdeni un cepām uz bleķa krāsniņas. Mūsu vagonā nebija spēcīgu vīru — bērni, sievietes un veci cilvēki. Nonākot galapunktā Omskas apgabalā, mūs ar mašīnu nogādāja Poltovkas bijušajā baznīcā.” Tur kolhozu priekšsēdētāji izraudzīja strādniekus. Pirmos uz labākajiem kolhoziem paņēma spēcīgākos vīrus. Saulīšu ģimene palika pēdējā un nonāca no rajona 42 km attālā kolhozā pie pašas Kazahijas robežas. Filonovas sādžā bija ap 70 iedzīvotāju. “Kad mūs ieveda, sādžas iedzīvotāji nāca skatīties, kādi tie latvieši ir. Teica: “Kādi tad viņi fašisti! Tādi paši cilvēki kā mēs!”
Apbedī segā
“Viņi bija šausmīgi nabagi, nekā nebija. Viss savākts kara vajadzībām. Mūs sadalīja pie saimniekiem. Māju tur nebija, tādas zemļankas no vēlēnām. Zemļankā sadzīve vienkārša, piemēram, teliņš ierodas istabā, turpat viss notiek — teliņš kārto dabiskās vajadzības, turpat viņu baro, turpat mēs guļam. Taču divreiz gadā — pavasarī un rudenī — viņi balsināja māju gan no iekšpuses, gan ārpuses.” Stepē ne meža, ne koku, līdz ar to arī malkas nebija. Labākais kurināmais — govju mēsli, taču tāda privilēģija pietiekamā daudzumā bija tikai tur, kur fermas. Lai sasildītos un pagatavotu ēdienu, taisīja salmu, nezāļu vīkšķus.
“Iepriekšējā gadā vietējiem bija ļoti slikta raža, tādēļ ar pārtiku pirmajā laikā klājās grūti. Neražas gadi mijās ar bagātīgiem. 1950. gadā bija tāda raža, ka kolhozs nezināja, kur graudus likt. Es sāku strādāt lauku darbus, ganīju zirgus. Pieredze tēva saimniecībā man bija. Pirmo gadu māsiņa skolā negāja, bet nākamajā gadā Andu sūtīja skolā. Vienu dienu aizgāja un pārnākusi pateica, ka vairs neies, jo neko nesaprotot. Abi ar mammu pierunājām viņu, ka jāmācās. Aizgāja, sarada un sadraudzējās ar vietējām meitenēm.”
Drīz pēc ierašanās Sibīrijā nomira vecāmāte. Vecomāti apbedīja, ietinot segā, jo zārkam dēļu nebija.
Visi vienā kapā
Kad tēvs Ernests ar brāli Gunāru atgriezās no Ļeņingradas, dzimtā māja bija izlaupīta un tajā dzīvoja citi. “Viņi mežā nosēdēja divas trīs diennaktis un tad gāja uz NKVD pieteikties. Viļakā vietējais priekšnieks viņiem pateica — jūs te neesat vajadzīgi, nekādu iesniegumu, sūdzību nav.” Gunārs palika Latvijā, bet tēvs 1950. gadā kopā ar likteņa biedriem pats par savu naudu nopirka biļeti un devās uz Sibīriju pie savējiem.
“Nelabi varbūt teikt, bet labāk tēvs nebūtu braucis pie mums. Viņam bija 60 gadu, ar darbiem gāja grūti, bet rudenī tēvs saslima, temperatūra bija. Gulēja zemļankā, ienāca brigadieris un viņam virsū — ko tu guli, negribi strādāt, vajag iet graudus apsegt! Tēvs aizgāja, atnāca, gūlās un ar plaušu karsoni nomira. Pagāja trīs mēneši, un rajona slimnīcā kādam bija ienācis prātā, ka tēvs miris ar vēdera tīfu. Atbrauca, kaut ko iebēra akā un pieteica vietējai medmāsai, ja kādam no mūsu ģimenes būs temperatūra, lai steidzīgi sūta uz rajona slimnīcu. Mammai decembrī bija temperatūra, aizveda viņu, īsi pirms jaunā gada saslima māsiņa. Viņu uz slimnīcu vedu pats. Braucām ar zirgu, ziema, dziļš sniegs, ceļā 42 kilometri. Infekcijas nodaļā mani nelaida, staigāju gar logiem. Vēlāk uzzināju, ka Andai pārlietas asinis, viņa raudājusi, lūgusies, ka nevajag. Otrā dienā māsiņa nomira. Pēc kādām dienām nomira mamma. Cilvēki runāja, ka tīšām nobendēja. Neviens cits ne līdz tam, ne pēc tam neslimoja ar vēdera tīfu. Kad nomira tēvs, vēlajā rudenī zeme bija sasalusi. Guldījām viņu blakus vecaimātei. Kolhoznieki divas dienas raka vaļā kapu, ar laužņiem atskaldot mālus pa mazām kripatiņām, kamēr tika cauri sasaluma kārtai. Tēvam vēl nebija zārka, bet māsiņai un mammai kolhoza galdnieks uztaisīja koka kastītes. Arī viņas apglabāja tajā pašā kapā. Tāpēc arī tik ilgi nodzīvoju Sibīrijā, tur bija viss, kas man dārgs — ģimenes kaps.”
Ko tiem latviešiem vajag?
“Nepaliku gluži viens, tur dzīvoja brālēns ar ģimeni, māsīca. Atbrauca brālis Jānis, kuru izsūtīja no Rīgas, līdz ar to viņš bija nonācis citā vietā Sibīrijā. Brālis vēlāk aizbrauca uz Kazahiju, es uz Latviju. Jānis tagad jau miris, bet viņa meitas dzīvo Omskas apgabalā.”
Pirmo reizi dzimtenē Druvvalds ciemojās pēc astoņiem izsūtījumā pavadītiem gadiem. Atbraucis uz Latviju, viņš devās satikt ilgus gadus neredzēto brāli Gunāru. Brāļi bija sarakstījušies un norunājuši tikšanos Rēzeknē. “Izkāpju no vilciena, cilvēki izklīst, perons paliek tukšs, mani neviens negaida. Ieraugu tālāk vīrieti, saku: brālīti, ko tad nenāc sagaidīt? Viņš puiku gaidīja, bet man taču jau 22 gadi! Pirmo reizi tikai ciemos atbraucu, uz palikšanu ne. Sibīrijā biju iedzīvojies, izmācījies par šoferi. Kad Stučkā būvēja Pļaviņu HES, pieteicos darbā, bet nezinu, kāpēc mani neņēma. Tā nu strādāju Sibīrijā, Kazahijā. Uz Latviju braucu bieži, bija tiešais reiss Rīga—Omska. Visu laiku domāju par to, ka pārcelšos uz Latviju, dzīvoju ar sajūtu — pagaidām. Kolhozs iedeva dzīvokli, darbs bija. Vietējie nesaprata — ko tiem latviešiem vajag, viss tak ir, bet nevar mierīgi dzīvot. Pēc atgriešanās Latvijā bieži braucām ciemos uz Sibīriju pie brāļa, uz kapiem, pie draugiem.” Druvvalds ar ģimeni Latvijā atgriezās 1974. gadā. Pirmo reizi dzimtajās “Pustoškās” Saulīši iegriezās pēc vairāk nekā ceturtdaļgadsimta. No Sibīrijas ciemos atbrauca Jānis, un visi trīs brāļi ar ģimenēm aizbrauca uz Bērzpili, dzimtajām tēva mājām. “Mājas vēl ir. Tajās ilgus gadus dzīvoja mūsu saimniecības strādnieces, bet daudzus gadus vēlāk apmetās brālēns. Pēdējo reizi abi ar Gunāru tur bijām pirms gadiem diviem.
Atmiņu ir daudz. Vai ir rūgtums? Protams, tikai neko nevar darīt. Kaut kā jāizdzīvo. Es, latviešu puika, atņemtu dzimteni, zaudētu ģimeni, pazemots, bet tomēr neesmu salauzts.” ◆

Staburags.lv ARHĪVS

“Bija sajūta, ka viss ir pagalam”

Kategorijas