Var bļaut, cik grib, tāpat neviens nedzirdēs!

2017. gada 24. marts 00:01

489

Var bļaut, cik grib, tāpat neviens nedzirdēs!

Mājas “Cerības” Valles pagastā ir Mežmuižas krustojumā. Apkārt meži, zemes ceļa līnijas ved gar pašu māju, pavasara saule spoguļojas daudzajās ar ūdeni pildītajās ceļa bedrēs. Pagalmā dzeltens autobuss, aiz tā — saimniecības ēkas. Pelēkajā, miklajā zemē kā nejauši iemaldījušās izspraukušās baltas sniegpulkstenītes. Pirmo reizi šajās mājās iegriezos kādā ziemas dienā pirms nepilniem desmit gadiem, kad saimnieks Dzintars Dīcis bija noorganizējis savu ledus skulptūru “festivālu”.

“Cerībās” rīkoja arī sporta un kultūras pasākumus, Dzintars reiz izvirzīts “Labās zvaigznes” nosaukumam. Izaudzinājis trīs dēlus, ilgus gadus strādā par autobusa vadītāju. Dzintars ir skeptisks optimists ar spēju nesaudzīgi kritizēt un arī no sirds uzslavēt.
Pasažieru maz
— Te ir ļoti kluss, sveši droši vien iemaldās reti, ceļi arī slikti...
— Mums ir vislabākie ceļi. (Smejas.) Tas nekas, ka nav izbraucami, mazāk burlaku brauc un tā tālāk. Pēdējais remonts ceļam bija 1987. gadā posmā Valle—Mežmuiža. Tāpēc arī ir bišku labākā kārtībā nekā otrs ceļš. Kopš te dzīvoju, otrs nav remontēts.
— “Cerībām” ir savdabīga arhitektūra. Vai tā būvēta kā dzīvojamā māja?
— Ēka kā pienotavas māja celta laikam pirms Pirmā pasaules kara. Pienotava te bija līdz pat deviņdesmito gadu sākumam. Manas dzimtās mājas ir kaimiņos. Kādreiz Mežmuižā bija daudz tautas, dzīve interesantāka. Tepat netālu pat varēja iepirkties veikalā nr. 17, kas darbojās, līdz nodibinājās neatkarīga valsts un vēl bišķīt. Pēc tam cilvēki aizplūda projām. Momentā sabruka saimniecība, darba vairs nebija, jaunie izauga un projām.Tagad te var iziet ārā un bļaut, cik gribi, tāpat neviens neatnāks. Jo nav. Pa vienam — tur viens tantuks, šite, vēl pāris babenīšu.
— Kāpēc jūs neaizbraucāt prom?
— Bērni mazi, jābaro, ārzemēm īsti ticības nebija, pa biškam rušinājos. Mamma palika pašvaka, par viņu bija jārūpējas. Sievai nekāds dižais ienākums no pienotavas nebija. Sāku braukt ar autobusu, aldziņa bija, tā arī paliku. Strādāju a/s “CATA” Aizkraukles filiālē. Kādreiz bija vairāk mazo maršrutu, pa krūmiem vairāk braucu. Tagad skolēnus vadā pašvaldības, katrai ir savs autobuss. Centralizēti būtu lētāk veikt pārvadājumus, tomēr tas tā nenotiek. Braucu uz Kurmeni, Rīgu un reizi nedēļā jāierodas kantorī. Rītos, braucot no Valles uz Jaunjelgavu, lielākoties neviena pasažiera nav. Neko tajā pilsētā nevajag. Lētāk pasūtīt internetā vai aizbraukt uz Rīgu, laika ziņā pilnīgi tas pats. Un pa asfaltu! Visas iestādes pamatā ir Vecumniekos vai, ja ko vajag, pagasta pārvalde tepat Vallē.
— Darbavietā ir drošība un stabilitātes sajūta?
— Līdz 2022. gadam būs, bet pēc tam — ej nu sazin’. Kaut kāda stabilitātes sajūta man ir, bet atalgojums ļauj dzīvot kā pludiņam — ne īsti nogrimt, ne pacelties. Dzīvošanai pietiek. Mans “izlaidums”, ja vecuma pensijas limitu nepalielinās, pēc jaunajiem noteikumiem būs 2025. gadā. Būs kādi simts eiriki, vot, varēs kost kājā!
Neesam saimnieki savā zemē
— Pirms gadiem astoņiem veiktā teritoriālā reforma krietni mainīja Latvijas karti, Valli un Kurmeni pievienoja Vecumnieku novadam. Tagad atkal spriež par nākamo reformu.
— Nesapratu, kāpēc vispār vajadzēja jaukt nost rajonus? Vajadzēja kaut kur piķi nogrūst? Ja tūlīt atkal būs reforma, tad kāda jēga bija reformēt? Galīgi šķērsām tas viss. Bija vairāki piedāvājumi, kā dalīt Valli un Kurmeni, pievienot Birzgalei utt. Beigās jau nevienam tāpat neprasīja un izdarīja, kā gribēja. Kad bīdīja tos visus variantus, uz sabiedrisko apspriešanu Kurmenē no Rīgas delegācija atbrauca, deputātus savāca, iedzīvotāji ieradās. Un tad tā beibe no Rīgas, kas viņa bija, velns, neatceros, teica: o, kur jums labi ceļi! Grēks sūdzēties! A tas tāpēc, ka bija nez cik reižu sausā laikā nošķūrēti, atbrauciet pavasarī un rudenī!
— Lasāt pašvaldības informatīvos izdevumus?
— Nē, mani tas neinteresē. Ko tur lasīt? Kāds man no tā labums? Tur, kur iedzīvotāju blīvums lielāks, iespējams ietekmēt kādu cilvēkiem nozīmīgu lēmumu, piemēram, par cūku fermas būvniecību utt. Kāds man reāli sakars ar to, kas notiek Vecumniekos? Kas mēs esam Vecumniekiem, kas viņi ir mums? Tik vien, ka tur galva sēž. Tas arī viss. Piecu kilometru rādiusā pazīstu cilvēkus, viņi man arī ir interesanti.
— Šķiet, esat skeptisks par politisko un ekonomisko situāciju Latvijā...
— Mēs Latvijā vispār neesam lemtspējīgi par savas valsts nākotni. Mums nav neatkarības, mēs nevaram būt saimnieki savā zemē. Pēc neatkarības atgūšanas gribējām būt tranzīta lielvalsts. Kas sanāca? Čušs! Pat nevarējām nosargāt 1939. gada robežas, kur nu vēl kaut ko vairāk! Ko ieguvām ar neatkarību? To, ka atvēra robežas un pazuda cilvēki! Mēs pat neesam banānu republika, mums pat banāni neaug, tāda trūcīga rapša republika. Visi tikai pareizi runā, bet, kad tiek pie spices, neko nedara. Kā prom, tā jau atkal gudri runā — tā vajadzēja darīt, šitā. Vai tā nav, nu pasakiet? Kāds ir jūsu viedoklis? Jums ir ļoti viegli jautāt un tikai pierakstīt atbildes, bet, kad pašam jādomā, diezgan sarežgīti. Vēl, lieliski zinot, ka tavus vārdus pateiks citādi, gadījos vienā avīzē, uzrakstīja tā — jedritvai rozīt! It kā es būtu no kanceles citējis partijas dokumentu! Es vispār nekā neteicu, visu uzrakstīja manā vietā! Tur pat nav vērts runāt. Tāpat arī jūs saviem vārdiem rakstīsiet to, ko es teicu.
— Tuvojas pašvaldību vēlēšanas. Piedalīsieties?
— Obligāti, tas pilsoņa pienākums. Svēta lieta. Balsoju par zaļajiem.
— Vecumniekos bijušā cietuma telpās bija ideja izmitināt bēgļus. Ko jūs domājat par patvēruma meklētājiem Latvijā?
— Tas vispār ir stulbums augstākajā mērā. Tā arī uzrakstiet! Nezinu, ar kuru galu te visi domā, sākot ar Merkeli un beidzot ar pārējiem. Saprotu, ka Merkelei pašai ir ziepes, bet padomājiet: cilvēki, kas nāk no turienes, kāds viņu dzīvesveids, kultūra, tradīcijas? Viņi dzīvo baros, smiltīs citādi nevar izdzīvot, tā ir drošāk. Mēs esam individuālisti, mēs spējam vieni. Viņu spēks ir barā, pūlī, un ja tādi nāk... Kāpēc mums te vajag bēgļus? Neiedzīvosies viņi. Ja gribēs atbraukt pa vienam, ar ģimeni kā te šad tad ķīnieši, tad atbrauks. Kāpēc tā vietā nevaram palīdzēt viņiem atjaunot valsti, infrastruktūru, lai viņi var dzīvot savā valstī? Tas ir vājprāts, kur aiziet nauda! Pērkam vecus tankus... Tur tak jābūt debilam, jedritvai rozīt! Šoreiz varbūt bišku vairāk pateicu, kā vajag, bet labi, sūds un pieci, drukājiet augšā!
Uz Rīgu vai pāri
dīķim
— Vēl ne tik sen aktīvi darbojāties sabiedriskajā dzīvē.
— Esmu palicis mierīgāks. Un viens pats visu nevar, tur jādabū palīgi, jādarbojas kopā. Tad bija mazliet vairāk cilvēku, daži jau viņā saulē aizgājuši. Bija tāds Pēteris, viņš daudz palīdzēja, mana sieva, bet viņu vairs nav. Ļoti atsaucīgi vienmēr bija pagasta pensionāri, palīdzēja sarūpēt lietas labdarības izsolei, ko rīkojām sporta spēlēs. Pirmos ieņēmumus ziedojām pagasta pensionāru ballei, bibliotēkai grāmatu iegādei. Ledus skulptūras sarīkojām divreiz, tur vajadzīgi piemēroti laika apstākļi. Ziemās aukstuma periods ir ļoti minimāls, bet tas vajadzīgs, lai ledus kvalitatīvi sasaltu. Tad arī jādarbojas ātri. Interesanti pašam kaut ko tādu izveidot. Materiālu sagādāšana ir darbietilpīga, diezgan pagrūta. Jāzāģē, jāķeksē ledus ārā, smags jau rupucis, vēl pats var iekrist ūdenī... Visādi gāja. Nevarējām jau konkurēt ar Jelgavu, tur tās skulptūras bišku lielākas. (Smejas.) Toties optimisma te bija vairāk.
— Kāpēc vairāk negribas rīkot?
— A tolks no tā? Noskriešanās baigā. Ir daudzi jaunāki par mani, pagasta kultūras dzīves vadītāja, kam man ar viņiem konkurēt?
— Tā jau drīzāk dzīves kuplināšana, ne konkurence.
— Nu jā. Reizes trīs sarīkojām sporta spēles, kaut kādu ļembastu uz Jāņiem uztaisījām. Teātris četrus piecus gadus brauca. Ja viņi vēl brauc, tad laipni lūdzu!
— Jums ir trīs dēli. Vai kāds no viņiem savu nākotni saista ar Valli?
— Domāju, ka nē. Ko te darīt? Paskatieties ārā — tas ir viss, kas te ir! Pagastā vienīgās darbavietas ir pagasta pārvalde, skola un vācieši (SIA “Florabalt”, kūdras pārstrādes ražotne — aut.). Tad Rīga vai pāri dīķim. Nu i viss. Abi vecākie dēli Rīgā. Vecākais tāds nopietns, jokus maz saprot, strādā cietumā. Otrs ar datoriem ņemas. Jaunākais — liels filozofs, vēl nav izlēmis, uz kurieni peldēt, pagaidām dzīvo mājās. Mācības beidzis, tagad pārdomās, ko darīt tālāk.
— Ko darāt brīvajā laikā?
— Apgriezieni vairs nav, kas agrāk, viss notiek lēnāk. Lēnām malciņu sagādā, zāli nopļauj. Viss prasa laiku.
— Saimniecība ir?
— Ir. No kaimiņiem kaķis atnāk — Peidžers Ņauris. Viņš mums kopējais, pa ģerevņu apstaigā visas apdzīvotās mājas, paēd. Pirms gadiem trijiem atklīda. Personīgā nav. Lētāk parentēt no kaimiņiem. Kaimiņu suns atnāk. Nobraucu savējo uz līdzenas vietas, vairs neņemšu. (Uz loga uzlec melns kaķis pamatīgu dzīves rūdījumu sejā. Skaļš un pieprasošs ņaudiens izlaužas cauri rūtij.) O, Peidžers Ņauris klāt.
— Vēl kādi lopiņi?
— Varbūt kāda žurka vienīgi. Ja nav saimniecības ēkas, tad pat žurkai īsti nav, ko darīt. Nāca te viena, baigais nahals bija, apsēdās istabas vidū, televizoru skatījās, pēc tam noķēru rupuci un pamanījos nomušīt. Lapsas ir, brieži atnāk ābolus noēst. Stirnas nāk līdz pašai mājai. Šaut te ir aizliegts. Vienreiz izeju ārā un lodes svilpo. Stirna stāv pagalmā, mednieks pie pieturas un zvetē. Parunājām ar mednieku, un te vairs nerādās.

Vizītkarte

VĀRDS, UZVĀRDS:
Dzintars Dīcis.
DZIMŠANAS VIETA UN LAIKS: Valle, 1960. gada 25. novembris.
DZĪVESVIETA: Valle.
IZGLĪTĪBA: vidējā.
NODARBOŠANĀS:
autobusa vadītājs.
ĢIMENE: trīs dēli.

Staburags.lv ARHĪVS

Var bļaut, cik grib, tāpat neviens nedzirdēs!

Kategorijas