Kokle manās rokās atkal skan

2017. gada 24. marts 00:01

666

Divas stundas ilgais P. Barisona Aizkraukles Mūzikas skolas kokles klases 45 gadu jubilejas koncerts iepriecināja skatītājus, kas piepildīja kultūras nama lielo zāli. Klausītāji piedzīvoja daudz jauku pārsteigumu.

Sagādā pārsteigumu
Viens no tādiem noteikti bija koklētāju ansambļa “Teiksma” izpildītā Kārļa Lāča dziesma “Brīvdiena”. Domāju, ka pat Intars Busulis būtu pārsteigts, cik lieliski “Mana rīta kafija...” skanēja kokļu izpildījumā. Otrs pārsteigums, par ko jau pirms koncerta ieminējās Aizkraukles Mūzikas skolas kokles klases un koklētāju ansambļa “Eola kokle” vadītāja Daina Delvere, bija Stinga dziesma “Every Breath You Take” (“Katru tavu elpas vilcienu”). Kopā ar koklēm to izdziedāja Reinholds un Rūdolfs Sprukuļi no grupas “Netīšām blice”. Brīnišķīgi skanēja arī koncerta noslēguma dziesma visu koklētāju — esošo un bijušo — kora izpildījumā, kura diriģēšana bija uzticēta Inesei Rasai, kokles klases absolventei un koklētāju ansambļa “Kārta” dalībniecei. Taču jubilejas kulminācija noteikti bija gan ilggadējās mūzikas skolas direktores un kokles klases vadītājas Mirdzas Blimbergas, gan tagadējās skolotājas Dainas Delveres absolventu sagatavotie priekšnesumi koncerta otrajā daļā, kad tika izpildīti skaņdarbi, kuriem apdari veidojusi arī M. Blimberga.
Pirksti atkal klausa
Daudziem no viņiem tā bija atkalsastapšanās, jo kokle nebija spēlēta 15 un pat 20 gadus, un ilgu laiku nebija sastapti arī skolasbiedri un skolotāji. Laura Čipāne, kura uz Aizkraukli bija mērojusi tālo ceļu no Liepājas un absolventu ansamblī spēlēja kopā ar māsu Indru, stāsta: “Daina uzaicināja, un uzreiz zināju, ka braukšu. Kokli nebiju spēlējusi gandrīz 20 gadu. Pirms tam, jau mācoties Emiļa Melngaiļa Liepājas Mūzikas vidusskolā, sāku strādāt par kokles skolotāju Nīcas Mūzikas skolā. Pabeidzu. Bet 1999. gadā, sākot dienestu Nacionālo Bruņoto spēku Jūras spēkos, kokli noliku malā. Un nu viens zvans, un kokle atkal manās rokās skan. Bija fantastiska sajūta. Rokas trīcēja ne man vienai, bet tas bija tā vērts. Satikt mīļo Mirdzu Blimbergu, savu pirmo kokles skolotāju Velgu Feldmani. Protams, savas meitenes, ar kurām bijām kopā. Un liels paldies Dainai!”
Absolvente Evija Mitkus pēc koncerta atzīst: “Kokle vienmēr ir un būs manā sirdī, lai arī aktīvi vairs nespēlēju, bet mūzikas skolas aktīvā koncertēšana ir devusi nezūdošas iemaņas, kuras atliek tikai mazliet atjaunot. Par atkalsatikšanos varu teikt kā tai senā dziesmā — “savējie sapratīs”. Milzīgs prieks un laime, ka vari būt viens no lielās Aizkraukles koklētāju saimes.”
Ilona Berkova stāsta, ka piedalīšanās absolventu ansamblī bija pārsteigums ne tikai viņai pašai, jo sākumā domājusi, ka jubilejas pasākumā tikai nedaudz padziedās, bet gan arī viņas vīram un dēlam, kuri nekad nebija dzirdējuši, kā mamma spēlē. “Godīgi sakot, nebija pat domas pasākumā spēlēt. Dainas ielūgumā bija piebilde, ka varēs tikai dziedāt. Tā kā vēlme satikt meitenes un skolotājas bija ļoti liela, bet pārliecība par spēlēt prasmi līdzinājās nullei, devos uz pirmo mēģinājumu dziedāt. Satiekot Dainu, sapratu, ka “ir ziepes”, jo izsniedza notis, viņa ierādīja vietu pie kokles un teica: “Nu pačubini tur kaut ko.” Pēc 15 minūšu apmulsuma viss jau bija labi. Tas nāca no zemapziņas reizē ar skudriņām pār augumu. To grūti izteikt vārdos. Ļoti patīkama sajūta un gandarījums. Laikam skatos uz šo instrumentu pavisam citām acīm kā bērnībā, kad bija jāmācās. Jubilejas koncerts mudināja sakārtot arī savu mājas kokli, veco “lietuvietīti”. Plānoju neapstāties pie iesāktā.” Ilona atceras, ka skolas laikā kokles bijušas diezgan sliktas, salīdzinot ar mūsdienu skaistulēm. Vienmēr bija jārēķinās, ka nesot var izkrist kāda kāja. Tā bija ļoti smaga. “Mazam ķiparam stiept to uz konkursiem vai no pilsētas centra uz “Kalna Ziedu” muzeju bija grūti. Bet mēs to pieņēmām kā pašu par sevi saprotamu, pauzējot pa ceļam vairākas reizes. Tad par grūtībām domu nebija, bet gan par jauniem izaicinājumiem, kuru bija gana daudz,” atceras Ilona.
Ģimenes tradīcija
Šis koncerts apliecināja, ka kokles spēle Aizkraukles Mūzikas skolā ir arī ģimenes tradīcija. Absolventu ansamblī spēlēja Daina Delvere un viņas meita Beāte, māsas Laura un Indra Čipānes, kokles klasē mācījušās māsas Regīna un Marita Strubes. Vēl ir māsiņas Spūles — Linda un Katrīna, Elīza Sanda un Daniela Dana Baibas, šobrīd ansamblī spēlē Arta un Marta Gabrānes. Daiga Grieze atklāj, ka viņu par kokli ieinteresēja mamma, kura arī savlaik beigusi kokles klasi. Daigas mamma Svetlana atceras: “Kad Mirdza Blimberga vadīja meiteņu kori 2. vidusskolā, viņa rakstīja ļoti skaistas dziesmu apdares koklēm. Man patika, kā spēlēja citas meitenes — Velga, Signe, Sandra, tādēļ arī pati vēlējos iemācīties spēlēt kokli. Visvairāk palikusi atmiņā sadarbība ar vīru kori “Staburags” un kora diriģenti Ausmu Moricu, ar ko kopā apceļota bijusī Padomju Savienība — Maskava, Ļeņingrada, Kronštate, Gruzija.” Kad, Daigai mazai esot, mamma nocēlusi no skapja augšas kokli un iedevusi patrinkšķināt, meitenei tas ļoti iepaticies, un arī Daiga izvēlējusies apgūt šo seno latviešu mūzikas instrumentu. “Atmiņā palikuši koncerti un konkursi, kokles spēlēšana Latviešu biedrības namā. Kokles klasi pabeidzu apmēram pirms 15 gadiem un kopš tā laika nebiju spēlējusi. Taču ir brīnišķīga sajūta pēc tik ilga pārtraukuma atkal sākt spēlēt un saprast, ka iemaņas nav pazudušas,” saka Daiga.

Kokles klases pirmsākumi

Signe Sniedze, kokles klases 1978. gada absolvente

Mana vecmāmiņa bija klavieru privātskolotāja, tādēļ mamma vienmēr gribēja, lai spēlēju klavieres. Diemžēl šis instruments jau četru gadu vecumā man iedvesa pirmo nepatiku. Bet tad es iepazinos ar “Princi un ubaga zēnu ” Liepājas teātrī un manī atvērās neparastā un aizraujošā mūzikas pasaule, kas savu vietu atrada arī Stučkā kultūras nama pagrabiņā un lielajā zālē, kur mūzikas skola uzveda bērnu operu “Sarkangalvīte un vilks”.
1972. gadā, kad mana bērnības draudzene un kaimiņiene Velga Grāvīte (tagad Feldmane) no savas mammas uzzināja, ka Stučkas Mūzikas skolā tiks veidota kokles klase, Velga aicināja arī mani stāties mūzikas skolā. Mani tas ieinteresēja, jo būsim pirmās, kas Stučkā apgūs šī latviskā instrumenta spēli! Tas patiesi bija ļoti vilinoši…
Esmu pateicīga, ka mana kokles skolotāja bija Mirdza Blimberga, kas vienlaikus bija mana dziedāšanas skolotāja un Stučkas 2. vidusskolas kora diriģente. Viņa ar savu aizrautību spēja iedvesmot pat visbriesmīgākos mūzikas un kora nīdējus. Skolas korī dziedāja gan meitenes, gan zēni, gan kopā, gan atsevišķi. Man dziedāšanas stundas bija pašas mīļākās. Taču pēc stundām bija jāiet uz kokles spēli, kas vairs nelikās tik vilinoša kā sākumā, jo bija patstāvīgi daudz jāmācās. Es nebiju uzcītīga, tāpēc bieži saņēmu bārienus un viena pati sēdēju dziedāšanas kabinetā pie kokles un uzdotajiem mājasdarbiem, lai tos varētu pienācīgi nospēlēt kokles skolotājai. Ļoti cienīju un mīlēju savu skolotāju Mirdzu Blimbergu, bet tikpat ļoti baidījos no viņas, jo nebiju tik čakla, kā vajadzētu. Mani tobrīd saistīja arī dejošana pie skolotājas Mirdzas Vainovskas, kas mācīja sporta un balles dejas. Neraugoties uz visu, tomēr spēju savienot šīs abas aizraušanās. Un labi, ka skolas laikā man bija maz laika slinkumam un muļķībām.
Un tad, 1974. gadā, sākās kokles ansambļa laiks, kas mūs visas aizrāva vienā muzikālā elpā gan ikdienas mēģinājumos, gan koncertceļojumos uz Lietuvu un Ukrainu. Kopīgos lidojumos ar vīru kori “Staburags” uz Maskavas Tautsaim-
niecības izstādi, uz Ļeņingradu, Kronštati un Gruziju, kurā pārstāvējām Latviju. Tā veidojās mana nacionālā pašapziņa, un tā iesākās mans muzikālais ceļš, kas vēl arvien mani ved cauri dzīves līkločiem.
Esmu laimīga, ka mūsu kokles klases absolventu salidojuma tradīcijas turpinās arī pēc 45 gadiem. Liels paldies skolotājai Mirdzai Blimbergai un Dainai Delverei. Tā ir vienreizīga sajūta satikties, kopīgi uzdziedāt un saspēlēties. ◆

+ 2

Staburags.lv ARHĪVS

Kokle manās rokās atkal skan

Kategorijas