Ērtai satiksmei vajadzīgs labs ceļš

Ineta Grandāne, Pļaviņu novada bibliotēkas vadītāja

2017. gada 21. marts 00:01

345

Nedēļa sākās ar pilnu pārliecību, ka plūdu ūdeņi Daugavā atkāpsies. Lai no kurienes tie būtu nākuši — pļaviņiešiem patika, kā Toms Bricis pajokoja par kurmju alām, ziņodams no notikuma vietas. Kritisko nakti no 10. uz 11. martu applūstošajās teritorijās dzīvojošie pavadīja pārvietojot visu, kas nu kuram glābjams, sekojot ziņām un vērojot Daugavu ik pa brīdim klātienē. Arī es vakarpusē, baudīdama brīvo nedēļas nogali vienā no Pļaviņu mājām pie Daugavas, liku pie malas Mārgaretas Atvudas futūrisko romānu ar nākotnes sabiedrības ainām, lai pievērstos mantas glābšanai draudošā tagadnē, pārvietojot vispirms jau grāmatas no apakšējiem plauktiem uz augstākām vietām. Plūdos reiz cietuša cilvēka pieredze liecina, ka pavasara ūdeņos mērcētus sējumus nav iespējams saglābt, lai cik ļoti gribētos.

Jau svētdienas rītā bija skaidrs, ka 2013. gada notikumi tomēr neatkārtosies un arī mēs, plūdu zonā dzīvojošie, varam mierīgi pievērsties pavasara stihijas skaistuma izbaudīšanai tāpat kā pārējie, kam ledus iešana ir svētki. Tiem, kuri personīgi redzēja pirms četriem gadiem Daugavas augstos krastus pie Velnatvara līdz augšai pildītus ar ledus blāķiem un vēroja, kā Daugavas ūdeņi šļācas ne tikai pāri krasta iezīmētām robežām, bet arī pāri ielai uz zemākām vietām pretējā pusē, appludinot mājas un pagalmus, šogad vērojamā aina šķita klusināts plūdu scenārija variants bez dramatiskām ainām un specefektiem daudzajiem plūdu tūristiem. Holivudas grāvējs nesanāca, tikai tāda mazbudžeta izklaide, ja salīdzinām dzīvi ar kino.

Aizvadītās pirmdienas rītā uzzinām, ka arī Pļaviņu HES par mums domā, atverot slūžas īstajā brīdī. Vai īstais brīdis bija 2013. gadā — tas man joprojām neatbildēts jautājums. Tad jau pļaviņieši saprata, ka ledus masas tiks tālāk par kritisko vietu — Bebrulejas līci, kur upē, kā stāsta zinātāji, daudzas tonnas dolomīta atsiju līdzās dzelmē dusošajām klintīm bloķē ledus kustību. Ikviens to arī šogad varēja vērot klātienē, uzrāpjoties dolomīta karjera kalnos kā es, vai arī palaižot kādu dronu ar kameru, lai rāda Pļaviņu ledus sastrēgumu no augšas. Atliek vien domāt, kur ņemt naudu, lai tīrītu Daugavas gultni Bebrulejā, ja vien ar to būs līdzēts.

Vismaz vienreiz gadā notikumiem Pļaviņās seko visa Latvija, bet tie, kuri mūs apciemo personīgi, lai pamielotu acis ar dramatiskām ainām no mazpilsētas dzīves, jācer, ka pamana arī to, kādā kārtībā ir pilsētas galvenā maģistrā-
le — Daugavas iela. Varbūt nākamreiz, kad Pļaviņu pašvaldība saņemsies runāt par Daugavas ielas kārtību un lems novirzīt auto plūsmu pa apvedceļu, iekasējot caurbraukšanas maksu pilsētā, tas neraisīs tādu jautrību komentētājos kā iepriekš. Atceraties, ka mazās Pļaviņas ir pavasaros viena svarīga pilsēta un ērtai satiksmei vajadzīgs arī labi uzturēts ceļš!
Ceturtdienas rītā ieraudzījām, ka mūsu ledus sastrēgums ir pilsētas teritoriju pametis, lai dzīve ritētu savu ierasto gaitu. Jāsaka gan, ka dzīvojot plūdu zonā, darbi tāpat tika veikti. Draudīgajā plūdu sestdienā bibliotēkas lasītāju komanda brauca uz Rīgu, lai piedalītos Lielajos lasīšanas svētkos. Ar tiem noslēdzās 2016. gada lasīšanas maratons mūsu bibliotēkā lasošajiem jauniešiem un visiem pieaugušajiem, kuri veicināja jaunās paaudzes vēlmi lasīt. Mums, bibliotekārēm, bija liels prieks, ka brauciens palīdzēja piepildīt sen lolotu sapni Ritas kundzei redzēt klātienē daudzināto Gaismas pili.

Leģionāru piemiņas dienā 16. martā skumjas domas par tiem daudzajiem Latvijas jaunajiem vīriešiem, kuri palika Otrā pasaules kara kauju laukos, okupācijas varu nežēlīgi izmantoti. Tikai vien Lestenes brāļu kapos 11 000 kritušo leģionāru vārdi. Vai mums, mazai tautai, nedrīkst sāpēt?
Nākamajā dienā vienas citas mazas valsts tauta, kura tāpat savulaik kliedēta pa svešām zemēm, svinēja dzīvespriecīgos svētkus, kuros triumfē dzīvību apliecinošā zaļā krāsa. Varu iztēloties draudzīgos dubliniešus jautrā svētku gājienā — Svētā Patrika diena ir īru tautas nacionālie svētki un vispārēja brīvdiena. Arī mūsu daudzajiem tautiešiem, kuri pelna naudu un dzīvo Zaļajā salā. Mūsu ģimenē arī svētki — pirms deviņiem gadiem piedzima mans pirmais mazdēls Tomiņš. “Latvijas Avīzes” žurnālisti šajā dienā iepriecina ar publikāciju par Vārkavas novada ļaudīm, kuri strādā un veiksmes ga-
dījumā māk dalīties ar zināšanām un pieredzi. Pēc pašnodarbināto personu, individuālo komersantu, komercsabiedrību un zemnieku saimniecību skaita uz 1000 iedzīvotājiem, vārkavieši ir viens no ekonomiski aktīvākajiem Latvijas novadiem! Galvenais novada balsts — zemnieki, kuri nodarbojas ar bio-
loģisko zemkopību. Patiess prieks!

Nedēļas piepildījumam sestdiena pagāja uzņemot ciemiņus — 18. martā bibliotēkas Lasītāju klubiņā pirmā tikšanās ar latviešu rakstniekiem. Šoreiz Guna Roze, kuras romāns “101. kilometrs. Padomju kauna zona” ir ne tikai romāns, bet arī vēstures liecība par padomju valsts sociālajiem eksperimentiem, veidojot gaišo nākotnes sabiedrību. Uz tikšanos atnāca 32 pļaviņieši, arī tukumniecei Gunai Rozei bija interesanti pabūt Pļaviņās — pēcplūdu pilsētā.

Projektu, kas arī turpmāk dos iespēju satikt vēsturisku un kultūrvēsturisku latviešu oriģinālliteratūras darbu autorus klātienē, atbalsta Pļaviņu novada pašvaldība. Izteikšu prognozējošu apgalvojumu, ka tas bagātinās kultūras dzīvi pilsētas svētku gadā. Vakarā, pārnākot mājās un pieslēdzoties visu zinošajam tīmeklim, pārdomās par mūsu tautas gaitām liek tālāk gremdēties skumjā ziņa, ka miris “Čikāgas piecīšu” dibinātājs Alberts Legzdiņš, autors dziesmām, kas rakstītas tālajos sešdesmitajos, bet to saturs nav novecojis joprojām. Ak, tālā nākotne un tagadne, kad aizmirstam savu valodu gan dzimtenē, gan pasaules ceļos! Tas tiešām būs “kaut kas”, ja nopērkot biļeti lidojumam uz Mēnesi, kāds vēl teiks, ka viņš ir letiņš!

Staburags.lv ARHĪVS

Ērtai satiksmei vajadzīgs labs ceļš

Kategorijas