“Kāds manī atmodinājis aktrisi”

2017. gada 17. marts 00:01

745

Aizkrauklieti Marinu Liepu dažas dienas pirms intervijas satieku uz ielas, un pirmā doma ir: “Uz kuras skatuves esmu viņu redzējusi?” Tik ļoti viņa izskatās pēc aktrises. Vēlāk Marina atklāj: viņai patīk būt gan uz teātra, gan uz dzīves skatuves.

— Abiem amatierteātriem, kuros spēlējat, drīz būs pirmizrādes. Ko tas nozīmē jums?
— Svētkus, bet līdz tam tā ir ļoti liela atbildība — pareizi izspēlēt lomu, nepievilt režisori. Kad kāpju uz skatuves, man galvenais ir, lai labi nospēlētu, neaizmirstu tekstu un lai patīk cilvēkiem. Kokneses amatierteātrī būs pirmizrāde Franča Arnoldsa un Ernesta Baha komēdijai “Traks numurs”, kurā es spēlēju rakstnieci Ilgu Smilgu. Aprīļa beigās pirmizrāde būs arī Daudzevas amatierteātrim. Rādīsim An-
dreja Upīša komēdiju “Atraitnes vīrs”, tajā esmu modiste Klāra. Divas dažāda rakstura lomas, no kurām jāpārslēdzas, tāpēc spēlēt divos kolektīvos ir grūti.
— Arī teksts jāmācās dubultā.
— Kad bieži mēģina, teksts ātri paliek atmiņā. Man laikam ir viegla galva, jo nekad nav bijis tā, ka vakaros jāsēž un jāmācās vārdi. Arī pirms izrādēm pārsvarā neķeru lugas manuskriptu, nepārlasu un neskrienu uz skatuves. Man viss jau ir galvā, atliek klausīties, ko partneris saka, un reizēm arī improvizēt.
Sāk ar pamāti
— Kad un kā sākāt spēlēt teātri?
— Spēlēju jau pamatskolā, man uzticēja visas ļaunās lomas. Biju pamāte divās Annas Brigaderes lugās — “Sprīdītis” un “Maija un Paija”, spēlēju arī raganu. Man ļoti patīk būt uz skatuves un izraisīt cilvēkos emocijas. Jau sen ļoti gribēju spēlēt teātrī, biju gatava braukt pat uz Skrīveriem, Jaunjelgavu, kur bija teātra kolektīvi. Tad, viesojoties pie mammas Daudzevā, pamanīju paziņojumu: “Visi, kuri vēlas spēlēt teātri, gaidīti saieta namā!” Tas man bija tāds: “Yes!” Tieši kā man rakstīts! Priecājos, ka varu spēlēt tik zinošas un profesionālas režisores kā Inguna Strazdiņa vadībā. Man nekad nav kauns iziet uz skatuves ar tām zināšanām, ko režisore mūsos ielikusi. Un man tas patīk!
— Tātad Daudzevas amatierteātrī spēlējat kopš tā pirmsākumiem?
— Jā, rit jau ceturtais gads. Vēlāk režisore uzaicināja nospēlēt lomu Kokneses kolektīvā. Tagad, dzīvodama Aizkrauklē, kopā ar vēl vienu kolēģi, kurš arī spēlē abos kolektīvos, kooperējamies un braucam uz mēģinājumiem Daudzevā un Koknesē. Daudzevā mums ir burvīgs kolektīvs — ģimenisks, mīļš un mierīgs. Kopā labi jūtamies un varam izsmieties par dažādiem kurioziem, kas gadās mēģinājumos un izrādēs. Koknesē kolektīvs ir tāds jestrāks. Tajā ir vairāk jauniešu, un viss notiek citādāk, arī sajūtas ir citas. Nekad nav garlaicīgi. Man patīk tā aktīvā dzīve. Kāds manī pamodinājis aktrisi. Laikam nevarētu sēdēt mājās un adīt zeķes, man vajag dzirksteli, kas mani visu laiku uzkurina. Es ar to dzīvoju, no tā barojos, un tas man dod ļoti lielu enerģijas lādiņu.
“Bučošu tevi pirmizrādē!”
— Kādas lomas jums tagad uztic?
— Lielākoties romantiskas būtnes ar humora piesitienu. Mana pirmā loma bija Baibas Juhņevičas lugā “Ak, šī jaukā lauku dzīve!”, spēlēju lauku sētas strādnieci Diānu, kurai patīk saimnieks, ko spēlēja Artis Gabrāns. Tā nu sanācis, ka arī pārējās lugās mēs visu laiku viens ap otru “trinamies un brūtējamies”. (Smejas).
— Vai viegli nospēlēt mīlnieku lomu?
— Patiesībā ļoti grūti! Tā intīmā robeža visu laiku paliek. Vēl sarežģītāk ir tad, ja manam partnerim blakus stāv sieva. Man ir grūti apķert, nobučot, nevaru tā uzreiz pārslēgties un iejusties lomā, vajag laiku, lai pierastu. Patlaban rit jau kurais mēģinājums izrādei “Atraitnes vīrs”, kurā man ar Žoržiku lielākoties ir jābučojas un jāsēž klēpī, taču mēs aizvien sēžam viens otram blakus un smejamies. Saku viņam: bučošu tevi pirmizrādē! Taču allaž paturu prātā režisores vārdus: “Uz skatuves tu ej kā tēls, nevis kā Marina!”
— Vai no skatuves uztverat arī skatītāju emocijas?
— Protams. Esam spēlējuši publikai, kura visas izrādes laikā neizdveš ne skaņas. Noej aizkulisēs un domā: kas notiek? Citreiz ir pārsteigums, kad publika smejas vietās, kur neviens iepriekš nav smējies. Ir viegli spēlēt, kad jūti publikas atbalstu, smieklus, aplausus, tad arī uztraukums pazūd pats no sevis. Ideāli skatītāji vienmēr ir Daudzevā, ļoti atsaucīga publika ir Vecbebros, Iršos.
Ar temperamentu pūrā
— Par jums pirms intervijas dzirdēju: viņai vajadzēja kļūt par aktrisi. Neesat nekad par to domājusi?
— Mācoties Neretas vidusskolā, gribēju kļūt par medicīnas māsu vai frizieri. Viena skolotāja man uzrakstīja vēstuli, kurā bija teikts, lai pamēģinu sevi aktiermākslā, taču tolaik manī nebija tādas vēlmes un dzinuļa, nolēmu kļūt par frizieri. Arī visi apstākļi tolaik sakrita par labu šādai izvēlei. Savā profesijā gan esmu strādājusi tikai prakses laikā un frizējot savējos. Pirms otrā kursa beigšanas pieteicās dēliņš, paņēmu akadēmisko atvaļinājumu. Skolu pabeidzu, ieguvu diplomu, bet pēc gada mājās sēdēšanas vairs negribējās šajā profesijā atgriezties. Tas ir darbs, kurā visu laiku jābūt apritē, jāaug profesionāli, jāpilnveidojas un tikai tā vari būt labs un pieprasīts frizieris.
— Elektropreču veikals ir jūsu pirmā darbavieta?
— Dažus mēnešu strādāju zemnieku saimniecības “Aizsili” veikalā Daudzevā, bet “RD Electronics” veikalā Aizkrauklē esmu kopš 2004. gada rudens. Sākumā biju pārdevēja, tad vadītāja vietniece, tagad — veikala vadītāja. Man ir ļoti labs kolektīvs, puiši, kuri mani respektē, un esmu vienīgā sieviete kolektīvā. Ir labi! (Smejas.) Mana mamma daudzus gadus nostrādāja tirdzniecībā, un manī ir viņas temperaments, raksturs, stingrība un atbildība. Šis darbs nav tik viegls, kā no malas šķiet, jo viss jāzina un jāatbild par visu. Man galvenais, lai ir saliedēts kolektīvs, lai jūtams komandas gars, tad kalnus var gāzt.
— Vai pēc savas būtības esat mierīga?
— Pat ļoti nemierīga! Man ir teikts, ka ar savu enerģiju varētu visu pasauli pabarot. Esmu aktīva, runātīga un komunikabla. Darbā visu cenšos izdarīt priekšzīmīgi, jo man svarīgi, lai viss ir kārtībā un nav kur piesieties. Man patīk saņemt atzinību un uzslavas, būt līderei un paraugam. Patīk būt arī uz dzīves skatuves. Patīk, ka par mani runā, protams, labu, tad man šķiet, ka esmu uz pareizā ceļa. Taču pieņemu arī kritiku, lai gan patiesībā tas man nenākas viegli. Taču ar laiku iemācies sadzīvot un pieņemt domu, ka ir labi, ja kāds no malas pasaka, kā izskaties un uzvedies. Gadu gaitā esmu iemācījusies savaldīt savas emocijas un neuzsprāgt.
Pats labākais
— Kas jums dzīvē ir vissvarīgākais?
— Mans dēls un vecāki. Raineram tagad ir tāds vecums, kad viņš ir kā uz robežas — pamazām kļūst pieaudzis, bet viņam vēl vajag mammas uzmanību un atbalstu it visā. Visu laiku esmu gribējusi savam dēlam būt ne tikai mamma, stingra un prasīga, bet arī draudzene, kurai var uzticēt kādu noslēpumu un izrunāties no sirds. Es ļoti novērtēju, ka pēc darba viņš katru vakaru man pajautā: “Kā tev, mammīt, gāja darbā?” Protams, viņam ir pusaudža izlēcieni un savi uzskati par dzīvi, bet vienmēr atrodam kompromisu. Viņš man ir pats labākais!
— Kāda jūs bijāt bērnībā?
— Puiciska. Pārsvarā mani draugi bija puiši, un ar viņiem kāpu kokos, lodāju pa grāvjiem. Taču allaž esmu bijusi ļoti apzinīgs bērns. Esmu pateicīga mammai, ka viņa man iemācīja kārtību, nemelot un būt godīgai, nekad neņemt svešu mantu. Iemācīja cieņu un mīlestību pret vecākiem cilvēkiem.
— Ģimenē esat vienīgais bērns?
— Man ir piecus gadus jaunāka māsa Inga. Bērnībā daudz kašķējāmies, viņa visur vilkās man līdzi un traucēja. Viņa kā jaunākā bija tāda luteklīte un man uz viņu bija “cemme”. Tagad kļūstu vecāka, pielaidīgāka, un arī attiecības ar māsu iegājušas citā stadijā. Manī pamodušās māsas jūtas. Māsa ar vīru un abām meitiņām, manām krustmeitiņām, dzīvo Anglijā, un man viņas ļoti pietrūkst. Šad tad vēl sadusmojamies viena uz otru, ja uzskati nesaskan, bet es tāpat viņu ļoti mīlu. Priecājos, ka arī mamma man kļuvusi par ļoti labu draudzeni, varu izstāstīt visu un nebaidīties, ka pārmetīs. Agrāk man tā nešķita, bet tagad viņa man ir liels atbalsts it visā.
Uz ballīti ar savu dziesmu
— Vai jums ir kāda nepiepildīta vēlēšanās?
— Man patīk dziedāt, un tas arī izdodas, tāpēc ļoti gribētu dziedāt kādā grupā. Braukt uz ballītēm un izdziedāties sev un citiem par prieku. Parasti ballītēs, kur ir jauki mūziķi, kāpju uz skatuves, lūdzu nospēlēt un ļaut man nodziedāt savu mīļāko dziesmu “Liepas satumst...”.
— Vai jums ir savi elki teātra mākslā?
— Ģirts Ķesteris. Viņš ir mans favorīts arī kā vīrietis. Viņš ir burvīgs! Viņam piemīt tāda harisma, šarms un vīrišķīgums. Man patīk arī Jakovs Rafalsons, viņš ir lielisks aktieris un viņa akcents ir īsta rozīnīte.
— Tad jau droši vien skatāties seriālu “UgunsGrēks”?
— Neskatos, jo tas man krīt uz nerviem. Nevaru saprast, kas tajā saistošs? Tas man atgādina “Hameleonu rotaļas”, kuras nekad laikam nebeigsies. Un pat Ķesteris nespēj to mainīt.
— Vēl gribu pajautāt — kāpēc esat tieši Marina?
— Mamma stāstīja, ka vārdu man izvēlējās viņu vedēji, tēva brālis ar sievu. Lasīju, ka vārdam “Marina” ir ļoti spēcīga enerģētika un tas saistās ar jūras viļņiem, kuri sitas pret krastu. Šī vārda īpašnieces ir enerģiskas, dzīvespriecīgas, aktīvas un pašpārliecinātas. Škiet, ka tas ir par mani! ◆

Pieturzīmes:

Dzimusi 1982. gada 4. jūnijā, Aizkrauklē.
Rīgas 34. arodvidusskolā ieguvusi plaša profila frizieres kvalifikāciju.
Veikala “RD Elektronics” Aizkrauklē vadītāja.
Aktrise Daudzevas un Kokneses amatierteātrī.
Ģimene: precējusies, dēlam Raineram ir 14 gadu.

Staburags.lv ARHĪVS

“Kāds manī atmodinājis aktrisi”

Kategorijas