Daugavas plūdu anatomija

2017. gada 14. marts 00:01

840

Daugava, ledus sastrēgumi, plūdu draudi — tās ir tēmas, kuras ik pavasari regulāri ir ziņu topos. Mūspusē saistībā ar šo tiek pieminētas Pļaviņas, jo te plūdu nodarījumi ir vislielākie. Arī aizvadītās nedēļas nogalē ik pa laikam mainījās ziņas par situāciju Daugavā pie Pļaviņām. Cilvēki steidza apskatīt un fotoaparātā iemūžināt ledus kalnus un no krastiem izgājušos ūdeņus. Daugavai paticis padraiskoties arī senākos laikos, par to liecina aculiecinieku atmiņas un publikācijas presē. Taču plūdu iemesli gan ir atšķirīgi.

Izlīdzas ar puspatiesībām
Šajās brīvdienās Pļaviņās bija neredzēti daudz plūdu tūristu. Tirgotāji priecīgi — tik daudz apmeklētāju sen viņiem nav bijis, viņi vien vēlētos, lai tūristi šeit iegrieztos arī vasarā, kad pilsētā dzīve rit mierīgi, jo Daugava ir skaista arī citos gadalaikos. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs piektdienas pēcpusdienā bija izsludinājis oranžo brīdinājumu, kas nozīmē, ka tiek prognozētas dabas parādības, kuras attiecīgajā reģionā tiek novērotas salīdzinoši reti. Šķiet, to neviens īpaši gan neņēma vērā, jo vai tad cilvēki varētu tik brīvi pārvietoties pa dambi, pat māmiņas ar bērnu ratiņiem? Kā tad ir ar preventīvo aizsardzību?
Jau 52 gadus sabiedrība tiek radināta pie domas jeb apzināti maldināta no augstām amatpersonām, ka Pļaviņas ir applūdušas visos laikos, arī pirms Pļaviņu HES uzcelšanas.
Vai tā patiešām ir? Devos noskaidrot pie vietējā novadpētniecības entuziasta, kurš ir īpašs cilvēks, jo saprot Daugavas valodu — Jāņa Ivara Padedža (viņš ir unikālā izdevuma “Atmiņu Daugava” idejas autors un viens no tā veidotājiem).
Šo jautājumu mani rosināja uzdot arī savulaik portālā “Delfi” publicētais raksts “Pavasara palus neviens nav atcēlis” (21.05.2013.), kurā Māris Kuņickis, AS “Latvenergo” valdes loceklis, ražošanas direktors, sacīja: “Šis gads nav tipisks — vairākās Latvijas vietās plūdi tika pieredzēti ar vēl neredzētu spēku, piemēram, Pļaviņās līdzīga dabas parādība bija 1931. gadā.” Viņš arī uzskata, “ja šajā vietā neatrastos hidroelektrostacija, situācija pie Pļaviņām katru pavasari būtu sliktāka. Vispārzināmā patiesība ir tāda: jo lielāka pietece upē, jo mazāka ir hidroelektrostacijas iespēja kaut ko ietekmēt, un otrādi: jo zemāks līmenis, jo lielāka ir HES ietekme”.
Manam sarunbiedram gan šķiet, ka te iederas teiciens — vislabākie meli ir puspatiesība.
— 1931. gadā plūdu līmenis, kas līdz Pļaviņu HES darbības sākšanai bija visu laiku lielākais un postošākais, bija 6,32 m virs nulles atzīmes, kas ir nepilni 4 m zemāk nekā Pļaviņu HES ūdenskrātuves uzstādījuma līmenis ( Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra arhīvs). Māra Kuņicka un līdzīgi domājošo spēcīgākie argumenti ir, ka pēc Pļaviņu HES nodošanas ekspluatācijā daudzviet plūdi novērsti, piemēram, Jaunjelgavā, Koknesē un citur. Taču visas 1931. gadā applūdušās teritorijas Pļaviņās, kuras pieminētas un nostiprinātas ar 1931. gada avīžu izgriezumu citātiem, ir zem Pļaviņu HES uzstādījuma līmeņa, — skaidro novadpētnieks.
Vēsta vecie laikraksti
Par plūdiem Pļaviņās 1931. gadā rakstīja “Jēkabpils Vēstnesis” (1931. gada 14. maijs, Nr. 20): “Plūdi Pļaviņās piemeklēja piecas mājas, no kurām izvācās iedzīvotāji. Pārceltuves uzgaidāmās telpas un dažas koka lopu kūtiņas noskalotas. Zemgales pusē pārceltuves lielās stiepules stabi izgāzušies un aiznesti, pie kam pati stiepule pārtrūkusi. Jaunais dambis stipri izskalots un daudzās vietās iebrucis. Apdraudētas bija J. Dinga dzirnavas, A. Zaprauska namam Daugavas ielā izskaloti pamati. Pretī Pļaviņām — Ābeļu pagastā — Palejās applūdinātas trīs mājas, no kurām iedzīvotāji izvākušies. Ūdens sniedzās līdz logiem. Ģeriņos applūdinātas trīs mājas, P. Pļavinska kaļķu ceplis stipri cietis, bojāta arī lielāka partija nedzēstu kaļķu un noskalota malka. Vietējās kokmateriālu krautuves pārplūdušas, pie kam daļa kokmateriālu aiznesta. Pāri tikšana pār Daugavu ļoti apgrūtināta.” (Saglabāts toreizējais rakstības stils — aut.) To, ka togad Daugavā bija pamatīgi plūdi, apliecina arī raksts ‘‘Katastrofiski plūdi Daugavas augšgalā” laikrakstā ‘‘Latvijas Kareivis” (1931. gada 28. aprīlī, Nr. 93).
Kā notiek mērījumi?
Izzinot Daugavas vēsturi, Jānis Padedzis izpētījis arī to, kā top plūdu mērījumi.
1930. gada 10. aprīlī Pļaviņās, starp Grūbes un Brodņas krācēm pie J. Dingas fabrikas, Latvijas Satiksmes ministrijas Jūrniecības departaments ierīko ūdens mērīšanas posteni. Tas ir 152 km attālumā no Daugavas ietekas jūrā, un posteņa nulles atzīme ir 62,146 m virs jūras līmeņa. Nulles atzīme ir iedomāts atskaites punkts, virs kura mēra ūdens līmeni, un parasti to izvēlas 0,5 m zem zemākā novērotā ūdens līmeņa. Daugavas krastā tika ierakti 10 betona pāļi ar dzelzs stieni vidū. Tā paša gada vasarā tiek ierakti vēl astoņi jauni pāļi, pieci no tiem atrodas iepriekš novietoto pāļu vietā. Zemo ūdens līmeņu novērošanai upes gultnē iedzīta vēl viena 1,5 m gara apaļdzelzs stanga un nosaukta par pāli Nr. 0. Ūdenslīmeņa kontrolei pie posteņa ierakts betona stabs ar augstuma atzīmi 68,143 m virs jūras līmeņa jeb 5,997 m virs nulles atzīmes. Uzstāda čuguna marku J. Dingas fabrikas sienā ar augstuma atzīmi 72,152 m virs jūras līmeņa jeb 10,006 m virs nulles atzīmes.
Šodien novērojumu stacijas “Pļaviņas” nulles punkta atzīme — 62,10 m Baltijas augstuma sistēmā (BAS-77) jeb 62,241 m Latvijas normālo augstumu sistēmā (LAS-2000,5) saistībā ar Latvijas pāreju uz jaunu augstuma sistēmu no 2014. gada 1. decembra. Novērojumu stacija Pļaviņās ir 500 m augšpus no vecās vietas. Novērojumu stacija ir pāļu rinda, kuriem zināms precīzs augstums virs jūras līmeņa un attālums starp tiem. Ar pāļu rindu iespējams aptvert visas ūdens līmeņa svārstības un noteikt ūdens līmeni ar centimetra precizitāti. Postenī ir trīs reperi: dzelzsbetona grunts repers Daugavas labajā krastā 200 m augšpus posteņa ar augstuma atzīmi 73,153 m (uzstādīts 1965. g.), sienas repers bijušās slimnīcas ēkas pamatos, ar augstuma atzīmi 73,736 m (uzstādīts 1970. g.), sienas repers Pļaviņu ģimnāzijas ēkā ar augstuma atzīmi 74,174 m (1975. g. uzstādīts no jauna, tā augstums mainījies par + 4 mm). Visi augstumi ir doti Baltijas augstumu sistēmā BAS-77.
Šobrīd novērojumi tiek veikti, par stacijas nulles atzīmi pieņemot 62,24 m virs jūras līmeņa (LAS-2000,5) jeb 62,10 m (BAS-77). Stacija ir automatizēta, un tiek izmantots ūdens līmeņa mērīšanas sensors.
Runu plūdi
Kas gan var saskaitīt, cik runas plūdu bijis, lai spriestu par dažādu komisiju veidošanu, lai novērstu plūdus Daugavā pēc hidroelektrostacijas celtniecības. Bijuši pat ieteikumi uzcelt vēl vienu HES, bet... “ja cīņu sāks pret Pļaviņu HES radītiem plūdiem, radot jaunus HES, sāksies jauni plūdi un tiks iznīcinātas jaunas teritorijas, — reāli tiks iznīcināts Daugavas loku dabas parks augšpus Daugavpils, kas ir viens no desmit svarīgākajiem dabas parkiem Latvijā, kā arī tā ietvērēja ekosistēma. Šis ir vienīgais posms, kas ir palicis neskarts Daugavas augštecē... (“Laiks” 2006. g.)
Savukārt, plānojot hidroelektrostaciju, bijis pat viens variants “noslaucīt” Pļaviņas vispār.
Galvenais — cilvēku drošība
Gatavojot “Atmiņu Daugavu”, Jānis Padedzis savācis arī daudz interesantu materiālu par plūdiem pagājušā gadsimta 20. un 30. gados. Lūk, viņa pārdomas.
— Kā toreiz rīkojās plūdu draudu gadījumā? Pirmām kārtām jāsaprot, ka cilvēks ir bezspēcīgs atsevišķu dabas parādību, arī plūdu, priekšā. To nosaka vairāki faktori — ledus biezums, ūdens caurplūdes daudzums, ko savukārt ļoti ietekmē kūstošā sniega palu ūdeņi, vižņi, Daugavas gultnes īpatnības utt. Visi lielie plūdi Pļaviņās — 1931., 1979. un 2013. gadā — notika aprīlī pēc sniegiem bagātas un ilgas ziemas.
Tad strauji paaugstinājās gaisa temperatūra un sniega un ledus kušana un tā kustēšanās jeb iešana notika faktiski vienas līdz divu nedēļu laikā, kad patstāvīgu salu nomainīja īpaši siltie laika apstākļi, kas raksturīgi pavasarim.
Brīvās Latvijas gados plūdiem gatavojās laikus. Galvenie pasākumi bija saistīti ar cilvēku drošību. Šajos pasākumos aktīvi darbojās vietējās pašvaldības un tika iesaistīta arī armija. Jau laicīgi, pirms plūdu sākšanās, visas plūdu riskam pakļautās teritorijas tika apzinātas un brīdināti visi iedzīvotāji, kuri tajās dzīvoja. Iedzīvotāji bija brīdināti, ka ledus sakustēšanās brīdī izšaus vairākas lielgabala zalves, kas dos signālu, ka sākusies ledus iešana. Ar katru iedzīvotāju, kurš dzīvoja plūdu riskam pakļautajā zonā, tika runāts iepriekš un norādīts — izdzirdot lielgabala zalves, visiem jāpamet mājas. Ņemot līdzi pirmās nepieciešamības lietas, jādodas uz tuvāk norādītajām mājām, kuras ir plūdu draudu neskartajā teritorijā.
Jāatzīst, ka Pļaviņu pašvaldība, lai novērstu iespējamos pavasara plūdus, ir darījusi daudz. Ir izbūvēts dambis, kas prasījis ne mazums līdzekļu. Pagaidām tas praksē pierāda, ka pasargā vien no ledus iekļūšanas pilsētas ielās, kas rada risku Daugavas krasta pieguļošās apbūves sagraušanai. Tomēr jāatzīst, ka dambis nevar pasargāt pilsētu no plūdiem. Viedokļi, kā cīnīties ar plūdiem Pļaviņās, var atšķirties. Mans personīgais viedoklis ir šāds: vienīgais, ko pašvaldības var darīt plūdu draudu gadījumā — veikt preventīvos pasākumus, kuri saistīti ar iedzīvotāju drošību. Par iespējām attīrīt Daugavas gultni, lai mazinātu šķēršļus ledus iešanai, jārunā valdības līmenī. Vairs nedrīkst atkārtoties situācija, kad pašvaldību vadītāji, kuri centās panākt no valdības izsludināt ārkārtas situāciju, tomēr pakļaujas valdības spiedienam to neizsludināt. Ja kāds nepiekrīt manam viedoklim, atgādināšu 2013. gada notikumus Ogrē, kad pašvaldības policijas darbinieki apzināja visas riska zonā esošās mājas un ieteica iedzīvotājiem tās pamest. Tomēr viens cilvēks, kurš bija gados vecs un akls, to atteicās darīt. Neizsludinot ārkārtas situāciju, nevienam nebija tiesību šo cilvēku evakuēt piespiedu kārtā. Un tā bija tikai “laimīga” sagadīšanās, ka 2013. gada plūdu Ogres gadījumā bija tikai viens cilvēka upuris. Kā atgādinājums var kalpot arī 1979. gada plūdu notikumi Pļaviņās — no rīta, pieejot pie loga un ieraugot, ka ir Daugavas vidū ledus gūstā, no sirdstriekas mirst Fricis Leinerts, — teic J. Padedzis.
Jānis Padedzis uzsver arī, ka jādomā ne tikai par iedzīvotāju drošību, bet arī par viņu privātīpašuma neskartu saglabāšanu iedzīvotāju evakuācijas gadījumā. Lai neatkārtotos situācija, kad marodie-
riem paveras plaša rīcības brīvība, “palīdzot attīrīt” pašvaldības īpašumā esošo ēku pagrabus no plūdu postījumiem. Par šiem gadījumiem viņš informējis pašvaldības amatpersonas, bet īstu atbildi līdz šim nav saņēmis.
Zāģis nepalīdzēs
— Nekāda kūdras kaisīšana uz ledus, ledus zāģēšana, spridzināšana nedos vēlamos rezultātus, vien padarīs pašvaldības makus plānākus, — domā “Atmiņu Daugavas” autors. — Ja kāds uzskata, ka ledus zāģēšana palīdzēs novērst iespējamos plūdus Pļaviņās, tad jāsāk zāģēt pie Aizkraukles, bet jābeidz pie Polockas... 2013. gadā V. Dombrovska solītā plūdu novēršanas komisija netika izveidota. Pieļauju, tāpēc, ka visi aprēķini, kur ar matemātisku formulu palīdzību aprēķināts vidējais ūdens caurteces daudzums, varbūtējā ledus masa, berze, gultnes īpatnība utt., sen ir zināmi. Tā ir elementāra fizika, kad ledus masas pieplūst ar lielāku ātrumu kā straume, kura pie Pļaviņām paliek lēnāka, šo masu spējīga aiznest tālāk. Pirmais šķērslis ir Daugavas straujais pagrieziens pie Aiviekstes grīvas. Ūdens plašums šajā vietā ir mānīgs. Vecā Daugavas gultne, kura šajā vietā knapi pārsniedz 150 metru, ledus masas ar inerci spītīgi virza pret Zviedru skanstīm, veidojot pirmo sablīvējumu. Tālāk, pret Atvara ielu, vecā gultne paliek plašāka — 277 metri, un, kad tā piedzīta pilna, ledus masa virzās tālāk, un nākamais šķērslis ir Brodņas krāces (pret Pasta ielu), kur vecajai Daugavas gultnei ir pirmais sašaurinājums un pašas krāces ir “atskabargu” formā izvietotas pret straumi. Kad arī šis šķērslis ir pārvarēts, ir Aldiņu rags, un, lai arī cik plata šajā vietā Daugava izskatās, tas ir turpat zem ūdens. Un vecā Daugavas gultne šajā vietā jau ir sašaurinājusies līdz 140 metriem un iegājusi kanjonā. Ledus zāģēšanas un spridzināšanas piekritēji varētu griezties pēc padoma pie vietējiem makšķerniekiem, kuri manus vārdus apstiprinās. Turklāt Daugavas gultne pret atsiju kalniem ir kļuvusi vēl šaurāka, kā bijusi pirms HES ūdenskrātuves sagatavošanas. Šim faktam kā liecība kalpo fotogrāfija, kura uzņemta 1965. gadā un ievietota grāmatā “Atmiņu Daugava”, kur redzams, ka viss liekais, kas veidojas dolomīta šķembu ieguves laikā, ir pārgrūsts pāri klinšu malai, sašaurinot jau tā šauro Daugavas kanjonu, kurš šajā vietā pirms tā daļējas aizbēršanas sasniedza vairs 135 metrus. Vietējie entuziasti, kuri savus ieteikumus devuši agrākajos gados, kā novērst plūdus jeb attīrīt Daugavas gultni šajā vietā, apgalvo, ka Daugavas gultne vietā pret dolomīta atsiju kalniem ir vairs nieka 80 — 90 metru plata. Viņi veikuši mērījumus no atsiju krasta malas līdz Daugavas kanjona kreisā krasta robežai, kura ir nepilnu trīs metru dziļumā zem HES ūdenskrātuves uzstādījuma līmeņa.
2013. gada vasarā, pēc grāmatas “Atmiņu Daugava” nonākšanas pie lasītājiem, bijusī amatpersona, kura Pļaviņu HES būvniecības laikā bija atbildīga par Pļaviņu HES ūdenskrātuves sagatavošanu, televīzijas raidījuma laikā, pieminot “Atmiņu Daugavas” autorus, sacīja: “Tie, kas grib vēlreiz iebrist Daugavas krācēs, lai aizbrauc uz Krāslavu, tur tās vēl ir saglabājušās.”
Upe netek pret kalnu
Par plūdiem Pļaviņu apkārtnē lūdzu arī otra “Atmiņu Daugavas” veidotāja, vēsturnieka, Latvijas Universitātes docenta Mārtiņa Mintaura viedokli.
— Dabiskos apstākļos Daugavas līmenis pavasara plūdos nekad nesasniedza Pļaviņu ielas un ēku pagalmus. Ikvienam, kurš skolā apguvis fizikas pamatus, ir skaidrs, ka upe nevar tecēt pret kalnu — tas sakāms par situāciju tiklab Pļaviņās, kā arī Ogrē pēc Daugavas HES kaskādes izbūves. Abos gadījumos hidroelektrostacijas projektētājus brīdināja par paredzamajām sekām, taču tās tika ignorētas. Rietumu valstīs kompānija, kas gūst peļņu no upes hidroenergoresursu izmantošanas, būtu arī atbildīga par kaskādes darbības rezultātā nodarītajiem postījumiem un zaudējumiem. Latvijā šāda precedenta pagaidām nav, — teic Mārtiņš Mintaurs. ◆

+ 1

Staburags.lv ARHĪVS

Daugavas plūdu anatomija

Kategorijas