Ceļā ar stopiem — iepazīt pasauli

2017. gada 10. marts 00:01

(43. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2015. gada 30. oktobra numurā.)
350. diena
Īsumā par šo dienu. No rīta ceļamies — esam paliels bariņš, līdz ar to paiet kāds laiciņš, līdz visi paēduši un sagatavojušies ceļam. Tālāk? Kopīgi apskatām Operas namu un Zelta vārtus. Noskatāmies arī video par šo veco ieeju pilsētā, bet tas ir ukrainiski, tāpēc daudz gan nesaprotam. Vēlāk ejam uz Sofijas katedrāli. Tā parādīja senās Krievijas varenību. Kopš seniem laikiem tā bijusi Kijevas garīgais, kulturālais un politiskais centrs. Pie ieejas mūs pārtver cilvēks lāča kostīmā, un, protams, sākas fotografēšanās. Bet lāčuks jau tā pelna, un beigās vien jāmaksā, lai nerastos konflikti.
Katedrālē šoreiz ejam iekšā un arī kāpjam tornī. Ļoti daudz šodien sanāk kāpt — šis tornis ir tik augsts, ka nu jau kājas arī notrīc. Katedrāle ir patiesi jauka. Iekšā fotografēt nav iespējams, un dežurantes mūs cītīgi vēro. Cenas apskates objektos Ukrainas galvaspilsētā ir ļoti labas.
Apskatām mākslinieku ielu. Tur lieliskas gleznas — īpašākās gleznotas uz bērza tāss. Apburošas. Sapērkam dažus suvenīrus ar Putina seju uz tualetes papīra un dodamies pusdienās. Restorānos gan mēs kā iebrukums — astoņi cilvēki ar savām vēlmēm. Daži viesmīļi drosmīgi uzņemas atcerēties visus pasūtījumus bez pierakstīšanas un pat diezgan veiksmīgi. Beidzot pagaršojam arī tradicionālo Kijevas kotleti. Tālāk? Klosteris un funikulieris. Pie upes ir šādas tādas spēles — šaušana un šautriņu mešana. Viss taču jāizmēģina.
Pamanām kalnā vēl vairāk brīnumu — tur uzstādīts 3D kino un gaisa troses, pa kurām var nolaisties Dņepras otrā pusē. Kamēr daži skatās filmu, pārējie laižas uz otru krastu. Atpakaļ gan jāiet kājām. Kopumā esam lieliska grupa — ļoti operatīvi apskatām visu plānoto.
Un tad jau centrs un vakars. Šoreiz izvēlamies vienu no mūsu atrastajām vietām ar dzīvo mūziku. Vēl vienu lielisku dienu noslēdzam vien divos naktī.
354. diena
Esam spēka pilni. Piedzīvojumi turpinās ar galējo mērķi satikt visus dārgos pavasarī.
Apēdam pēdējās rezerves. Nu vairs nebūs tik garšīga un lēta ēdiena. Paspējam pat safrizēties: Ukraina varētu būt no top lētākajām vietām — griezums vīriešiem (jeb “uz liso”) maksā divus eiro, sievietēm — piecīti.
Somas ir pilnas, bet vairs nav tik smagas. Protams, viena ir nododamā bagāža, kur sakrāmēts viss metāliskais un pārējais neatļautais.
Lidostā pārsteigums — sarakstā ziņots, ka lidmašīna uz Kipru atcelta par piecām stundām. Esam šokā. Skrienam skaidroties, izrādās — viss kārtībā! Ir divi lidojumi uz Kipru — četros un sešos. Mūsu lidojumam sešos vakarā pagaidām nekas nekait. Kompensāciju nedabūsim.
Pie bagāžas nodošanas puisis pēta mūsu pases. Kā vienmēr — sejas izteiksme liecina, ka tiek apskatīti arī visi zīmogi no neskaitāmajām apmeklētajām valstīm.
Tiekam caur vārtiem. Te ir labākā beznodokļu zona, kāda jebkad redzēta. Litrs “Nemiroff” maksā trīs eiro. Karafē — piecus eiro. Puslitrs ūdens maksā pusotru eiro — tā ka izdevīgāk dzert ko citu. Nopērkam pudelīti draugam, kurš mūs sagaidīs Kiprā. Tas ir cilvēks, ko satikām Grieķijā stopējot un ar kuru kopā dzīvojām klosterī pie mūka.
Protams, sasmaržojamies ar dārgākajām smaržām — tas tāds rituāls beznodokļu zonas veikalos lidostā.
Lidostā neliela aizķeršanās — visu laiku mainās vārtu numurs.
Beigās tiekam lidmašīnā. Te vesela pusstunda aizkavēšanās. Izrādās, uz Kipru jālido pāri Turcijai, tāpēc pilotiem jāgaida apstiprinājums no ES par drošību lidojuma zonā. Njā... Nedaudz baisi paliek, domājot par to, ka būs jātiek uz Stambulu no Gruzijas, lai lidotu uz Kirgizstānu. Bet mums ir tik daudz amuletu un drošības enerģijas no mūsu mīļajiem, ka esam pārliecināti — viss izdosies.
Lidojums ilgst divarpus stundas. Lidojam pāri Rumānijai un Bulgārijai. Visam, kur braucām cauri ar stopiem.
Esam klāt. Piedzīvojumi turpinās. Pirmo reizi mūsu soma skaitās īpašā bagāža. Visi savas ir paņēmuši un jau aizgājuši. Mēs turpinām gaidīt pārpildītajā lidostā. Ejam jautāt — kas noticis ar mūsu somu? Labi, ka prātā ienāk pateikt, ka tā bija “parasta mugursoma”, uz ko mums atbild, ka mugursomas jāmeklē citā nodaļā. Pirmo reizi notiek kaut kas tāds. Par to neviens nekā nesaka! Atrodam mūsu somu, noņemtu no lentes un nomestu maliņā. Bet vismaz viss kārtībā.
Mūsu kipriešu draugs mūs sagaida kopā ar dēlu. Ir deviņi vakarā un +28 grādi. Te vasara ir līdz pat novembrim! Sākumā dodamies uz galvaspilsētu, kas ir 60 km no lidostas. Interesanti, ka te braukšana notiek ceļa otrā pusē — kā nekā senā angļu kolonija. Mūsu draugs vienmēr bijis pārņemts ar domu, ka mums jāstrādā Kiprā. Un viņa “čoms” tikko atvēris bāru galvaspilsētā un meklē bārmenes un pavāru. Te esot daudz latviešu un slava mūsējiem, protams, laba.
Bārs ir superīgs — ļoti skaists. Mums tiek uzsaukti vairāki aliņi, un aprunājamies. Grieķijā ir trīs sarunvalodas — grieķu vienā salas pusē, turku — otrā, angļu — visā Kiprā.
Piedāvā labu darbu — minimālā alga 1000 un vēl dzeramnauda. Pietiek ar angļu valodu. Mēs skaidrojam, ka būsim te tikai piecas dienas. Jebkādā gadījumā — Kiprā strādniekus meklē visu laiku.
Vēlāk braucam uz mūsu drauga pilsētu. Šodien esam izbraukājuši visu Kipru.
Draugs kautrīgi saka: “Draugi, es jums nedabūju šim vakaram vietu, tas nekas, ja gulēsiet teltī?”
Mums jau nekas — īsti gan nebijām to paredzējuši, bet ir ok. Mūsu kiprietis vienkārši neticēja, ka tiešām brauksim ciemos.
Aizved mūs uz pludmali. Diemžēl ne ārpus pilsētas, bet pilsētas centrā. Sarunājam rīt desmitos tikties. Te gan cilvēki vēl naktī nāk atpūsties. Nakts kopumā ir mierīga.
(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Ceļā ar stopiem — iepazīt pasauli

Kategorijas