Prātam neļauj atslābt arī vecumā

2017. gada 10. marts 00:01

245

Kad bijušajiem kolēģiem jautāju par Zigrīdu Didrihsoni, atbilde skan: “Brīnišķīgs cilvēks!” Savulaik Seces sovhozā viņa bija ekonomiste, bet ne visi zina, ka šajā pagastā viņa dzimusi un augusi, pēc 25 prombūtnes gadiem atkal atgriezusies tēva mājās. Tur 13. martā viņa svinēs savu 80. dzimšanas dienu.

Ar jubilāri tiekos viņas dzimtajās mājās Seces pagasta “Augļos”. Māja, kuru savulaik cēlis Zigrīdas tēvs, pamazām tiek atjaunota. Tas esot vecākā mazdēla Mārtiņa projekts — paskaidro viņa. Mārtiņš strādā Dānijā, bet vecmammas māju iecerējis atjaunot, izbūvēt otro stāvu. “Dzīvojam trīs paaudzes zem viena jumta,” ceļoties kājās un sniedzot man roku, saka Zigrīdas kundze. Tāda cēla, inteliģenta. Kopā ar mammu dzīvo arī meita Antra un jaunākais mazdēls Ralfs. “Mēs te vienu dienu ceļam, otru jaucam,” smej Antra. Galdā smaržo viņas ceptā kūka, un pamazām izstaigājam jubilāres atmiņu takas.
Kāzas trijās mājās
Savulaik Zigrīdas tēvam Secē piešķirta tā sauktā “zaldāta zeme”, un viņš kopā ar draugiem tur uzcēla māju — “Augļus”, kuros dzīvoja Saulītes, tāds bija Zigrīdas jaunības uzvārds.
“1936. gada 30. maijā, tieši Vasarsvētkos, mans tētis apprecējās, un nākamā gada 13. martā piedzimu es,” stāsta Zigrīdas kundze. “Mana mamma ir no Limbažu puses, un manu vecāku iepazīšanās stāsts ir interesants. Togad divās kaimiņu mājās — Kauliņu un Pāvilu ģimenēs — reizē svinēja kāzas. Vienās mājās viesu vidū bija mans tētis, otrā — mamma. Mājas ir līdzās, un tētis bija mammu ieraudzījis. Pēc gada kāzas svinēja arī trešajā kaimiņu mājā.”
“Es ģimenē esmu vienīgais bērns, un tādēļ mana bērnība bija diezgan vientuļa. Kaimiņos dzīvoja 18 gadus veca meitene, tā bija mana vienīgā kompānija. Biju pieradusi spēlēties viena — tepat siena šķūnī man bija izveidota sava mājiņa, ar aizkariem un logiem, un man pašai ar sevi bija interesanti. Kad auga mana mazmeita un tagad arī mazmazmeita, ievēroju, ka viņas tā neprot vienas pašas darboties, vajag sabiedrību.”
“Kas manu sirdi pievelk”
1944. gada augustā Secē ienāca krievu armija, bet pēc mēneša mazā Zigrīda sāka skolas gaitas Seces vecajā skolā. Pēc sešiem gadiem skolu pārcēla uz tagadējo ēku, tur viņa pabeidza 7. klasi. “Mēs ļoti mīlējām savu klases audzinātāju Līviju Dreimani. Viņa bija mans skolotājas ideāls, tāpēc jau skolas gados izlēmu, ka mācīšos par skolotāju. Tā arī izdarīju, pabeidzu Jelgavas pedagoģisko skolu. Pēc skolas beigšanas man piedāvāja vadīt Jaunjelgavas kultūras namu, bet atteicos, jo no tās jomas neko nesapratu. Sāku strādāt Talsiņas septiņgadīgajā skolā. Mums, skolotājām, tolaik vajadzēja kājām apstaigāt visas mājas, uzzināt, cik bērnu ies skolā un kurā klasē, un šāds saraksts bija jānoliek direktorei uz galda.
Man iedeva audzināt 4. klasi. Pēckara laiks, un manā klasē bija puiši, kuriem bija septiņpadsmit gadu. Strādājot ar sava vecuma audzēkņiem, ātri sapratu, ka pedagoģija nav tas, kas manu sirdi pievelk. Uzskatu, ka pedagoga darbam ir jābūt sirdslietai. Ja tā nav, nekas labs tur nesanāk. Gada beigās bija štatu samazināšana un paliku bez darba. Jāsaka paldies Dievam, jo tāpat jau biju izlēmusi, ka iešu studēt. Lai nokārtotu iestājeksāmenus, ņēmu grāmatas un pati mācījos trigonometriju, stereometriju. Iestājos Latvijas Universitātē, tolaik tā bija Pētera Stučkas universitāte, Ekonomikas un juridiskajā fakultātē.
1956. gadā 1. septembrī mūs apsveica, bija svinīga uzņemšana un paziņoja: sakravājiet mantiņas, un uz laukiem! Universitātes rektoram Gulbenes rajona kolhoza “Cīņa” priekšsēdētājs bija draugs, un mums bija jābrauc talkā. Tolaik labību vēl sēja kūlīšos. Aizbraucam pēcpusdienā, tumsa nāk virsū, steidzām savest zem jumta. Sakrāvām automašīnu pilnu, paši sēžam virsū. Kāda tur darba drošība? Nošļūk kūlis, nokrīt students! Aši ieguvām strādīgas grupas slavu, jo visi no sirds strādājām, ātri sadraudzējāmies. Visus nākamos augstskolas gadus jau bijām aizrunāti rudens talkām šajā kolhozā.’’
Viņa atminas, ka augstskolā mācījušies gan ekonomikas vēsturi, gan Marksa teoriju. Kāds pasniedzējs gan neuzticējies meitenēm un pie katras izdevības piemetinājis: “Jūs tāpat nestrādāsiet, uzreiz apprecēsieties!” “Trijnieciņu ielika un — sveiki!” smej Zigrīdas kundze.
Īsa laime
Beidzot universitāti, 1961. gadā Zigrīdu nosūtīja darbā uz Stendes izmēģinājumu staciju. Tur viņa strādāja zinātnes daļā, un, ieviešot kolhozos un sovhozos racionālās saimniekošanas sistēmu, apbraukāta visa Kurzeme. Darbavietā jaunā speciāliste satika arī savu nākamo vīru Andri — viņš bija elektriķis un vienā reizē bija atbraucis kaut ko paveikt saimniecības kantorī. Viņš savainojis pirkstu un ienācis kabinetā, lai kāds apsien. “Tinu pirkstu, bet pašai rokas dreb. Tie taureņi vēderā bija klāt,” nosmej Zigrīdas kundze.
Pietina. Pēc gada svinējuši kāzas, un vēl pēc gada ģimenē piedzimusi meita Antra. Drīz gan vīrs izlēmis doties pelnīt lielo naudu naftas atradnēs Sibīrijā, bet jaunā sieva palikusi divatā ar mazo meitiņu. No vīra un tēva nebija vairs ne miņas... Vēlāk ģimene mēģinājusi viņu meklēt, tērējusi lielu naudu, bet vienīgais, ko izdevies noskaidrot — viņš gājis bojā helikoptera avārijā. “Kas notika, kur viņš ir, mēs nezinām vēl šodien,” saka viņa.
Atdotais parāds
Kādu laiku Zigrīda dzīvojusi un strādājusi vīra vecāku pusē Daugavpils rajona Eglainē. Vēlāk pārcēlusies uz Rīgu, kur strādājusi Lauksaimniecības pārvaldē, viņas pārziņā bija visu Rīgas rajona saimniecību finanšu plāni. “Katram cipa-
riņam bija jābūt saskaņotam, visam bija jābūt precīzam,” atminas viņa. Vēlāk nāca piedāvājums vadīt ražošanas un darba algu daļu Lauksaimniecības darbinieku arodbiedrības komitejā. “Lielāks amats, plašā pasaule vaļā. Braucu komandējumos ne tikai pa Latviju, bet pa mēnesim mācījos kursos Maskavā, devos uz Baltkrieviju, Ukrainu.”
Viņa aizdomājas: “Te man jālūdz piedošana savai meitai, jo strādāju par daudz... Viņa ne vienmēr sajuta manu stipro plecu sev blakus.” “Toties mamma man to vēlāk ar uzviju kompensējusi, palīdzot audzināt manus bērnus,” bilst meita. “Viņa allaž man bijusi liels atbalsts.”
“Savukārt es saviem vecākiem esmu lielu pateicību parādā par to, ka viņi mani izskoloja,” saka Zigrīdas kundze. “Daudzi mani grupas biedri vakaros strādāja, pelnīja naudu, bet es biju materiāli nodrošināta.”
Zigrīdas tētis saslima ar asins vēzi un 1968. gadā nomira. Lauku mājās Secē palika mamma viena pati, tāpēc vēlāk meita nolēma atgriezties mājās. Toreizējais sovhoza direktors uzzinājis, kāda speciāliste šurp pārcēlusies, un tūlīt aicinājis strādāt. Līdz pat saimniecības likvidēšanai viņa bija algu ekonomiste Secē.
Vingrina prātu
Pēc mirkļa Zigrīdas kundze bilst: “Nav jau zināms, kas kuram paredzēts, bet mani ļoti baida vecuma plānprātība. Lai liktu smadzenēm strādāt, es daudz minu krustvārdu mīklas. Kā viens žurnāls atminēts, jau nākamais mājās.” Viņa atzīst, ka līdz šim par veselību īpaši nevarējusi sūdzēties, bet pēdējā laikā gan tā mazliet liek sevi manīt.
Toties šādā nopietnā vecumā viņa aizvien tamborē — šo prasmi iemācījusi māte, un aizvien jubilāres rokās top skaistas sedziņas, galdauti, paklāji. Un aizvien interesējas par dzīvi un visu apkārt notiekošo. “Jaunie par mani dažkārt smejas, jo reklāmas televīzijā mani var patiesi nokaitināt,” smej Zigrīdas kundze. “Meita saka: ko tu cepies, tāpat nevari neko mainīt!” Antra piebilst: “Kā ierauga matraču reklāmu, purpina pa visu māju. Saku: ome, nervi tev ir vienīgie, vai vajag tos bojāt nieka matrača dēļ! Tad ierauga aktieri Intaru Rešetinu reklāmā un atkal sašutusi: vai tad naudas nav, ka jāfilmējas reklāmās! Bilstu: visiem nav naudas, arī aktieriem...”
“Jā, mazliet noderētu!” nosmej ome. Savējiem jau esot pieteikts, ka labākā dāvana jubilejā būšot nauda. To paredzēts tērēt, lai veiktu acs kataraktas operāciju. “Lai to izdarītu bez maksas, Stradiņa slimnīcā rindā esmu ar kārtas numuru 15 tūkstoši. Varu nesagaidīt, bet meita izpētīja, ka par maksu var tikt drīzāk.”
Dzimšanas dienas ballīte gan esot iecerēta mazliet vēlāk, aprīlī, to apvienojot ar mazdēla Ralfa 20. dzimšanas dienu. “Gribu kaimiņus ciemos uzaicināt, radu mums nav daudz,” saka jubilāre. Protams, kā allaž, ciemos gaidīti būs vismīļākie — mazdēli Mārtiņš, Ziedonis un Ralfs, mazmeita Ieva un mazmazmeitiņa Katrīna. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Prātam neļauj atslābt arī vecumā

Kategorijas