Adrenalīnam rallijs, maratoni un dejas

2017. gada 10. marts 00:01

180

Sērenietes Daces Kalnozolas spēks ir ģimene. Viņa ir četru dēlu mamma, sieviešu un dubļu rallija dalībniece. Piedalās arī velomaratonos, Stipro skrējienā un ikgadējā lāpu skrējienā apkārt Jaunjelgavas novadam.

Sievišķīgā un vīrišķīgā puse
— Iepriekšējās nedēļas nogalē piedalījāties “Sieviešu dienas rallijā”. Tas bija pirmais brauciens?
— Piedalos jau kopš 2008. gada, ar draudzeni izdomājām un aizbraucām. Toreiz vēl nesapratām, kas tās par sacensībām un ko tur dara. Pēc finiša saņēmām standarta tulpīti, rallijs vēl nebija tik vērienīgs kā tagad. Šogad piedalījos ceturto reizi, jau piedomājām par to, kā izskatīsimies. Braucam ar glanci, tad lielāks prieks. Tas ir piedzīvojums, garlaicīgi nav.
— Manuprāt, rallijā satiekas sievišķīgā elegantā puse un spēcīgā, visu varošā vīrišķīgā puse — ātrums, adrenalīns.
— Tā ir. Man patīk azarts, ātrums, izaicinājums, adrenalīns. Tāpēc esmu tā, kas sacensībās būs pie stūres. Braucu ātri, jo ir taču jāpaspēj, jūtama ir spriedze un sacensību gars. Gribas būt pirmajām. Braucu ātri, bet esmu piesardzīga, neesmu no tām, kas aizžmiegtām acīm par katru cenu jebkuros apstākļos spiedīs gāzi grīdā. Ja meitenēm ar mani nav bail braukt, tas dod drosmi arī man. Laiku pie auto stūres tiešām izbaudu, ģimenē esmu tā, kas ikdienā visvairāk brauc ar automašīnu. Bez tās mana dzīve apstātos, bērni jāvadā uz skolu un treniņiem, sacensībām, nevaru bez automašīnas.
Esmu palīdzējusi arī vīram trofijreida sacensībās jeb bezceļa rallijā, virves pa dubļiem vilkt, siet pie koka, lai mašīna var tikt ārā no bezceļiem. Kad viņam bija kājas savainojums, divas reizes aizvietoju sacensībās, ar diviem puišiem pa mežu skrējām un dubļiem braucām.
Sevi jāparāda, jāpierāda
— Kopīgas aizraušanās vieno.
— Iespējams, ka vieno, abiem ir sacensību pieredze, varam atcerēties, pārrunāt. Vien par dzelžiem nevarēšu runāt, bet ar tiem varu izdarīt visu. Ja vīram prasu pielikt plauktu, viņš neizdara, nosaku: labi, nevajag. Tā ir zīme, ka pati pielikšu, arī skapi pārnesīšu, ja vajadzēs. Mani vairāk gaidīja kā dēlu, iespējams, tāpēc esmu tāda. Jau bērnībā ar kaimiņu puikām pa kokiem lēkājām, sunīšus spēlējām, arī augstskolā draugi bija puiši. Varu pa dubļiem mīcīties, bet kleitas, frizūra svarīga. Nebūšu tā, kas uzvilks džinsus un ieradīsies ballītē.
Manī ir vēlme dzīvot interesanti, protams, arī no dubļu rallijiem ķeru kaifu, adrenalīnu. Tas dzen uz priekšu.
— Dejojat arī tautas dejas. Kas vairāk patīk — deja vai rallijs?
— Dejošana ir režīms, kur zināms, ka mēģinājumi ir otrdienās, ceturtdienās, vēl skates, koncerti. Nekas nedrīkst traucēt, bet sacensības ir adrenalīnam. Tās ir izklaide, bet deja ir daļa no dzīves. Tā dod pašpārliecību, ir jābūt uz skatuves, nevaru iziet ar domu — gan jau kaut kā. Arī sacīkstēs sevi jāparāda, jāpierāda. Reiz vienā dubļu rallijā kopā ar vīru Ērgļu pusē meklējām kontrolpunktus. Bija saulaina novembra diena, visi komandas biedri nomalējušies dubļos, vienīgi es tīra — pat zābaki spodri. Līdzko puišiem palielījos, tā pie nākamā kontrolpunkta iekritu purvā — tinkš! — līdz kaklam. Līdz vakaram slapja mašīnā arī nosēdēju, jo sacensību laikā nav iespējas aizbraukt līdz mājām pārģērbties. Ne iesnu, ne citu problēmu.
Vārās, mutuļo un iet pāri
— Ar kādiem pārbaudījumiem nākas sastapties velomaratonā?
— Grūti ir braukt Jūrmalā, līdzenums un jācīnās ar pretvēju. Lai gan vēja nav, braucot rodas dabiskais pretvējš. Sākums man vienmēr ir grūts, ik pēc kilometra aizdomājos, ka kopā jānobrauc 42 km. Tad sev jautāju — nopietni? Pēc 10 km kļūst vieglāk, pēc 25 km vēl vieglāk, un tad jau domāju citādi — sīkums tie 42 km. Es necenšos uz ātrumu, vīrs gan, viņu nevaru “nokost”, bet Stipro skrējienā viņš paliek man aiz muguras.
Visgrūtāk maratonā ir braukt kopā ar bērniem, viņiem garlaicīgi, aizmieg, sāk līgoties, ar vienu roku jāpietur. Velomaratons ir ģimenes notikums. Ja tas ir Liepājā, paliekam pludmales namiņā, ir “pludmales ome”, kas pieskata mazākos, tās ir brīvdienas nedēļas nogalē. Tās ir milzīgas emocijas un gandarījums — līdzīgi kā putra uz plīts, vārās, mutuļo un iet pāri.
Zīmes ģimenes spēkam un veselībai
— Kā ģimene skrienat arī Jaunjelgavas novada lāpu skrējienā. Tas vairāk ir patriotisks pasākums, mazāk piedzīvojums.
— Es esmu par Latviju un latviskumu. Ar gadiem šī smeldze par Latviju liek par sevi manīt. Latviskais mani aizrauj arvien vairāk, piedomāju par svētku svinēšanu, gribas latviskās dzīvesziņas, zīmes. Piemēram, zalktis, Mārtiņa zīme, Austras koks, Auseklis, Laimas slotiņa ir ģimenes spēkam, veselībai, gudrībai.
Skrienam arī Stipro skrējienā. Pirmo reizi sevi pārbaudīju 2014. gadā, bija auksts, pirms starta nedaudz sniga, visa trase ūdenī un dubļos. Sajūta, ka esi vienā apakšveļā, nepasargāts, sasalis. Skatītāji žēlīgi vēro, un redzi, ka viņi domā — tiešām? Pērn skrējienu patiesi izbaudīju, saule cepināja. Daudzi jautā — kāpēc tas vajadzīgs?
— Kāpēc?
— Šķiet, esmu ķerta uz tādām aktivitātēm, nevaru nedarīt. Visa ģimene esam aktīvi, dēli un vīrs spēlē volejbolu. Trešdienās sporta hallē esmu līdz vēlam vakaram. Ir iekustējies ritenis, nevar apstāties, kā var sēdēt? Pašiem taču interesanti, ir, par ko runāt, atcerēties maratonu un citas sacensības.
— Kas veido stipru ģimeni?
— Savstarpēja sapratne, mīlestība. Tas ir galvenais, šie elementi ir saistīti, ja nebūs kāda no tiem, nebūs ģimenes. Ģimenē katram savi plāni, ir dažkārt jāupurējas, jāpiekāpjas.
— Bet tagad populārs kļūst feminisms. Sievietei nav jāupurējas, jābūt stiprai, visu varošai kā vīrietim.
— Nevar būt tā, ka viens ir galvenais un otrs ne tik svarīgs. Abiem jābūt līdzvērtīgiem, bet ģimenē esmu pateikusi, ka nebūs tā, ka tikai ēst gatavošu un kārtošu māju, man ir savi pasākumi, hobiji, kurus mēģinu pilnveidot. Es upurējos kāda labā un tad saņemu to pašu pretī. Arī manas vēlmes tiek respektētas. Katrs ģimenē otra labā dara to, ko var.
Jāgaida jums, nevis man
— Vai ir kāda nodarbe, kas ir tikai jūsu, sievietes, pasaule?
— Vasarā puķudobes un siltumnīca, stādu, audzēju, izrauju, ravēju. Dobēs plānoju loģistiku. Var teikt, ka dobēs top lielie ģimenes plāni, piemēram, par atpūtu vasarā. Jau tagad zinu, ka piedalīšos tajā un tajā velomaratonā. Arī virtuvē varu atpūsties.
— Laika ir tik, cik ir. Kā četru bērnu mamma var saplānot to tā, lai pietiktu arī saviem hobijiem?
— Ja ir ļoti labi radi un draugi, kas palīdz, tad var atrast laiku arī sev. Bez palīdzīgas rokas nevarētu. Es tiešām plānoju laiku — trijos viens bērns, četros otrs... Viss saplānots tā, ka neviens nekur nav jāgaida. Esmu pieteikusi — ja braucu es, tad jāgaida jums, nevis otrādāk. Vakariņas gatavoju dienā, strādāju mājās, tāpēc to varu izdarīt. Tām vienmēr jābūt, citādi vīrieši man “matus noēdīs”. Kā nekā man ir pieci vīrieši mājās, vēl runcis, kurš ir ļoti prasīgs, nebūs ēst, kājās kodīs. Jo vairāk daru, jo vairāk izdaru.
— Kas ir laime?
— Būt kopā ar ģimeni, kura ir vesela un priecīga.

Pieturzīmes

Dzimusi Koknesē.
Dzīvo Sērenē.
Beigusi Latvijas Lauksaimniecības universitāti, agronome.
Ģimene: vīrs Ģirts, četri dēli.
Strādā apdrošināšanas jomā.
Dzīves moto: jo vairāk daru, jo vairāk izdaru.

Staburags.lv ARHĪVS

Adrenalīnam rallijs, maratoni un dejas

Kategorijas