“Mūsos pašos ir lielas lietas”

2017. gada 7. marts 00:01

230

“Man kā mācītājam jāgādā, lai visi, kas atnāk uz dievkalpojumu, saņem mazliet gaišuma, mazliet spēka būt labākiem,” uzskata mācītājs Rolands Eimanis. Viņš ir mācītājs Jaunjelgavas, Daudzeses un Seces luterāņu draudzēs.

Gadumijā Jaunjelgavas, Daudzeses un Seces luterāņu draudze palika bez mācītāja, jo līdzšinējais mācītājs Ģirts Grietiņš pārcēlās uz Kanādu. Tagad visās trijās draudzēs kalpos mācītājs Rolands Eimanis.
Ar mācītāju tiekos Secē, kur viņš vada svētbrīdi, un šī ir draudzes pirmā tikšanās ar jauno mācītāju. Divi dievkalpojumi jau bijuši Jaunjelgavas evaņģēliski luteriskajā baznīcā, un pirmā tikšanās un dievkalpojums arī Daudzesē. Jāatzīst, ka klausīties mācītājā ir interesanti — viņš min piemērus no dzīves, izsaka dziļas domas, turklāt viņam piemīt arī aktiera talants.
— Kā no Rīgas esat nokļuvis Jaunjelgavas pusē?
— Iepriekš vadīju Mežaparka draudzi Rīgā, bet dzīves krīzes un starpgadījumu dēļ divus gadus biju atvaļināts mācītājs. Šo laiku biju Āfrikā. Tagad esmu atgriezies. Iepriekšējais mācītājs aizgāja no draudzes, te atbrīvojās vieta, un nekā neparasta tajā, ka esmu šeit, nav.
— Vai neizjūtat krasu atšķirību kalpot draudzē Rīgā un laukos?
— Man šķiet, ka kristīga sirsnība valda gan lielpilsētā, gan mazā pilsētiņā vai laukos. Vienīgi pilsētnieki ir mutīgāki, runātīgāki, bet laukos atkal pārņem tāda īpaša atmosfēra. Redziet, pilsētā arī svētdienā ir vēl septiņas iespējas, kur aiziet — kafejnīca, teātris, koncerts. Laukos bieži vien ir sajūta, ka, šurp atbraucot, tu esi atvedis arī notikumu.
Esmu jau vadījis dievkalpojumus Jaunjelgavas luterāņu draudzē, un cilvēku skaita ziņā tas neatšķīrās no Rīgas. Man pat mācītāji teikuši: kaut mums dievkalpojumā būtu tik daudz cilvēku! Jaunjelgavieši nāk uz baznīcu. Ja ir 40 apmeklētāju katru svētdienu, tad tas ir daudz, un arī ikvienā lielpilsētas draudzē tas būtu liels iepriecinājums. Arī Sece ir mazs pagastiņš, bet uz pirmo tikšanos ieradās pārdesmit cilvēku. Lielās Rīgas draudzēs reizēm ir vien 12 —14 apmeklētāju, kaut apkārt dzīvo daudz vairāk cilvēku nekā te.
— Cik ilgi esat mācītājs?
— Drīz būs 25 gadi.
— Vai, jūsuprāt, ticības ziņā patlaban Latvijā iestājusies krīze?
— Tikai pāris mēnešu atkal esmu Latvijā, tāpēc mani secinājumi varbūt būs novecojuši un nesteigšos ar vispārīgiem vērtējumiem. Nekad jau nav bijis tā, ka uz baznīcu nāk visi, un nekad nav bijis, ka nenāk neviens. Tiklīdz mums parādās lielāka rocība, tā parādās arī vairāk iespēju, kur to svētdienu pavadīt. Nedomāju, ka tas ir garīgu pārmaiņu dēļ, vienkārši mainās apstākļi, bet mēs ne vienmēr tiem uzreiz esam gatavi. Šobrīd mazliet jūtams, ka dzīvot pa vecam negribam, bet pa jaunam nemākam. Ir tāds laiks un ritms, ka cilvēki nogurst, pat nestrādājuši. Nekādu augļu nav, neko sakrājis neesi, bet spēka vairs nav. Nekam. Arī ticībai.
— Jūs jautājāt cilvēkiem, ko gaidāt no mācītāja. Vai jums ir idejas, ko varat darīt, lai cilvēki nāk uz baznīcu?
— Man ir ne tikai idejas, bet arī konkrēta rīcība. Es uzskatu: ja draudze darīs gaišākus tos piecus, kas atnāca, tad rīt jau te būs seši. Ja tā vecmāmiņa, kura pēc baznīcas apmeklējuma mājās teiks: mācītājs man lika uzcept cepumiņus jums visiem neticīgajiem, tad vienā reizē viņi atnāks to cepumiņu dēļ. Es patiešām uzskatu: ja pēc dievkalpojuma no baznīcas starodami — un izstarodami cilvēcību un mīlestību, nevis pareizību — iznāks kaut tikai mācītājs ar ērģeļnieku, tas darbojas labāk nekā tukši solījumi. Labāk nekā tas, ja uztaisīsim akciju un tirgus laukumā sauksim: nāciet visi uz baznīcu! Latvietis ir pietiekami gudrs, lai neuzķertos uz plikiem vārdiem. Man kā mācītājam jāgādā, lai visi, kas atnāk, saņem mazliet gaišuma, mazliet spēka būt labākiem. Tā ir draudzes pamatmisija.
Varu pastāstīt, ko vēl daru. Uzskatu, ka mūsu ticība kļuvusi pārāk sēdoša, tāpēc Jaunjelgavā pēc dievkalpojuma vadīšu arī garīgo nodarbību — skriešanas treniņu.
— Tātad jūsu teiktais, ka baznīcā var būt arī aerobika, bija domāts nopietni!
— Jau vairāk nekā desmit gadu nodarbojos ar skriešanu, katru dienu skrienu pa mežu. Cilvēki sporto ar vienu mērķi: koncentrēties savai labsajūtai un nepazaudēt to, tāpēc esmu izveidojis trīspakāpju treniņu programmu, kurā balstu kustēšanos labsajūtā. Esmu pārliecināts: ja sportojot nepieregulē garu, tas var pārvērsties par kaitējumu pašam. Kā tas var būt, ka tik daudzi sportisti samocījuši savu veselību? Kas tā ir par briesmīgu vilšanos: tu jaunībā nesēdi pie datora, nepīpo un sporto, lai būtu veselīgs, bet paiet gadi, un tev sāp kājas! Lai tā nenotiktu, ir jāsporto ar sirdi. Es kā garīdznieks uzskatu, ka vienīgais sports, kas mūsdienās palicis kā brīvas gribas sporta veids, ir dejošana. Visi pārējie sporta veidi ir bīstami veselībai. Tā ka starp sportu un veselīgu sportu ir diezgan liela atšķirība.
— Kā notiek treniņš baznīcā?
— Tā ir brīvprātīga nodarbība, kas būs pēc dievkalpojuma, tāpēc šajā gadījumā nevar teikt, ka nevajag nākt uz baznīcu, ja negribi sportot. Treniņš ilgst vienu stundu, no pulksten 12 līdz 13. Sākumā tas notiks baznīcā, mācīsimies ritmiski elpot un domāt, pēc tam treniņus vadīšu ārā.
— Jūsos klausoties, šķiet, ka esat tautas mācītājs, kurš runā saskaņā ar dzīvi un pieredzi.
— Mani patiešām pagodina, ja tā nosauc. Tautas mācītājs ir ļoti augsta uzslava! Pēc izglītības esmu arī pedagogs, vairākus gadus paralēli mācītāja darbam strādāju arī Bulduru dārzkopības tehnikumā. Praktizējot pedagoģijas jomā, bērni un pusaudži man daudz iemācījuši. Arī īstumu un patiesumu. Bērniem nevar stāstīt tikai par ticību, viņiem jāatrod kaut kas “garšīgs”, ko uzreiz vari ielikt mutē.
Starp citu, kad manam dēlam, kad viņš bija mazs, jautāja: ko dara tavs tētis, viņš lepni atbildēja: “Strādā par Dievu!”
— Ko jūs vēlētu cilvēkiem, ar kuriem tagad sastapsieties mūsu pusē?
— Mums jāatceras kāda franču dzejnieka teiktais: “Es strauta malā sāpēs bojā eju...” Ja mēs tikai nedaudz sāktu izmantot to, kas mums iespējams, sāksim noticēt, ka mūsos pašos ir lielas lietas, dzīve kļūs gaišāka. Dieva acīs mēs katrs esam vērtība, visi esam lieli. Lai Dievs dod katram savu stiprumu likt lietā! Nelēkt augstāk par saviem spēkiem, bet arī nestāvēt pārāk zemu noliektu galvu!

Mācītāja Rolanda Eimaņa atziņas, noklausītas dievkalpojumā Secē
◆ Tiklīdz mēs noticam tam, ka vairāk ir labāk, mēs nepārtraukti pārmaksājam. Proti, ja tu pērc bikses par 100 eiro, kuru patiesā vērtība ir 50 (jo dārgākas ir labākas!), diez vai vari cerēt, ka, tās uzvelkot, tevi visi cienīs un mīlēs.
◆ Ja tev draudzē mācītājs pasaka: “Svētīts tu esi!”, vai šie būs tavi spēka vārdi? Tu vakarā aizej mājās, uzkāp uz svariem un ieraugi, ka ir desmit kilogramu vairāk, nekā cerēts. Vai tu svētīgi gulēsi? Nē, taču — domāsi, kā dabūt nost tos kilogramus.
◆ Mēs tik ātri noticam tam, ka daudz naudas — tas ir labi. Ja man būs vairāk naudas, es dzīvošu labāk — tā ir ticība! To nevar apšaubīt pat mācītāja vārdi: jauna mašīna nenosaka cilvēka vērtību, bet gan viņa sirds.
◆ Vajag atrast brīdi un pateikt: atpūties, dvēsele, tev ir labi krājumi! Mieru dod Dievs, nevis nauda.
◆ Pirmais bauslis māca: tev nebūs citus Dievus turēt savā priekšā. Neticīgo nav, bet pasaulē patlaban izplatīta cita reliģija — NVS. Nauda, vara, slava. Tā ir lielākā reliģija.
◆ Pienākot pensijas gadiem, daudzi cilvēki to sajūt kā krīzi tāpēc, ka zūd vara. Liekas, tev ir sešdesmit, sirma galva, vecmāmiņa! Nu kāda vara? Bet tu esi varens, kad vari noderēt, kaut vai ielu labi noslaucīt.
◆ Cilvēks radīts, lai viņam pietiktu ar to, kas ietverts lūgšanas septiņos teikumos. Ja ir kāda vajadzība, kas tur nav pateikta, tā vienkārši cilvēkam nav vajadzīga. Paskaidrošu pirmos trīs teikumus. “Dievs tēvs, debesīs, svētīts lai top Tavs vārds,” tātad: lai visi uzzina vārdu “Dievs”. “Lai nāk tava valstība” — teikums, kas veido imunitāti pret naudu. Ieejiet lielveikalā un noskaitiet šo teikumu! Jūs noteikti nopirksiet par vienu lietu mazāk. Lielveikali liek mums noticēt, ka kāda no daudzajām lietām, kas tur ir, darīs mūs laimīgus, nodrošinās paradīzes sajūtu, taču tie ir tikai maldi! “Tavs prāts lai notiek” — tā ir imunitāte pret varu. To izrunājot, jābūt pārliecinātam, ka Dievs ir manā pusē.
◆ Ja tev ir miljons, bet inflācija valstī ir pieci procenti, tas nozīmē, ka gadā tu zaudē 30 tūkstošus. Pamēģini mierīgi dzīvot un gulēt ar šo domu! Tāpēc jābūt laimīgam, ka man nav miljona.
◆ Es gribu mācīties būt laimīgam no Dieva. Ja manī būs Dieva tuvums, man nepārtraukti nebūs jāizrādās gudrākam, labākam, bagātākam. Es būšu laimīgs.

Pieturzīmes
◆ Dzimis 1968. gada 1. jūlijā.
◆ Ordinēts 1995. gada 6. aprīlī.
◆ Līdz 2014. gadam bijis mācītājs Rīgas Mežaparka draudzē

Staburags.lv ARHĪVS

“Mūsos pašos ir lielas lietas”

Kategorijas