Māte daba ir sievietes pusē

2017. gada 7. marts 00:01

601

Aizvadītā nedēļa izskanējusi ar to, ka Rīgas dzemdību nama vecmātes un dzemdību speciālisti pieprasījuši risināt zemā atalgojuma jautājumu. Gadu gadiem pierādījies, ka vecmātes darbs Latvijā turas tikai uz entuziasma pamatiem, jo ar šādu algu izdzīvot nevar. Manas kolēģes piepelnās, papildus strādājot ārstu privātpraksēs, auklējot bērnus, mazgājot kabinetus poliklīnikā. Kādreiz savā starpā pašūmējamies par niecīgo samaksu, bet parasti vadībai šiem gadījumiem ir standarta atbilde: rakstiet atlūgumu, mums rinda stāv līdz tiltam! Vai līdz Daugavpils šosejai. Tagad pēkšņi izrādās, ka tā rinda ir ar mīnus zīmi un vairs nav, kas strādā.
Līdz šim kā upura jēri katru mēnesi esam parakstījušas papīru, kurā lūdzam atļaut strādāt virsstundas. Neviens nekad nav paskaidrojis, ko šāds dokuments nozīmē, tikai atrunājas: tādu vajagot grāmatvedībai. Izrādās, šādi mēs pašas atsakāmies no dubultas samaksas par virsstundām. Reāli mēnesī strādājam 240 stundu, mums slodze ir 168 stundas. Mēs tik strādājam un priecājamies, ka mums samaksā vēl to pašu. Par katrām fizioloģiskām dzemdībām ārstniecības iestāde no valsts saņem finansējumu 346 eiro, par patoloģiskām dzemdībām un ķeizargrieziena operāciju vēl vairāk. Loģiski spriežot — ja mums ir daudz dzemdību, algai būtu jākļūst lielākai. Reāli tā nav. Lai cik dzemdību mēnesī pieņem, algas ziņā nekas nemainās. Kur tā nauda paliek? Tas esot darba devēja kompetencē — tā skan atbilde.
Rīgas vecmātes šūmējas, sakot: mēs saņemam mazāku algu nekā amata māsas reģionos. Nu gluži tā nav. Turklāt Rīgā ir lielākas iespējas pelnīt, noslēdzot maksas līgumus ar dzemdētājām. Sievietes arvien vairāk vēlas drošības sajūtu, individuālu atbalstu un tāpēc izvēlas gan ģimenes dzemdības, gan slēdz līgumu ar konkrētu vecmāti. Diemžēl arī mēs tikai tā varam piepelnīties, taču reāli vecmāte no tās naudas, ko māmiņa samaksā, saņem apmēram 40 eiro. Un tas ir ne tikai par dzemdību pieņemšanu. Slēdzot šādu vienošanos, apmēram divas trīs nedēļas esmu piesaistīta topošajai māmiņai, jo dzemdības var sākties jebkurā brīdī un man visu laiku jābūt sasniedzamai. Tā ir emocionāla atbildība, tāpēc nevaru reizē uzņemties vairāk kā divas līgumdzemdības. Turklāt ne jau mēs izvēlamies, bet mūs izvēlas, tāpēc ar savu darbu šī izvēle vēl jānopelna.
Rīgas amata māsas pieprasīja algu 10 eiro par stundu, taču izskanēja solījums piemaksāt 20 procentu. Šajā jomā jau sen neloloju nekādas cerības, un grūti paredzēt, kā tas reāli izskatīsies. Vai tas attieksies uz visiem? Kad to pieņems? Paskatos savā algas lapiņā un domāju: ja varētu uz rokas saņemt kaut tikai to pirmo ciparu, jau tad būtu labi.
Veselības ministre Anda Čakša atrunājas: normālām dzemdībām vecmāte velta divas stundas. Jā, piekrītu, ja strādā tikai dzemdību zālē kā pie konveijera, tā varētu būt. Taču dzemdības sākas tajā brīdī, kad sākas kontrakcijas, un kura sieviete divās stundās ir dzemdējusi? Kas uzpasē dzemdētāju pirmsdzemdību palātā, klausās sirds tonīšus, skatās, kā jūtas māmiņa, un novērtē, vai viss kārtībā mazulim? Šajā brīdī divas dzīvības ir vecmātes atbildība, bet veselības ministrei tas palicis aiz kadra.
Nav jau noslēpums, ka medicīnā lielākas algas saņem neatliekamās palīdzības, reanimācijas, operāciju bloka mediķi. Tie, kuri sniedz neatliekamu, steidzamu palīdzību. Vai arī vecmātes darbs nav pielīdzināms viņiem? Ja dzemdētāja iestājas slimnīcā ap pusnakti, es taču nevaru viņai teikt, lai pagaida līdz rītam.
Tāpat neviens neņem vērā, ka mūsu darbā ir daudz riska faktoru, stress, pārslodze. Dzemdē arī sievietes, kurām ir hepatīts, seksuāli transmisīvās slimības, HIV, un mums ir viņām rokas jāpieliek. Vadot dzemdības, māmiņai iedvešu pārliecību, ka viss ir labi, radu mieru, bet pati allaž paturu prātā, ka iznākumu nekad nevar paredzēt. Mazulis piedzimst, māmiņa laimīga, bet man tajā brīdī sākas vēl lielāka atbildība. Kamēr gaidu placentas atdalīšanos, ar ko dzemdībās saistīts vislielākais risks, tiešām skaitu minūtes. Ja sākas asiņošana, vajadzīga ārkārtīgi neatliekama palīdzība. Kad tas ir garām, saņemam savu adrenalīna devu. Jauna ģimene aiziet no dzemdību zāles, bet vecmāte paliek aiz durvīm un gaida nākamo adrenalīna devu. Un sākas viss no jauna. Tas ir tāds dzīvesveids, pie kā pierodi un nevari bez tā vairs iztikt. Un varu teikt: es savu darbu ne pret ko nemainītu.
Dzemdību skaita ziņā Jēkabpils slimnīcas dzemdību nodaļa, kurā strādāju, ir devītajā vietā Latvijā. Pērn tur piedzima 709 mazuļi. Pagājusī nedēļa darbā bija ļoti saspringta, bet arī iedvesmojoša. Nodaļā bija daudz dzemdētāju, turklāt dzemdības sākās divām māmiņām, kurām bija noslēgts līgums ar mani un vēl vienu vecmāti. Pēc pusnakts divdesmit minūšu laikā dzemdēja četras māmiņas. Maiņā dežurē divas vecmātes, un todien strādājām ļoti saskaņoti — viena uzliek sistēmu, otra pieraksta sirdstoņus, trešā saņem nākamo dzemdētāju, ceturtā jau pieņem dzemdības. Strādājām harmoniski, māmiņas skaisti dzemdēja. Vienmēr saku, ka māte daba ir sievietes pusē, un viss notika, kā tam bija jābūt. Ja tobrīd nodaļā četrām dzemdētājām būtu tikai divas vecmātes, būtu diezgan saspringti.
Bija arī skumji mirkļi — viena sieviete no sava mazuļa atteicās. Dzemdēja veselu mazuli un atstāja...
Šobrīd ļoti daudzās ģimenēs dzimst sestie un septītie bērni, bet lielākoties tādās, kurās svarīgs lielais pabalsts. Diemžēl.
Jau 18 gadus Aizkrauklē vadu topošo māmiņu skolu un uzskatu tās pastāvēšanu par ļoti pozitīvu tendenci. Topošās māmiņas pie ārsta lielākoties runā par veselību, bet par dzemdībām zinības gūst internetā, no paziņām, un to negatīvo pieredzi piemēra sev. Māmiņu skolā runājam, ka jādzīvo šajā, konkrētajā grūtniecībā.
Parasti necenšos skatīties ziņas, kas vēsta sliktu, taču mani nespēja atstāt vienaldzīgu fakts, ka arī Latvijā ievērību guvusi spēle “Zilais valis”, kurā bērni viens otru izaicina nodarīt sev sāpes. Bērnus burtiski nozombē, un viņi dara šausmu lietas. Krievijā vienā dienā pašnāvību izdarījuši septiņi bērni. Tā ir drausmīga traģēdija, un arī mums jādomā par to, ka patlaban jaunieši ir absolūti nepieskatīti, nedzīvo realitātē. Nezinu, vai vecāki ir tik ļoti aizņemti, vai saviem bērniem tik ļoti uzticas.
Dziedu jauktajā korī “Aizkraukle”, un nedēļa saistās ar gatavošanos koru skatei, kura būs 31. martā. Koris ir mana relaksācija, un pat dežūras pieskaņoju mēģinājumiem.
Dabā jūtams pavasaris, un man jau prāts nesas uz lauku darbiem. Braukšu uz savu lauku māju Viesītē, kas ir vēl viena mana relaksācija. Mājās Aizkrauklē esmu vientuļāka, bet tur man ir dārzs, patīkama aura, un gaidu to mirkli, kad atkal varēšu saimniekot laukos.

Staburags.lv ARHĪVS

Māte daba ir sievietes pusē

Kategorijas