Laimīgs, jo radošs!

2017. gada 3. marts 00:01

Aizkraukles Mākslas skolā pirmdienās un otrdienās skolotājas savu prasmi māca kolēģēm. Cik skolotāju, tik arī nodarbību — jau notikusi apmācība zīda apgleznošanā un tekstilmozaīkas darbu veidošanā, vēl paredzētas stundas ādas apstrādē, stikla apgleznošanā, veidošanā, gleznošanā.

“Īstenojam pedagogu profesionālās kompetences pilnveides programmu “Starppriekšmetu saikne mācību procesā”. Apvienojot zināšanas savā un cita skolotāja mācītajā, varēsim radīt jaunus darbus, piemēram, vienā darbā izmantot zīdu un tekstilu vai zīdu un ādu, vai tekstilu un ādu,” stāsta Mākslas skolas direktore Inese Dembovska.
“Staburags” skolā viesojās, kad tekstilmācības skolotājas Marutas Možeikas vadībā viņas kolēģes un arī tehniskie darbinieki mācījās veidot tekstilmozaīkas darbus “kreizi” jeb aplamajā, neparastajā tehnikā. Viņu rīcībā bija vairākas šujmašīnas, bet skolas darbiniece Inese Mārtiņa pirmo darbu uzšuva ar rokām — kā īsta agrāko laiku tautumeita, par to izpelnoties kolēģu aplausus.
“Dažādas krāsas audumus sagriežam neregulāros trijstūrīšos, liekam vienu uz otra aplī, šujam citu uz cita, līdz veidojas tekstilmozaīka,” skaidro Maruta Možeika. “Par aplamo jeb “kreizi” tehniku to sauc tādēļ, ka nekas nav perfekti jānomēra. Tehnika ir vienota, bet krāsas un izpildījums atšķiras, vienam darbs košāks, temperamentīgāks, citam mierīgāks. Viens dekors top apmēram stundas laikā.”
“Kad priecājāmies par saviem pirmajiem darbiem, nejauši tos šur tur pielikām, un radās doma, ka varētu tos iestrādāt savā apģērbā — kleitās, blūzēs, svārkos,” stāsta Inese Dembovska. “Piemēram, šis dekors piestāv kleitai un varētu būt tās sastāvdaļa. Sākumā, kad apskatīju paraudziņus, man tas šķita sarežģīti, likās — es tā nemācēšu. Bet, kad skolotāja Maruta parādīja — jāpiešuj, jāatloka, jānogludina, un tā atkal un atkal, viss izdevās. Pagājušajā naktī tā aizrāvos, ka man visa istaba kļuva “kreizi”. Izveidoju vairākus darbus, tagad top ceturtais.”
“Mēs visi varētu sākt nēsāt šādus dekorus, iestrādātus kādā apģērbā, tā būtu mūsu Aizkraukles marka, zīmols,” domā skolotāja Ingūna Skuja. “Portlandē, Kalifornijā, kur agrāk dzīvoju, ir “kreizi” imidžs, iedzīvotāji šādu imidžu pat kultivē, jo visi grib justies “superkreizi” jeb supertraki, supernepareizi. Piemēram, ģērbjas neparasti, mājas priekšā, kur parasti aug puķes, iestāda tomātus, jūtas kā hipiju laikos.”
Mācību dienās skolotājas, īstenojot saukli “Laimīgs, jo radošs!”, ir laimīgākas nekā parasti.
“Garlaicīgi šajā skolā noteikti nav, un to jau jūs arī varat redzēt! Ikdienā skolotājām fiziski nav laika ielūkoties otra kolēģa darbā, šī ir iespēja paskatīties, ko kolēģi ikdienā dara, māca, mēs kā mākslinieki varam ātri apgūt jaunu tehniku un radīt jaunus mākslas darbus,” stāsta skolotāja Ingūna Skuja. “Tas ir unikāli! Aizkrauklē ir ļoti profesionāli pasniedzēji, augstas klases speciālisti, mākslinieki ar labu gaumi, mums nav diletantu, un Latvijas mākslas skolu sistēma ir labākā Eiropā. Viss jaunais, kas jādara pirmo reizi, vispirms rada adrenalīnu, un laimes sajūta iestājas tikai pēc tam, kad tas apgūts. Tāpēc cilvēkam, lai viņš justos laimīgs, visu laiku jādara un jāapgūst kaut kas jauns. Var iemācīties vienu lietu un domāt, ka es jau visu zinu! Varbūt savā jomā cilvēks visu zina, taču nezina kādā citā jomā. Ja pēkšņi būs jāaizstāj kāda kolēģe, varēsim to izdarīt, zināsim, ko mācīt. Tomēr konkurentes neesam, māksla nav sacensības. Neviens nevarēs uzgleznot tā, kā to dara otrs, vai izveidot keramikas darbus tā, kā to daru es. Līdzīgi kā dzejniekiem — ja viņi dalās savā pieredzē, viņi nerada sev konkurentus, jo neviens nevarēs uzrakstīt dzeju tā, kā to dara cits, tāpat — cik cilvēku, tik romānu. Nav mums tirgus attiecību. Katram savs rokraksts, izjūta, un katrs var konkurēt tikai ar sevi.”
Plānots, ka mācību noslēgumā būs izveidota darbu izstāde. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Laimīgs, jo radošs!

Kategorijas