Medicīna viņu noķēra un noturēja

2017. gada 3. marts 00:01

393

Nebūs par skaļu teikts — Janīnu Kanopu pazīst katrs neretietis. Iespējams, arī daudzi citviet novadā. Arī aizvakar, tiekoties Neretā ģimenes ārstes Ingas Apeinānes praksē, kur Janīna ir ārstes palīdze, apmeklētāji steidz izmantot pēdējās pieņemšanas laika minūtes. Līdz kabineta durvis klusē, uz galda kūp kafijas krūze, un jubilāre baltajā virsvalkā, rokās ierasti vēl turot pildspalvu, stāsta par notikušo viņas dzīves 65 gados.

Kļuva par otru mammu
Janīna dzimusi Rēzeknē, augusi septiņu bērnu ģimenē, mācījusies Cēsu medicīnas māsu skolā un 1970. gadā to beigusi. Kādēļ izvēle bijusi par labu medicīnai? Pēc 8. klases kaut kur bija jāiet, un baltais halāts, cēlais medmāsas darbs likās skaisti un interesanti. Tikai mācoties, nākusi apjausma, ko šis darbs īsti nozīmē.
Tiem laikiem raksturīgi bija audzēkņus tūlīt likt pie darba. Viņa nosūtīta uz Aizkraukles rajonu, Neretas pusi — Pilskalnes pagastu. Padomju saimniecības “Nereta” bērnudārza vecākā māsa-audzinātāja — tāds bija viņas amats divus gadus, pēc tam astoņus gadus — medicīnas māsa. “Jauka vieta, daudz cilvēku, netrūka arī mazu bērnu,” atceroties laiku pirms vairāk nekā 40 gadiem, stāsta Janīna. Mūsdienās to varētu saukt par modes kliedzienu — bērnudārzā auklītei vajadzēja medicīnisko izglītību. Strādāja bērnudārzā, kurā vecāki savas atvases, auklīšu pieskatītas, atstāja uz nedēļu. Tā 18-gadīgā meitene kļuva par pusslodzes mammu ap 40 bērniem. Kopā ar Janīnu te darbu sāka vēl trīs jaunietes — Mārīte un divas Anitas. Atceroties pirmos darba gadus, tie kā jaunietei bez pieredzes bija pilni negaidītiem pavērsieniem, lēmumiem, uz kuriem ar šodienas pieredzi reaģētu citādi. Dārziņā ievietoja bērnus no gada vecuma, gadījās, kāda mamma savus bērnus “piemirsa” nedēļas nogalē aizvest mājās, un šos bārenīšus Janīna ņēma uz savām mājām. Spilgti atmiņā palicis gadījums ar puiku Sašu, kurš pamanījās norīt 5 gramu atsvaru. Mazo, toreiz septiņus mēnešus veco Jānīti jaunās auklītes pieņēma pēc sovhoza vadības rīkojuma. Šodien Janīna teic, ka to nebūtu darījusi. Jaunībā vēl nebija negatīvās pieredzes, ilgi nedomāja. Iemācīja viņam ēst, staigāt un citus dzīves pamatus.
Bērnu dēļ pārceļasuz Neretu
Jaunība Pilskalnē nozīmēja arī aktīvu pašdarbību — koris, deju kolektīvs, kā arī sporta metodiķa Jūlija Treiģa vadībā nodarbības vieglatlētikā un piedalīšanās DOSAAF sacensībās. Tagad šo laiku Janīna atceras ar prieku. Tāpat kā braucienus uz Gricgales klubu, kas bija sešus kilometrus no Pilskalnes. Tur rīkoja teātra izrādes, balles. Gricgale, sporta nodarbības pamazām saveda kopā ar autobusa šoferīti, vēlāk arī vīru Jāni. Pirms 44 gadiem Pilskalnē svinēja kāzas. Jau pēc gada pasaulē nāca Iluta, vēl pēc sešiem gadiem — Egils. Ilutas skolas gaitu sākums bija iemesls, kādēļ ģimene no Pilskalnes pārcēlās uz Neretu, kolhoza “Draudzība” piešķirto māju Saules ielā. Pirms 35 gadiem darbavietu no Pilskalnes uz Neretas poliklīnikas terapijas iecirkni mainīja arī Janīna. Nav salīdzināms medicīnas māsas darbs toreiz un tagad. Tad Neretā veselības jomā bija iespējami pakalpojumi, kādi tagad tikai lielajās pilsētās — plašs analīžu spektrs, dažādi speciālisti, ieskaitot ķirurgu, ginekologu un pediatru, rentgens, slimnīcas pakalpojumi. No 2001. gada, kad valstī izveidoja ģimenes ārsta institūciju, ģimenes ārsts un viņa palīgs pilda visas šīs funkcijas. Šodien Janīna ir ārstes Ingas Apeinānes palīdze. Jubilāre atzīst, lai cik no malas māsas darbs liktos interesants, ar gadiem iestājas rutīna. Pēdējā laikā klāt nākuši jauni pienākumi, piemēram, medicīniskā mājas aprūpe. Tas nozīmē saskarsmi ar pacientiem, kuriem mēdz būt ļoti smagas diagnozes, viņu kopšanu. Nereti šie gadījumi beidzas ar slimnieku došanos viņsaulē. Bet atmiņas paliek un bieži ieklīst ikdienā. Ko varēja, vajadzēja darīt citādi, varbūt varēja vēl palīdzēt.
Satikšanās vecāsmammas restorānā
Visas darba lietas, kreņķi un pārdomas kā ar roku noņem “Garkajāņi”. Māja, kuru Janīna ar Jāni iegādājās 1996. gadā. Tā palīdzējusi izstrādāt pašaizsargāšanās instinktu — aiz “Garkajāņu” sētas ir miers, puķudobes, vienīgās skaņas — upes čalošana un putnu dziesmas. Tur var iziet pļavās, nedomājot par frizūru un apģērbu, bet baudot klusumu. Atvaļinājums, kas parasti gan ilgst divas nedēļas, ir ceļojumu laiks, un jau laikus “nosprauž” mērķi kaut kur Eiropā.
Tuvojas dzimšanas diena, un jau tagad, nedēļu pirms tās, zināms, ka to pavadīs kopā ar tuvākajiem — bērniem un mazbērniem. “Viņi ir manas saulītes, lielākais prieks! Viņi vienmēr man būs pirmajā vietā. Aivaram ir 19, un viņš, tāpat kā mamma un tētis, sliecas iet jurista ceļu. Vēl ir Dita, Dārta un deviņus mēnešus vecā Māra. Bērni un mazbērni “Garkajāņos” ir bieži viesi, un Aivars mājas virtuvi sauc par vecāsmammas restorānu. Savukārt Janīnai patīk gatavot un uzņemt ciemiņus.
Dzimšanas diena iecerēta interesanta — Ikšķilē. Pagaidām straujās pavasara tuvošanās dēļ variants ar suņu kamanām rādās nereāls, bet kā alternatīva ir brauciens zirga pajūgā. Jubilāre teic, ka pirms 20 gadiem nedomājot pajūga vietā izvēlētos izjādi seglos.
Kad misija pārtapa biznesā
Sarunas izskaņā apspriežam tēmu — jaunie speciālisti un lauki. Ar to saskaras arī Nereta. Janīna atklāj, ka šis gads viņai ir pēdējais kā ģimenes ārsta palīdzei. “Pietiks, tā esmu nolēmusi un brīdinājusi. Gribu dzīvot savam priekam. Lai gan domāju arī par pretējo — kā būs, kā jutīšos, ka nekur vairs nevajadzēs steigties?” Pagaidām gan nav neviena, kas nāktu viņas vietā. Toreiz medicīnas skolā ieaudzināja — jūs kalpojat cilvēkam! Ieaudzināja cieņu pret mediķa darbu. Šo cēlo mērķi iznīcināja, pasludinot medicīnu par biznesu, kad šo nozari piespieda pelnīt. Ja jaunais speciālists ar darbu laukos nevar uzturēt sevi, ģimeni, viņš izvēlēsies strādāt pilsētā, kur samaksa ir lielāka. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Medicīna viņu noķēra un noturēja

Kategorijas