Vislabāk patīk tur, kur dzīvo

2017. gada 3. marts 00:01

241

Vietalvietei Birutai Pudniecei šis ir apaļām gadskārtām bagāts laiks — 40 gadi nodzīvoti laulībā un Vietalvā, tikpat liels ir arī darba stāžs lopkopībā, bet pēc mēneša viņai apaļa dzīves jubileja. Biruta jau vairākus gadus veiksmīgi vada piensaimnieku kooperatīvo sabiedrību “Bites” un ar šo nozari bijusi saistīta jau no mazotnes. No savu lopu turēšanas gan jau atteikusies, bet lauku dzīve joprojām ir viņas ikdiena.

Kurpes un zābaki
Birutu allaž var sastapt elegantu, un tāda ir arī viņas apkārtējā vide. Arī pati vietalviete atzīst, ka viņai vajag kārtību — kā istabā, tā pagalmā un kūtī. Kopā ar vīru Jāni viņi savas lauku mājas izveidojuši par sakoptu un ērtu lauku stūrīti.
— Lielāko dzīves daļu dzīvojat vīra dzimtas mājās. No kurienes esat pati?
— Esmu dzimusi Vestienā. Mēs ģimenē esam četri bērni, un mamma mūs audzināja viena. Viņa strādāja fermā, un es jau no mazotnes zinu šo darbu. Mani jau trīs gadu vecumā ņēma līdzi uz fermu, jo, kamēr citi bērni skolā, vienu mājās nevarēja atstāt. Lopi man patikuši vienmēr, tāpēc arī izvēlējos mācīties par zootehniķi Smiltenes tehnikumā. Kā jaunā speciāliste atnācu uz Vietalvu. Vīrs jau bija beidzis Priekuļu Lauksaimniecības tehnikumu un Vietalvas sovhozā strādāja par mehāniķi.
— Abi satikāties jau Vietalvā?
— Nē, Sausnējā, kur tolaik jau dzīvojām, jo mamma mainīja darbavietu. Ar Jāni iepazināmies ballē. Tad un joprojām esam lieli dejotāji. Vēl tagad ir gadījies tieši no balles doties uz darbu.
— Lopkopībā strādājot, balles kurpes gan bieži vien vajag nomainīt pret zābakiem. Negribējās otrādi?
— Mēs jau no mazotnes esam radināti daudz strādāt. Tas norūda. Atceros, ar māsu vēl mācījāmies pamatskolā, kad mamma saslima un mēs viņas vietā pirms un pēc skolas gājām uz fermu slaukt govis, jo tā varējām nopelnīt. Uzticēja arī mums to darbu. Citreiz, kad vīram sašķobījās veselība un vajadzēja sākt malku gādāt, ņēmu motorzāģi un mācījos ar to strādāt. Tagad brīnos, cik daudz malkas sazāģēju! Lauku sievietes jau daudz ko spēj. Tagad šķiet, ka tas viss grūtums pozitīvā veidā nāk atpakaļ, jo ir kļuvis vieglāk. Laikam tāpēc, ka viss ir savās vietās — vīrs vienmēr bijis mans stiprais balsts, un bērni izauguši labi. No viņiem nekad neesmu dzirdējusi nevienu sliktu vārdu. Man šķiet, ka arī citās jomās cilvēkam veicas, ja ģimenē viss ir kārtībā.
Pieraduši strādāt
— Piensaimniecība Vietalvā tomēr spējusi noturēties un attīstīties?
— Vietalvas puse vienmēr bijusi piemērotāka piena lopkopībai nekā graudkopībai. Nav mums daudz līdzenu lauku. Pie mājas pat savulaik nevarējām atrast vietu, kur kartupeļus iestādīt, turklāt smaga zeme. Lopkopībai arī turpmāk ir nākotne, tikai jāstrādā. Jaunie lopkopji nereti domā, ka šajā nozarē peļņa ir ātra un viegla. Tā noteikti nav. Vispirms vajadzīgs liels darbs un ieguldījums. Skatoties, kā strādā pieredzējušākie, dažkārt gan šķiet, ka arī viņiem vajadzētu padomāt, kā savu darbu padarīt vieglāku, jo ir dažādi Eiropas Savienības projekti, kuros var gūt atbalstu infrastruktūras uzlabošanai. Tomēr prieks skatīties uz cilvēkiem, kuri ir enerģiski un pagūst daudzus darbus. Katrā ziņā Vietalvā lauki ir arvien sakoptāki.
— Kooperatīvs vietējiem zemniekiem ir liels atbalsts?
— Ļoti. Tā izveidē savulaik vislielākais nopelns ir Andrejam Brūveram. Viņš paveica grūtāko darbu, lai no arhīviem savāktu visus materiālus un to visu izveidotu, bet pats vadīt negribēja. To sāka darīt Arnolds Bēms, bet es no 2012. gada. Sākumā bija ap 160 saimniecībām, kas “Bitēm” nodeva pienu. Pēc tā brauca divas automašīnas. Pati ilgus gadus kooperatīvā braucu kā ekspeditore, un kopā ar autovadītāju Imantu joprojām dodamies pie zemniekiem pēc piena. Tagad vairs ne katru rītu, bet trīs reizes nedēļā. Plānojam apvienoties vairāki nelieli piena kooperatīvi. Tas tomēr ir atbalsts mazajām saimniecībām, kas ir lauku pamats. Nevar pastāvēt tikai lielie. Arī tiem, kuri tur dažas gotiņas, piena rādītāji nav sliktāki. Viss atkarīgs no attieksmes pret darbu. Ja strādā ar pārtiku, citādāk nevar. Piensaimnieki gan daudz cietuši dažādu pārmaiņu dēļ, bet lielākā daļa tomēr izturējusi, jo raduši strādāt.
— No savām govīm tomēr nolēmāt atteikties?
— Kļuva jau par grūtu, jo pirms darba vajadzēja apkopt savu saimniecību, un tas nozīmēja ļoti agri celties. Biju jau spēku izsīkumā. Kad nolēmām likvidēt lopus, ilgi raudāju. Tagad domāju, ka varētu atkal kādu gotiņu turēt, bet manējie to vairs neatbalsta. Mums palikušas tikai vistiņas, jo mājas olas ir vislabākās. Visi lauku darbi man tuvi, bet kādam kustonim atņemt dzīvību gan nevaru. Reiz vīrs bija darbā, bet vajadzēja nokaut vistu. Neko darīt, jāiet. Nolieku to vistu uz bluķa, bet nekādi nespēju viņai ko nodarīt. Meita teica — ja jau nevarot, lai taču nesot to vistu atpakaļ uz kūti! Arī vīram tas darbiņš īsti nepatīk, tāpēc mums palicis daudz gaiļu.
— Pienu pērkat?
— Pārsvarā no viena zemnieka. Nopērku vairāk un pagatavoju biezpienu un sieru. Ja zinu, ka nepagūšu laikus aizbraukt, piena produktus nopērku arī veikalā, bet izvēlos ar augstāku tauku saturu. Nekāda vaina. Cenas gan mums pienam veikalā lielākas nekā Vācijā.
Patīk visi gadalaiki
— Bērni tomēr neizvēlējās dzīvi laukos?
— Viņi visi māk gan govis slaukt, gan zemi kopt. Gluži kā es bērnībā — kad vajadzēja, aizgāja uz kūti un visu izdarīja. Tagad viņi lieli, izskolojušies un ir projām no mājas. Vecākā meita Simona dzīvo Vācijā, bet Gita un Normunds Rīgā. Viņi, protams, atbrauc biežāk. Dažkārt jokojot saku, ka, ejot pensijā, visu pārdosim un iesim dzīvot uz pilsētu. Jaunie satraucas, jo arī viņiem šī vieta svarīga, lai gan grūti pateikt, vai kādreiz šeit kāds dzīvos pastāvīgi. Savulaik te bija veca ēka ar dažādām palīgēkām. Ar laiku esam daudz ko likvidējuši un pārtaisījuši, lai pašiem būtu ērti. Man patīk tur, kur esmu. Kad braucu cauri Vestienai un Sausnējai, nejūtu vairs tām piederību. Mums ir ļoti labi kaimiņi, un tas arī ir svarīgi.
— Vasarās laukos vienmēr jauki, bet rudeņos un ziemās?
— Ja citi teic, ka viņus šis laiks nomāc, mani noteikti nē. Man patīk gaisma, un, kad dabā tās mazāk, dedzinu sveces. Vīrs jau zina, ka no rīta, kafiju dzerot, uz galda jābūt aizdegtai svecītei. Tagad tuvojas jauns pavasaris, un ir laba sajūta — jāsēj atkal puķes.
— Dzimtas saikne ir svarīga?
— Noteikti. Brāļi ir citur, bet māsa dzīvo netālu. Pirms desmit gadiem savā jubilejā rīkoju radu saietu, un šogad atkal tāds būs. Gribas tikties ar visiem, lai nav tā, ka redzamies tikai bērēs vai kapusvētkos.
— Kā piepildāt brīvo laiku?
— Neesmu rokdarbniece un arī pašdarbībā neiesaistos. Nav bijis laika. Mana aizraušanās ir puķes. Tagad, kad tuvojas pavasaris, gribas jau sākt rosīties. Man gan patīk gatavot ēst, un esmu liela saldumu mīļotāja. Jāpalutina arī mazbērni, kad atbrauc. Esam iecienījuši ķirbju pankūkas. Reiz mazdēls teic, ka labāk lai izcepot parastās, bet man jau ķirbis sarīvēts. Nesaku neko un cepu, kā ierasts. Viņš ēd un slavē, cik gardas! ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Vislabāk patīk tur, kur dzīvo

Kategorijas