Staburags.lv ARHĪVS

Mājputni jāsargā gan no gripas, gan lapsām

Līga Patmalniece

2017. gada 28. februāris 00:01

230
Mājputni jāsargā gan no gripas, gan lapsām

Jaunjelgavas pievārtē, “Kuģeniekos”, saimnieko Ērika Iščeva, viņa mājputnus tur pašu vajadzībām, nelielu vistu pulciņu olām un gaļai, bet zosu pāri — acu priekam.
Turēs kūtī
Ērikai padsmit putnu ganāmpulks bijis vienmēr, arī šobrīd kūtī līdzās govij un cūkai mīt vistu saime. “Kuģeniekos” vistām ir gan ziemas, gan vasaras rezidence. Gada aukstajos mēnešos putni patvērumu rod kūtiņā, bet siltajā laikā laiskojas nožogotā platībā, kurā ir viss, ko vien vistas sirds var kārot, — svaigs gaiss, plašums, zālīte un atliku likām vietas, kur kašņāties. “Mājputni mums bijuši vienmēr, gadu desmitiem turēti, bet nekad nekāda gripa vai cita slimība vistām nav bijusi,” stāsta Ērika Iščeva. “Truši kādreiz paslimojuši, bet vistas nekad. Domājat, ka būs tā gripa? Gan jau nebūs. Ja nedrīkst, tad ārā nelaidīs, vistu man ir maz, smiltis iekšā kūtī ir, vietas putniem pietiks un līdz jūnijam telpās nekas nekaitēs.” Stāstu, ka gripas “kurjeri” varētu būt drīzumā gaidāmie gājputni. Ērikas kundze pamāj un teic, ka pirmais šeit, Daugavas ielejā, atlidojot stārķis, katru gadu ap 15. martu esot klāt. Kaimiņiem uz šķūņa kores milzīga ligzda, tik lielas tuvākajā un tālākajā apkārtnē nav.
Kur stāv, tur dēj
“Dējējvistas tikai, skaistumam nav. “Valsts” barību nepērku, dodu kartupeļus ar miltiem. Mums viss pašiem savs, dārzs liels —  pushektārs, viss dārzā izaug, lopbarības kartupeļus gan iepērku no viena feina kunga Aizkrauklē. Nav jau izdevīgi neko audzēt, bet, dzīvojot laukos, neko nedarīt ar' nevar. Šausmīgi grūti ziemā, esi pilnīgi bez darba. Vasarā dārzs, mazbērni, tagad nekā. No rīta pabaro lopiņus, pusdienā pabaro, un tad sēdi,” stāsta saimniece. “Cāļus pati neaudzēju, pērku vistas, izbraukuma tirdzniecībā pārdod, pērku gan no audzētavas, gan tās, kuras pirms tam ekspluatētas fabrikā,” stāsta saimniece. “Fabrikas vistas, būrī viena pie otras dzīvojot, tik ēd un “kakā” olas ārā, “apsitas” un paliek plikas, bet kūtī atkal ātri apaug ar spalvām. Sākumā kā pāvi augstu cilā kājas — mācās staigāt, jo būrī viņas to neiemācās. Raksturs ātri mainās, dienas trīs stūrī stāv, pēc tam sāk visu ēst, iet uz laktas, iet ārā kašņāties. Iemācās perēt, un mātes instinkts ir, savus cāļus vadā. Tikai sākumā, kur stāv, tur dēj. Trīs gadus, ilgāk neturu. Vecās nokauju, jaunās vietā. Tagad vecākā ir viena melna vista, seši gadi, mazāk dēj, bet dikti smuka — liela un cēla. Tā skaistumam, tāpat kā zosis ir acu priekam — viena pelēka, viena balta. Pa seši gadi katrai. Kamēr zoss sēdēja uz olām, mans zosu tēviņš ņēma par sieviņu pīlīti, abi staigāja cieši blakus, viņš šo uzpasēja.”
Gudras un smukas
Saimniece stāsta, ka saime liela, olu pietiekot visiem, taču ir arī “piespiedu nodevas” — ik gadu apkaimes kūmiņiem tiekot ap 30 vistu. Šajā apkārtnē lapsu ir daudz, un viņu paradumus Ērika iepazinusi pamatīgi. “Pie kūtiņas piesiets suns, bet lapsa izrēķina, cik tālu suns tiek, un iet garām, degunu izslējusi, pilnīgi mierīgi pārlec divmetrīgam žogam. Vienreiz skatos — gailis lec pa gaisu, aplokā ir divmetrīgs stabs, bet galā lapsa sēž! Dienas laikā iekš viena angļu miera! Te viens kaimiņš ziemā vairākus desmitus lapsu lamatās noķēra. Bet ko darīt? Vista maksā astoņus eiro gabalā, nopērc piecas vistas, samaksā 40 eiro, lapsa atnāk un norij. Sēž, skatās un rēķina, kuru var apēst, nav tā, ka pirmo paķer. Broileru vai zosi neņems, izvēlas tādu, ko var pastiept. Gudras un smukas ar'. Žēl? Un ēst? Trīsdesmit vistas par 8 eiro? Un pensija maziņa!”
Pirms dažiem gadiem, kad vēl audzējusi cāļus, problēmas sagādājušas ilggadējās kaimiņienes — trīs vārnas. Vaktēja cāļus — tiklīdz saimniece izlaiž no aplociņa, tā vārna klāt, paķer cāli un pārplēš uz pusēm. Vienu vārnu izdevies siltumnīcā noķert, un par slepkavošanām tā sodīta, aiz kājas piesieta un piekārta veļas auklā. Ērikas mazbērni lūgušies: babulīt, atlaid, dikti smuka! Pēc minūtēm desmit sētā pie piesietās vārnas salaidās desmitiem putnu, piesietā skraidījusi pa veļas auklu, tracis bijis liels un skaļš. Kad pēc stundas gūstekne atbrīvota, aizlaidās arī pārējās. “Gadu cāļiem un vistām bija miers! Izmācīju par vienu reizi. Bet cik šausmīgi skaists putns! Kāds pelēks lakats, skaistas acis! Veca un labi barota, tas tak skaidrs, jo ēd pie mana suņa, viņš jau šo neaiztiek.” ◆