Ceļā ar stopiem — iepazīt pasauli

2017. gada 24. februāris 00:01

(41. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2015. gada 30. oktobra numurā.)
339. diena
Nakts ir forša, un no rīta mūs modina zvejnieks, kurš sadomājis zvejot, kur guļam un kur vakar peldējāmies. Viņš jautā, vai tā nav mūsu zvejas vieta? Nē, mēs zvejot negribam, tikai gulēt.
Vēl paguļam un tad jau nedaudz arī aprunājamies. Vīrs saka, ka Arča izskatās pēc vietējā, Laine gan varētu būt no Baltijas valstīm. Viņš pastāsta arī to, ka te visi runā krieviski, jo tā esot vieglāk. Īstā moldāvu valoda esot tāds antīkais variants, visādi vecvārdi, kas pat vietējiem liekas sarežģīti.
Šodien dodamies uz lielo pilsētu Rezinu. No turienes brauksim jau uz pēdējo vietu Moldovā. Nākas kādu stundu paiet, bet tad nostopējam trīs jauniešus. Tie pa mazajiem ciemiem brauc ar 100 km/h ātrumu, kas ir diezgan bailīgi. Nerunājam, jo klausāmies skaļu mūziku. Ātri vien esam Rezinā. Pēc tam jābrauc uz Baltiem (interesants nosaukums) un pa ceļam uz robežu.
Sākam stopēt. Tas te patiešām populāri — pat veci večuki stopē. Bet tas nav vienīgais variants. Cilvēki stopē autobusu pieturā, līdz piebrauc autobuss, un tad, ja neviens nav apstājies, busā iekšā un prom.
Stāvam ļoti ilgi. Nolemjam ilgāk vairs negaidīt. Drīz vien autobuss ir klāt — tas šoreiz izmaksā 2,30 eiro katram, bet ceļš ir diezgan ilgs — 2,5 stundas ar visām pieturām.
Nokļūstam Baltos. Apstaigājam pilsētu. Tā patiesi ir jauka. Šoreiz pat lielāka nekā citi ciemi. Parunājam ar dažiem vietējiem — tāpat, par visu un neko. Uzzinājuši, ka esam no Latvijas, daudzi saka, ka reiz bijuši Baltijas valstīs. Jauki.
Pašā vakarā atrodam ezeru, kur paliekam pa nakti. Atkal mierīgi un klusi. Tikai no rīta kāds suns, mūs pamanījis, skaļi rej. Tad pazūd un ir miers, var pagulēt. Vēlāk izrādās, ka suns pasaucis vēl vienu savu draugu, pēc tam atgriežas un rej abi kopā.
Tāda baltu diena Baltos. Rīt jātiek uz Ukrainu.
342. diena
Lai gan Ukrainā situācija nav stabila austrumos, īpaši Doņeckas, Luhanskas un Krimas reģionos, te viss ir kārtībā. Šodien mūsu mērķis ir sasniegt Ļvovu.
Nakts bijusi diezgan slapja, viss salijis — gan telts, gan guļammaisi. Dodamies uz ceļa un nolemjam — stopēsim, līdz kursēs autobuss, un tad kāpsim tajā.
Kad nokļūstam uz ceļa, tieši tajā laikā piebraucis busiņš ar uzrakstu “Ļvova”. Pajautājam cenu. Tā ir 1,5 eiro katram. Tas liekas ļoti labs piedāvājums par atlikušajiem kilometriem. Pavadām ceļā divas stundas un kārtīgi sasildāmies.
Ļvova ir ļoti skaista pilsēta. Laine tur jau bijusi kopā ar mammu ekskursijā, bet Arča pilsētu redz pirmo reizi. Un tā ir patiesi liela!
Sabiedriskais transports te maksā 10 centu, tā ka daudz ar somām nav jāstaigā. Te biļetes jāpērk pie vadītāja. Kad daudz cilvēku un nevar nokļūt pie šofera, viņi padod naudu no rokas rokā. Daži, protams, izmanto iespēju braukt “par zaķi.”
Tradicionālie ēdieni Ukrainā ir borščs un vareņiki — tie ir kā pelmeņi, tikai ar kartupeļu un siera pildījumu. Un dzēriens? Bez stiprā “samagončika” un kvasa ir tāds “uzvar” — novārījums ar dūmu piegaršu. Ļoti interesants, bet katrā ziņā visdārgākais pusdienu piedāvājums maksā ap diviem eiro, lētākais ir mazāk par eiro.
Ļvovā esam atraduši arī viesnīcu par septiņiem eiro. Pašiem neticas, tāpēc dodamies to apskatīt. Tā ir patālu no centra, tāpēc braucam. Un nokļūstam vienā viesu namā. Tur pusstundu gan pilnīgs tukšums — neviena nav. Tad jau atnāk meitene — parāda divas izmantojamās istabiņas, kas tiešām mums izmaksā septiņus eiro kopā, un vēl mums piešķir kafiju. Lieliski!
Saliekam žāvēties telti, guļammaisus un drēbes — visa istaba kā karalauks. Pa logu to ierauga saimniece un aicina mūs visu izkarināt ārā.
Dodamies uz centru. Šoreiz kājām (pieci kilometri līdz centram), lai redzētu vairāk.
Ļvovā ir daudz burvīgu pieminekļu. Tāpat kā daudz baznīcu un katedrāļu, un katrai no tām savs stāsts. Viena rotāta ar poļu un lietuviešu ģerboņiem. Tā bijusi mūka Duklas katedrāle. Leģenda vēsta, ka mūks nomiris un apglabāts netālu no katedrāles. Vietā, kur tas apglabāts, sācis tecēt strauts. Mūks pārnests uz katedrāli, un uz strauta uztaisīta aka — cilvēkiem mūks atstājis dzeramo ūdeni. Citā katedrālē savulaik slēpusies poļu lēdija, kuru vēlējies precēt bagātnieks Lukazs Gorka. Viņas dēļ katedrāles priekšā sācis karu, un tajā laikā Ļvovā pilnīgi apstājusies tirdzniecība. Vīrs pārtraucis ūdens padevi katedrālei, pa ūdens caurulēm iebrucis katedrālē un dabūjis savu dāmu — tā laika bagātāko poļu lēdiju. Viņa gan nekad neatzina Gorku kā savu vīru un dažus gadus pēc kāzām nomira.
Skaistas ir mazās tirgoņu ieliņas, pa kurām nokļūstam līdz Tirgus laukumam, kas ir galvenais laukums Ļvovā, būvēts vācu arhitektūras stilā. Un neviens notikums Ļvovas vēsturē nav noticis, neiesaistot šo Tirgus laukumu. Poļu valdīšanas laikā visi poļu karaļi bijuši šajā laukumā, kurā ir arī galvenā valdības ēka.
Kad dodamies atpakaļ uz viesnīcu, ieejam vienā restorānā, kur pelmeņi maksā 70 centu. Bet apkalpošanas nekādas. Mums vien saka: “Gaidiet, pienāksim.” Bet apkalpo visus, izņemot mūs. Saprotam — varbūt domā, ka esam krievi. Dodamies uz ēstuvīti, kur ir pašapkalpošanās. Mūsuprāt, muļķīgi domāt, ka visi, kas zina krievu valodu, ir krievi. Valodu zināšanas ir tikai bagātība. Maziem prātiem to nesaprast. Tāpat kā par cilvēkiem — ne visi taču ir ļaunie politiķi!
Jā, visur pilsētā Putins redzams uz dažādiem suvenīriem, un virsū rakstīts: “Putin, PNH!” Arī skaidrojumu pārjautājam — tātad “pošol na h**”.
Vakarā saplānojam visu atlikušo laiku līdz Kijevai. Vēlamies redzēt tādu vietu kā Mīlestības tunelis (ja izdosies redzēt to skaistumu, tad paskaidrojumi nebūs vajadzīgi).
Ukraina ir pasaku zeme. Ja vairs nav iespējams apskatīt Krimu, tad vēl joprojām var doties uz Karpatu kalniem, ko uzskata par Ukrainas zaļo pērli, Podilsku, vienu no vecākajām pilsētiņām Ukrainā, un Odesu — Melnās jūras dārgumu. Vēl joprojām domājam, ka cilvēki kopumā te ir ļoti jauki. Jums noteikti patiktu Ukraina!
(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Ceļā ar stopiem — iepazīt pasauli

Kategorijas