Esmu no gargabalniekiem

2017. gada 24. februāris 00:01

275

Ineta Seile Iršu pagastā ir neilgu laiku, viņa strādā ģimenes krīzes centrā “Dzeguzīte” par psiholoģi. Viens no viņas vaļaspriekiem ir čigānu dejas, un, pateicoties Inetas entuziasmam un optimismam, izveidota deju grupa, kas nesen atzīmēja gada jubileju. Ineta ir dzīves vērotāja, viņai patīk iedziļināties un izprast, pati par sevi viņa saka: “Pa mākoņiem lidināties — tas nav man, ja roku, tad līdz saknei.”

Zīmēšana — meditācija, anestēzija
— Esat no Madonas puses. Kā nonācāt Iršos?
— Dzīvoju Madonas novadā, dziļi mežā. Tur ir mana paradīze, man ļoti patīk dzīvnieki, un šobrīd mums ir mazi kucēni, kaķēni pa māju iet ņigu ņegu. Dēls ar visu tiek galā, es jūtos kā viešņa, aizbraucu, atpūšos un dodos uz darbu Iršos. Tas, kā nonācu Iršos, bija mazliet pasakaini. Kad maģistrantūras studiju otrais kurss bija krietni pusē, teicu, ka gribētu darbiņu. Līdz tam strādāju vairākos projektos. Studijas aizņēma daudz laika, un viena stabila darba man nebija. Viens no maniem vaļaspriekiem ir zīmēšana. Tieši tad, kad zīmēju šo (pie sienas kabinetā zīmējums ar maziem dzeguzēniem ligzdiņā — aut.), saņēmu zvanu no “Dzeguzītes”. Tad gan man likās, ka jābūt te. Visvairāk sapņoju par to, lai manā darbā būtu pēc iespējas vairāk izaugsmes iespēju, lai varētu palīdzēt cilvēkiem. Te ir bērni, jaunieši, pensionāri. Nav tie vienkāršākie klienti, ir sarežģīti dzīvesstāsti, daudz sakrātu emociju, bet, pateicoties supervīzijām (supervīzija ir konsultatīvs atbalsts jautājumos, kas saistīti ar darbu un profesionālo darbību), kolēģu atbalstam, atrisinu arī sarežģītākos gadījumus.
— Kā tiekat galā ar smagumu, ko iegūstat darbā?
— Viens, kas palīdz, ir supervīzijas. Otrs — man ir daudz vaļasprieku: dejoju, šad tad arī rakstu, zīmēju. Zīmējumi ir sajūtu stāsti — sākot zīmēt, nekad nezinu, kāds būs rezultāts. Ir daudz veidu, kā izteikties, un sevī to nedrīkst turēt. Atrodu veidu, kā šīs sajūtas transformēt, jo ar tām nastām nevarētu ilgi sadzīvot. Zīmēt sāku ļoti sarežģītā dzīves posmā, kad bija ļoti lielas veselības problēmas. Intuitīvi prasījās izzīmēt visas dzīves situācijas, kā esmu jutusies, zīmējot tās atkal pārdzīvojot. Zīmējumos redzams mans ceļš, kādu to tobrīd jutu. (Ineta noliek uz galda kaudzīti ar zīmējumiem, ko sarunas laikā aplūkoju — aut.) Bērnībā zīmēju uz visām avīžu malām, visās burtnīcās. Kad bērnībā aizgāju uz mākslas skolu, man delikāti pateica, ka tur īsti neiederos, jo zīmēju “pa savam”, neievērojot nekādus likumus, ļaujot sev pilnīgu brīvību. Zīmēšana aizrauj, liek visu aizmirst, dažreiz konstatēju, ka jau ceturto piekto stundu zīmēju un pulkstenis ir jau četri naktī, esmu tā aizrāvusies, ka pazūd laika izjūta.
— Tā ir kā meditācija?
— Noteikti. Arī tā svītriņu vilkšana viena pie otras ir meditatīvs process, kad var atlaist prātu un dzīvot pašreizējā mirklī. Varbūt tā drusciņ ir arī anestēzija. Savā ziņā tā ir sava ilūzija, sava realitāte. Bet tā jāpārdzīvo, lai no tās tiktu ārā. Jau pāris gadu praktizēju klusēšanas meditācijas. Klusēšana nomierina organismu, nevaru pateikt, kas īsti notiek, bet jūtu, ka palīdz. Bērniem līdz septiņu gadu vecumam smadzeņu darbības viļņi ir meditatīvos stāvokļos. Dažs pieaugušais to paņem sev līdzi, citam aizmirstas. Ir aizspriedums, ja cilvēks ir meditatīvā stāvoklī, tad viņš nav spējīgs domāt. Taču viņš spēj domāt citādāk, dziļāk. Meditācijas palīdz pieņemt lielus dziļus lēmumus, saprast, kas tieši ir mans, nāk no manas sirds, nevis ir tāds tāpēc, ka visi tā dara. Lai kas notiek, vienmēr jāiedziļinās sevī, jo prāts jau vienmēr izdomā kaut kādus brīnumus, ilūzijas.
Mērķiem jābūt
lieliem
— Vienmēr esat dzīvojusi laukos?
— Esmu uzaugusi laukos skaistā vietā Daugavas krastā, starp Dunavu un Dignāju. Pretī pāri Daugavai — Jersika, Jersikas sili. Piecus gadus mēģināju iedzīvoties pilsētā, tomēr nevarēju. Un tad gandrīz kā pasakā sanāca: man bija mērķis — sava māja. Neticēju, ka sieviete, kas viena ar diviem maziem bērniem, kādreiz varētu tikt pie savas mājas. Reiz psiholoģijas kursos teica, ja izvirza mērķi, tad vajag lielu. Nodomāju — labi! Reāli tas nav, bet lai būtu māja! Pagāja četri pieci gadi, un es sēdēju uz savas mājas sliekšņa... Sākumā nebija pat grīdas, nācās visu remontēt, bet tā bija mana māja. Pirms gadiem desmit Latvijā bija liela vētra, vējlauzēs gāja bojā ļoti daudz koku. Tajā brīdī mājās biju viena. Sākoties vētrai, gribēju iziet aizvērt durvis siltumnīcai, bet, ieraugot ainu, kas pavērās logā — pa gaisu kā skābenes lidoja simtgadīgie koki, sapratu, ka siltumnīcai durvis paliks vaļā. Bija mežonīgs troksnis, redzēju, ka automašīnai darbojas signalizācija, taču, lai gan tā ļoti skaļa, dzirdama nebija. Biju pārbijusies tik ļoti, ka uz ceļiem pie gultas skaitīju tēvreizi, vienkārši nezināju, ko darīt. Un notika kas dīvains. Vētra nāk taisnās joslās, izpostot visu, kas gadās ceļā, un toreiz tā nāca taisni pret mūsu māju, nolauza turpat augošu pusgadsmitu vecu ozolu, tad pēkšņi vētras josla sadalījās, apmeta loku abpus mājai un pēc vairāk nekā puskilometra atkal saplūda. Pēc tam izgāju ārā — viss gaišs, saulīte spīd, koku vairs nav.
Skaidas pa gaisu
— Vai jau pēc vidusskolas zinājāt, ka psiholoģija ir jūsu lauciņš?
— Skolas laikā gāju visos pulciņos, viss padevās, bet īsti neaizrāva. Lasīju psiholoģijas gramatas un sapratu, ka tas ir man. Īpaši interesēja praktiskā psiholoģija. Bet ko tik es esmu darījusi! Izmācījos par finansisti un pat sāku strādāt šajā jomā. Ātri sapratu, ka tas nav domāts man. Piedzima dēli, uzņēmumā bija reorganizācija, un tā tiku projām. Vēlāk astoņus gadus nostrādāju grāmatvedībā, arī tas pilnīgi nav mans, bet tiku galā ļoti labi, jo kolektīvā brīnišķīgi sapratāmies. Kad no šī darba aizgāju, pamazām sākās studijas. Esmu mācījusies attīstības, izaugsmes kursos, guvusi arī nopietnas dzīves mācības. Vēl strādājot par grāmatvedi, piestrādāju par psiholoģi, par to man nemaksāja. Tā jau saka, vajag darīt to darbu, ko būtu ar mieru darīt pat bez maksas. Vai tā ir te? Nezinu. Bet te ir viss kopums — dejas, jauki kolēģi, brīva vieta attīstībai, tas ir tas vilinājums. Iršos ir tas magnēts, kas pievelk. Te ir ļoti viegli organizēt pasākumus, cilvēki ir atvērti, paši nāk un jautā, vai kaut ko var palīdzēt. Dvēselei ļoti mīļi un gaiši paliek.
— Jau gadu jums Iršos ir sava deju kopa “Javen!” Kad jūs aizrāvāties ar dejām?
— Dejot sāku četrdesmit gadu vecumā. Izlasīju avīzē sludinājumu — uzņem deju grupā —, un kāpēc nepamēģināt! Uzreiz pateica, ka būs jādejo uz skatuves, domāju — ak, tas nebija tā domāts, gribēju sev. Bet, re, kā tas izvērtās — man ir sava deju grupa, un es ne tikai sevi, arī citus vilinu uz skatuves. Skatuve ir ļoti īpaša telpa — esot tur, slimības atkāpjas, sāpes nejūt. Uz skatuves ir tik liela enerģijas apmaiņa, ka cilvēks atdzimst, mainās. Līdz brīdim, kamēr neparādās zvaigznīšu slimība, bet arī tā ir veselīga, jāpārslimo un jāiegūst imunitāte.
— Kas jums patīk čigānu dejās?
— Esmu izmēģinājusi visdažādākās dejas, tomēr vienmēr atgriežos pie čigānu dejām, saista brīvība, vieta improvizācijai, vitalitāte, jautrība. Cilvēki ikdienā nereti mēdz būt rāmīšos, bet šajās dejās aiziet skaidas pa gaisu un tu esi brīvs.
Ja rok, tad līdz saknei
— Kā jūs sevi raksturotu?
— Man patīk pieņemt dzīves izaicinājumus, paskatīties, kā tie mani ietekmē. Laikam neesmu radīta diezgan gludai dzīvei. Pieļauju, ka pati izprovocēju, lai ik pa brīdim notiek kaut kas neparasts. Dažreiz liekas — varētu būt vienkāršāk, bet vienkāršais man neder. Dzīvoju meža vidū, reiz gadījās iespēja dzīvot citā vietā, citā mājā. Bet, ieejot tajā, bija sajūta, ka tur man ir par vieglu. Esmu no gargabalniekiem, eju “pa dziļo”. Savās dzīves nebūšanās aizrokos līdz saknei, lai saprastu, ko tādu esmu izdarījusi, ko man vajag mainīt. Ir teiciens — tad, kad nāve ir tuvu, dzīvot ir daudz drošāk. Sākumā to nesapratu, tagad izprotu. Kad esi spēcīgām situācijām, grūtībām, sāpēm cauri izmalies, daudz kas kļūst saprotamāks. Pats vari blakus būt pat tad, kad otram ir ļoti grūti, var iejusties otra ādā tik tālu, ka vari otram palīdzēt. Bīstamība sākas tad, kad sāc vaimanāt līdzi, cik grūti, patiesībā katram ir lietas, kas jāpieņem, kas jāmaina. Ja nedomā līdzi, nemainās, tad ir lielas ziepes.
— Sievietes nereti daudz upurējas — rūpējoties par ģimeni, bērniem, aizmirst par sevi.
— Upurēšanās ir bīstama, slidena lieta. Ja aizmirsti sevi, neviens to nenovērtēs. Arī es esmu uz šīs slidenās taciņas bijusi. Vispirms sievietei ir jāparūpējas par sevi, un tad viņa varēs gan iepriecināt bērnus, gan parādīt, kādai jābūt ģimenei. Vispirms izglāb sevi, tad apkārtējos. Patiesībā tā ir milzīga pašdisciplīna — sadalīt laiku sev, nevis tikai bērniem, viņi sen jau ir pārpildīti. Un dažreiz strādā, raujies, domājot par bērniem, tajā pašā laikā nesaproti, ka viņiem varbūt gribas ar tevi parunāt, pabūt kopā, paspēlēties. Un kārtējā manta nav būtiska, mantas saplīst. Mani puikas bija labi skolotāji, mantu parasti saplēsa desmit minūšu laikā. Un tad man iemācīja, ka mantas nav galvenais. Bet gan kopābūšana, pastaigas. Vēl tagad atceramies kopā pavadītos skaistos brīžus.
— Esat ļoti optimistiska...
— Pēc veselības problēmām tā īsti uzplauka mana mīlestība uz dzīvi, tad sapratu, ka nav, ko gaidīt, var un vajag dzīvot skaisti! Vienīgais brīdis, kad es varu dzīvot, ir šeit un tagad. Viss, kas ir bijis pagātnē — neesmu ne balta, ne pūkaina bijusi —, lai tur paliek, bet tagadnes mirklis lai ir skaists un piepildīts. Dzīve spēj būt ļoti skaista, ja pats to piepilda.
— Jūsu zīmējumos ir daudz slotu...
— (Smejas.) Savulaik mani sauca par raganiņu, bet te, “Dzeguzītē”, dēvē par eņģelīti. Reiz palīdzēju atrast pazudušu cilvēku, bet tad sapratu, ka to darīt nedrīkstu, tas galīgi nav man.
— Labprāt ceļojat?
— Ceļot patīk, priecātos, ja varētu to darītu vairāk. Esmu pabijusi Francijā, Monako, Itālijā, Krimā, bet vienmēr velk mājās. No katras tālas zemes atgriežoties, lai cik skaistas vietas, cik skaistas dienvidu jūras ar dzidru ūdeni, rododendru lauki, bet atgriezies mājās, apsēdies pie sava ozola un sajūti — cik te ir labi!

Vizītkarte

VĀRDS,UZVĀRDS: Ineta Seile.
DZIMŠANAS VIETA UN LAIKS: Madona, 24. jūnijs.
DZĪVESVIETA:
Madonas novads.
IZGLĪTĪBA: maģistra grāds konsultatīvajā psiholoģijā.
NODARBOŠANĀS:
psiholoģe ģimenes krīzes centrā “Dzeguzīte”.
ĢIMENE: divi dēli, brīva.
VAĻASPRIEKS: meditācija, dejošana, dziedāšana, būt dabā, zīmēšana.

Staburags.lv ARHĪVS

Esmu no gargabalniekiem

Kategorijas