Staburags.lv ARHĪVS

“Samērīšanās” internetā

Elita Brovacka

2017. gada 3. februāris 09:15

218
“Samērīšanās” internetā

Mazu bērnu nedrīkst rādīt svešiniekam — šis savā ziņā vecmodīgais uzskats, kuru ievēroja mūsu vecmāmiņas, mūsdienās laikam savu aktualitāti zaudējis. Pārliecība, ka mazs bērns no svešām acīm jāsargā, šodien drīzāk tiek uzskatīta par aizspriedumainu un māņticīgu. Jaunie vecāki ir ne tikai mobili un ar mazu zīdainīti sastopami kupli apmeklētos pasākumos, sabiedriskās vietās, bet netrūkst arī tādu, kuri bērna bildes droši publicē interneta vietnēs. Pirms kāda laika Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas un portāla “Draugiem.lv” veiktajā aptaujā noskaidrots, ka kopumā Latvijā 73 procenti aptaujāto vecāku mēdz ievietot savu bērnu fotogrāfijas sociālajos portālos.
Saistībā ar jautājuma par bērnu tiesību aizsardzības problēmu saasināšanos aktualitāti kārtējo reizi guvis arī šis fakts. Kurš gan rūpēsies par bērna drošību, ja ne viņa vecāki? Visai pasaulei rādīt ne vien bērnu, bet vēl izpaust, cik viņš vecs un kuru bērnudārzu vai skolu apmeklē, kurā parkā spēlējas un tamlīdzīgas lietas, tiek nodēvēts ne par īpaši gudru gājienu. Arī Datu valsts inspekcija lieku reizi atgādina: personām  jāpievērš liela uzmanība tam, ko publicē sociālajos tīklos, jo tie aizvien vairāk atklāj informāciju par pašu cilvēku, un neviens nevar kontrolēt informāciju, kas izvietota internetā.

Saistībā ar piesardzību gribu pastāstīt kādu galēji pretēju viedokli. Otrdienas avīzē publicējam nedēļas pārdomas, kuru noslēgumā cilvēks parakstās savā rokrakstā. Gan es, gan kolēģi nesen saskārāmies ar situāciju, ka cilvēks ir neizpratnē: negribu parakstīties, jo jūs manu parakstu varat izmantot sazin kur! Aizdomājāmies, ka varbūt šāda piesardzība nebūt nav apsmaidāma, jo kurš gan cits tevi, pieaugušu cilvēku, sargās, ja ne pats.

Ar bērniem ir citādi. Viņiem vecāki neprasa, vai viņa bildi var publicēt vispasaules apskatei. Protams, var attaisnoties, ka visi tā dara, un nav jau alu laikmets, bet jāsteidz izmantot tehnoloģiju sniegtās iespējas. Man parasti gan jāaizdomājas — kāda mērķa dēļ tas tiek darīts? Vai tā nav tāda savā ziņā “samērīšanās”, kuram bērns veselīgāks, glītāks, talantīgāks vai unikālāks? Citu iemeslu nudien nespēju pamanīt.

Pirms pāris gadiem, balsoties uz Austrālijā veiktu apjomīgu pētījumu, šīs valsts e-drošības komisija paziņoja, ka aptuveni puse bērnu attēlu, kas atrasti pedofilu attēlu koplietošanas vietnēs, ir nozagti no tādiem sociālajiem tīkliem kā “Facebook” un “Instagram”. Turklāt starp nozagtajiem attēliem bija ne tikai ļoti intīmas bildes, bet arī pavisam sadzīviskas — bērni brīvdienās, bērni sporta nodarbībās, bērni atver Ziemassvētku dāvanas.

Vairāki vecāki, ar kuriem sarunājos par bērnu fotogrāfiju publiskošanu, atzina: nevar taču bērnu visu mūžu turēt zem segas un nevienam nerādīt! Arī tiesa. Un lielākā daļa no viņiem ir pārliecināta, ka tāda bilžu zagšana ir tāla tēma, kas Latvijā nav aktuāla. Ceru, ka tā paliks un mēs vēl ilgi būsim mazliet tālāk. Mazliet sargātāki nekā citi.