Staburags.lv ARHĪVS

Nesakārtotā realitāte

Sandra Pumpure

2017. gada 21. janvāris 19:58

279
Nesakārtotā realitāte

Kapavieta ekskluzīvā vietā pēc nāves vai piemērots mājoklis dzīves laikā — tik dažādas un krasi atšķirīgas ir cilvēku vēlmes. Ja eksprezidente Vaira  Vīķe-Freiberga mūža mierā par katru cenu vēlas atdusēties Rīgas I Meža kapos, tad jauna ģimene Jūrmalā dzīvot cilvēcīgos apstākļos. Abas šīs ziņas izraisīja plašu sabiedrības rezonansi, kas liek aizdomāties — kas ir svarīgāk?

Jūrmalas gadījums, kad pašvaldība ģimenei ierāda baisu mitekli, noteikti nav vienīgais. Dzīvojamais fonds, ko pašvaldības var piedāvāt saviem iedzīvotājiem, visbiežāk nav no labākajiem. Ne visi ir tik briesmīgi kā Jūrmalā, bet katrā ziņā ne tuvu tādi, kuros katram no mums gribētos dzīvot — neremontēti, bojātiem logiem, durvīm un bez labierīcībām iekšā. Var saprast pašvaldības, kas nevar izremontēt visus dzīvokļus un tikai tad piedāvāt iedzīvotājiem, jo trūkst līdzekļu. Turklāt tas visbiežāk ir kā ieguldījums caurā maisā, jo, iespējams, pēc laika pat skaistākais dzīvoklis būs noplucis, jo cilvēki nemēdz labi izturēties pret lietām, kas pašiem nepieder, un kaut ko remontē tiešām retais. Turklāt krājas parādi par īri un komunālajiem pakalpojumiem. Norakstītie parādi atkal ir uz pārējo iedzīvotāju rēķina. Protams, ne jau visos gadījumos, bet lielākoties gan.

Savulaik esmu veidojusi reportāžu par sociālajām mājām, un visuzkrītošākā bija cilvēku vēlme saņemt visu gatavu. Ir labi, ka pašiem ne par ko nav jārūpējas, pat grīdu kāpņu telpā izslaucīt, un pašvaldības piešķirto platību var nodzīvot līdz kliņķim.  Tādus dzīvokļus kopā ar kolēģiem savā darbā esam redzējuši ne reizi vien.

Šai medaļai ir arī otra puse — nabadzība, kad iegādāties vai īrēt savu mājvietu liela daļa nemaz nevar atļauties. Tāpēc atliek naivi cerēt, ka tas, ko mums kāds iedos, būs patiesi labs. Visticamāk, ja ģimenes iepriekš painteresētos par pašvaldībā pieejamajiem dzīvokļiem, vispār uz tiem nepretendētu. Dzīvokļa rinda, kas padomju laikā bija kā gaisma tuneļa galā, tagad ir nesakārtota realitāte.

Ir dažādas iedzīvotāju grupas, kurām dzīvojamā platība gan obligāti jānodrošina, gan jāpiedāvā. Gaidītāju rinda ir raibu raibā — no ieslodzījuma vietām atgriezušies, kas, lielu daļu mūža valsts maizē nodzīvojuši, grib turpināt tāpat, vīrieši spēka gados, kuri nodzēruši savu prasmi veidot savu dzīvi, cilvēki ar veselības problēmām, kuri nespēj samaksāt visus rēķinus, un tostarp jaunas ģimenes, kurām trūkst starta kapitāla savam mājoklim. Jā, pēc likuma pašvaldības nešķiro, kuram cilvēkam  ierādīt  labākas vai sliktākas telpas, un ne jau vienmēr pateiksi, cik apzinīgi cilvēki izturēsies pret viņiem uzticēto īpašumu. Tomēr neizvērtēt situāciju vispār ir klajš cinisms.