Cilvēki bieži vien nezina, ko nozīmē ziedot

2016. gada 28. decembris 00:01

Kad adventes vainagā aizdedzināta pirmā svece, cilvēki piepeši atmostas kā no letarģiska miega un, piedurknes atrotījuši, metas dažādās ziedošanas akcijās un pasākumos. No koncertiem bērnunamos un pansionātos reibst galva, bet no neskaitāmajām saldumu pakām jau metas šķērmi ap dūšu. Tiklīdz izšautas pēdējās Jaungada raķetes, lielākā daļa ziedotāju dodas saldā dusā līdz nākamajiem Ziemassvētkiem.

Ikvienam cilvēkam sev vajadzētu uzdot jautājumu, kāpēc viņš ziedo. Kāds vēlas tikt vaļā no sava skapja satura. Cits iepriecināt pazīstamus un arī nepazīstamus cilvēkus. Dažam šķiet, ka ar ziedošanu gada beigās viņš izpērk visus savus grēkus. Taču vajadzētu atcerēties, ka ziedošana nav sava atkritumu spaiņa satura atdošana labdarības organizācijām. Ja tu atdod otram kaut ko, ko tu pats nekad neizmantotu vai arī esi jau paspējis salauzt, tā nav ziedošana. Tā ir cita cilvēka izmantošana par atkritumu spaini. Ja tu ziedo to, kas tev būtu vajadzīgs, tas arī būs nepieciešams kādam citam, un tā ir īsta, patiesa un sirsnīga ziedošana.
Trīs ziedošanas vaļi
Kristīgās labdarības organizācijas “Tuvu” valdes priekšsēdētāja Lāsma Cimermane uzskata — latvieši neapzinās, ka viņi māk ziedot. “Ziedošana nav tikai savu veco zeķubikšu aiznešana uz kādu labdarības organizāciju. Ziedošanu veido trīs lietas: nauda, manta un laiks. Mantas — tās ir taustāmas lietas. Milzīga vērtība ir arī laikam, ko esam gatavi veltīt otram cilvēkam vai kāda darba paveikšanai — palīdzēt izkraut kravu, aprunāties ar tantiņu. Ja laiku pārvērstu naudā, tas noteikti būtu daudz dārgāks nekā vecas zeķubikses. Neviena no minētajām lietām nav svarīgāka, īpašāka vai vērtīgāka. Protams, ja tev iedod naudu, tu vari samaksāt kādam cilvēkam, kurš aprūpē tantiņu, vai arī nopirkt jaunas zeķubikses, tāpēc šķiet, ka nauda ir vissvarīgākā, taču tā tas nav, bet to ziedot ir visvienkāršāk,” saka Lāsma.
Kam vajadzīgas tavas netīrās drēbes?
Viens no rādītājiem, lai saprastu, vai ziedojums tiešām kādam noderēs, ir saprast, vai ar to var kādu iepriecināt. Ziedojot apavus, kuriem nokrituši papēži, nevar nevienu iepriecināt. Ja cilvēkam ir tik vien naudas, lai varētu sev nopirkt maizi un pienu, viņam nebūs naudas, lai nestu kurpes uz apavu darbnīcu un labotu papēžus. Labdarības organizācijām tiek ziedotas arī kastes, kurās ir tikai viena kurpe, cimds vai zābaks no pāra. Vai arī tikai virsjaku kapuces. “Ja man ir jaka un es esmu krāsojusi sētu un kaut kur to nosmērējusi ar krāsu, zinu, ka to ielikšu skapī un varēšu vēl nākamajā gadā krāsot sētu. Mana jaka, mani krāsu pleķi,” piemēru min Lāsma. “Ja es to jaku, kas nosmērēta ar krāsu, aiznesīšu un ziedošu, šaubos, vai kāds cilvēks būs laimīgs par maniem pleķiem un ņems to jaku. Mani krāsas pleķi nevienam nav vajadzīgi. Cilvēki ziedo arī saplēstas bikses. Es varbūt vilkšu savus saplēstos džinsus vēl trīs gadus, un tie man šķitīs ļoti stilīgi. Tie ir mani džinsi. Kāpēc gan domāt, ka kādam citam tie mani saplēstie džinsi vajadzīgi? Nevienam tos nevajag!”
Dodot gūtais neatņemams
SIA “UPPE” vadītājs Aldis Cimermanis uzskata — cilvēki tomēr māk ziedot. Viņš pastāsta piemēru no savas darba pieredzes. “Šoruden nolēmām palīdzēt ielikt kādas ģimenes mājās jaunus logus. Jautāju savā uzņēmumā, kurš būtu ar mieru iesaistīties labdarības projektā. No 30 darbiniekiem pieteicās seši. Tad es atklāju, ka tas tomēr nebūs bez maksas un par darbu būs atlīdzināts. Kad bijām logus ielikuši, komanda nolēma, ka nauda, ko viņi par darbu nopelnījuši, minētajai ģimenei ir vairāk nepieciešama. Viņi priecīgi, laimīgi un gandarīti atdeva visu naudu tai ģimenei. Tagad viņus nevaru vairs apstādināt, un mani darbinieki vēlas iesaistīties vēl arī citos projektos.” Aldis atklāj, ka labumu no projekta ieguvuši visi uzņēmuma darbinieki, jo vienu nedēļu pēc darba uz firmu atbraukusi māju saimniece un atvedusi milzīgu pašceptu torti. “Stāsta morāle ir tāda, ka mēs bieži vien pat nezinām, ko nozīmē ziedot. Arī tad, ja zinām, ka par darbu samaksās, beigās saprotam, ka mums jau to nemaz nevajag. Tas, ko iegūstam dodot, ir daudz, daudz lielāks un vērtīgāks par naudu,” nobeigumā piebilst Aldis.

Pieredze
Anta, uzņēmēja, 44 gadi, divu bērnu mamma
Es īsti nepiederu pie tiem, kas ziedo, tikai tuvojoties Ziemassvētku laikam. Tomēr esmu pamanījusi, ka citiem tas tiešām ir aktīvākais labdarības laiks. Galu galā to parasti izmanto arī visi iespējamie fondi un labdarības organizācijas, kas dažādas akcijas visaktīvāk organizē, tieši Ziemassvētkus gaidot.
Teikšu godīgi — tas man gandrīz izraisa pretreakciju, un negribas vairs ziedot. Esmu tiešām empātiska un visa gada garumā cenšos gan iemest naudiņu ziedojumu kastēs veikalos, gan palīdzēt ar kādu pārskaitījumu, bet Ziemassvētku laikā to daru pat retāk. Šajā periodā viss — televīzija, radio, interneta portāli, sociālie tīkli — ir pilns ar dažādiem aicinājumiem ziedot, piedalīties labdarības pasākumos, glābt slimos, bāreņus un trūkumcietējus. Man noteikti nav žēl ziedot līdzekļus, bet vienkārši jūtos apjukusi — kā gan izvērtēt, kuram vajag vairāk? Skaidrs, ka visiem nespēju iedot, bet kā izvēlēties — vai ziedojumu pelnījusi veca sirmmāmiņa ar dzirdes problēmām, smagi slims bērns vai trūkumā dzīvojoša ģimene?
Man jāatzīst, ka parasti ziedoju tieši naudu. No vienas puses — tā pašai ir vienkāršāk, no otras — tas nemaz nav sliktākais variants, jo tad līdzekļus var izmantot, iegādājoties tiešām nepieciešamāko. Apbrīnoju cilvēkus, kuri ziedo savu laiku, pavadot to, piemēram, ar sirmgalvjiem pansionātos. Tam tiešām vajag daudz vairāk, nekā iemetot naudu ziedojumu urnā. Pati uz ko tādu nekad vēl neesmu saņēmusies, bet varbūt kādreiz to izdarīšu.

Staburags.lv ARHĪVS

Cilvēki bieži vien nezina, ko nozīmē ziedot

Kategorijas