Nav jau viss tik pelēks un drūms

2010. gada 10. septembris 17:00

1644

Ja kādam politiķim, varasvīram būtu patiesa interese par to, kā laukos dzīvo latviešu ģimene — trīs pieaugušie un divi bērni, nebūtu jāveic plaša izpēte un jātērē daudz naudas un laika. Pietiktu vien paciemoties “Vaguļu” mājās pie Edītes un Arvīda Leitlantiem Vietalvas pusē.

Pensija rezerves detaļām
Kopā ar jaunajiem saimniekiem “Vaguļos” dzīvo arī viņu bērni Edijs, Aksels un Arvīda māte Raita. Lai dzīvošanai būtu līdzekļu, pagaidām pietiek ar sešpadsmit govīm, dažiem jaunlopiem, ap 30 hektāriem zemes, traktoru, siena pļāvēju. Pārējo nepieciešamo var sarunāt pie kaimiņiem. Govis un jaunlopus turētu vairāk, taču kūts tam ir par mazu. Zeme Vietalvas pusē nav īpaši piemērota graudaugu audzēšanai, tāpēc te lielākoties aug zāle. Ar platībām, kuras pašu, govīm visai ziemai nepietiek, tāpēc jāappļauj arī kaimiņu pļavas. Ieguvēji ir abi — kaimiņiem zeme apstrādāta, viņi saņem platību maksājumus, bet Leitlantiem — barība govīm.
Citu ienākumu, kā tikai tie, ko par pārdoto pienu samaksā Valmieras piena kombināts, nav, un, ja maksājumi, kā šonedēļ, kavējas, jāiztiek no saimnieka mātes Raitas pensijas. Kad pilnā sparā ritēja kartupeļu vākšana, salūza tehnika. Lai darbi neapstātos, visa Arvīda mātes pensija ziedota detaļu iegādei un citiem sadzīves izdevumiem. “Zinām, ka nauda būs, vien jāgaida,” saka Edīte. Vasaras mēnešos, kad izslaukums lielāks, naudas pietiek, tikai šogad karstums lika govīm vairāk gulēt ēnā un mazāk ēst. Dažus ziemas mēnešus gan izdodas galus knapi savilkt kopā.
Labi, ka neprasa uzreiz
Kartupeļu raža šogad kā vairumam — slikta. Pašiem pietikšot, ne tā kā citus gadus, kad arī govīm un cūkām varēja izbarot. Tāpēc jāsamierinās, ka ziemā par lopbarību būs lielāki izdevumi. Noteikumi paredz, ka kopā ar govīm nedrīkst turēt ne cūkas, ne vistas. Pērn pārbaudes laikā konstatēja pārkāpumu, brīdināja, ka nākamreiz par to būs jāmaksā sods. Tāpēc olu dējējas nācās likvidēt, cūkām gan uzcelta atsevišķa novietne, un plānots, ka pavasarī tajā jau mitināsies divi barokļi.
Piena iepirkuma cena šobrīd ir 14 santīmu par litru. “Dzīvojam no viena maksājuma līdz otram. Kredītus neņemam, un vienīgais, kam saimnieks “parakstījies”, — Valmieras piena kombināta bezprocentu aizdevums slaukšanas aparāta un pļaujmašīnas iegādei,” turpina Edīte. “Kombināta ieguvums, ka mums kvalitatīvāks piens, mūsu — jauna tehnika, bet principā cenšamies iztikt tikai ar savu naudu, neaizņemoties, saka saimnieks. Palīdz arī iespēja vienoties ar saimniekiem par pakalpojumu samaksāt vēlāk, piemēram, par ruļļu tīšanu joprojām daļa naudas nav atdota, bet citādi nevar. Lai arī ir septembris, zāle labi augusi, tāpēc domā to nopļaut vēlreiz. Darbu padarītu paši, bet nauda nepieciešama tinējam, un tās šobrīd nav. Graudus audzēt arī nav izdevīgi. Reiz izmēģināts, bet, gaidot, kamēr lielais saimnieks pabeigs savus kult, kaimiņa lauku nokūla pārāk vēlu.
Šogad sapuva siens divās piecus hektārus lielās pļavās lietavu un neparedzēto izdevumu dēļ sakarā ar pāreju uz jauno norēķinu sistēmu degvielas iegādē. Saimniece ar sašutumu atceras jūliju, kad pieteikumu par bezakcīzes degvielas iegādi nosūtījuši, bet atbildi gaidījuši ilgi. Lauku darbi iekavējās. Vēlāk uzzinājuši, ka pieteikums ceļā pazaudēts. Arī ar degvielas kartes iegādi nebijis viegli. “Tādas noteikumu maiņas vajadzēja veikt ziemā, nevis karstākajā lauku darbu laikā,” piktojas saimniece.
Dzīvot kļuvis sarežģītāk
Arvīds stāsta, ka pēdējos gados līdz ar iestāžu apvienošanu, centralizāciju lauciniekiem dzīvot kļuvis sarežģītāk: “Agrāk, ja bija problēmas ar elektrību, atlika vien piezvanīt uz Pļaviņām Antonam vai Jānim, kurš atskrēja un salaboja. Tagad jāzvana uz Rīgu, jāgaida, kad savienos ar operatoru, viņš sazinās ar Aizkraukli, tad Pļaviņām. Lai pārdotu maisu kartupeļu vai burkānu bērnudārza virtuvei, sievai prasa gan personas kodu, gan pases numuru. Ceļu kopēji gan šogad kļuvuši kūtrāki, jo naudas esot mazāk, līdz ar to ceļus greiderē retāk.” Atceroties pērno ziemu, īpašu paldies “Vaguļu” saimnieki saka Andrejam Dubovikam no VAS “Centra reģiona ceļu Aizkraukles ceļu rajons”, kurš rūpējās par to, lai jau pēc pirmās snigšanas ceļi būtu iztīrīti. “Piena mašīnai nebija problēmu iebraukt arī pie mums,” saka Arvīda kungs.
Tūkstoš latu par skābbarību
Lai dzīve laukos neliktos tik drūma, esot arī kas labs tuvākajā nākotnē gaidāms. Divas govis nāksies pārdot, jo nav labas piena devējas, bet jau oktobrī viena nāks slaucama, ap Jauno gadu — otra. Drīz atnesīsies apsēklotās govis, šogad nopirktas četras jaunas. Nākotnes plāni? Šādos juku laikos grūti ko prognozēt. Gribētos uzcelt saimniecības ēku, lauka virtuvi, bet tam atkal nepieciešams pārvarēt birokrātijas saliktās barjeras, jāsaskaņo būvatļaujas, jāmaksā par tām. Nav skaidra arī piensaimniecības nākotne. Pērn piena cenas straujais kritums bija šoks, kura ietekmē grūti saskatīt pozitīvo nākotnē. Ja paaugstinās gāzes un elektrības tarifus, dzīvot kļūs vēl grūtāk. Par nopirktajām govīm nav vēl viss samaksāts, bet līdz gada beigām parādus saimnieki centīšoties atdot. Šajā gadā vislielākie izdevumi, ap tūkstoš latu, bijuši par skābbarības ruļļu sagatavošanu. Pērn, kad graudu raža bija laba, lopbarību ziemai iepirka no vietējiem zemniekiem. Šogad ražība zemāka, graudi būs jāpērk citur. To cena paaugstināta par pieciem santīmiem kilogramā, un kopumā ziemas mēnešos būs jāatdod 200 latu par graudiem vien.

Staburags.lv ARHĪVS

Nav jau viss tik pelēks un drūms

Kategorijas