Staburags.lv ARHĪVS

Ar eņģeli blakus

Elita Brovacka

2016. gada 25. novembris 09:31

230
Ar eņģeli blakus

Vai ticat, ka katram cilvēkam ir savs eņģelis? Esot pat katram trīs: pie labā pleca ir šīs dzīves Sargeņģelis, pie kreisā — pagātnes jeb karmiskais Eņģelis, un ir vēl trešais —  augstākā es Eņģelis, kurš atrodas rokas stiepiena attālumā virs mums. Šajā adventes laikā par eņģeli varam kļūt jebkurš. Ir daudz cilvēku, kuriem ir jumts virs galvas, viņš ir paēdis un siltumā, bet kaut kā dzīvē tomēr pietrūkst. Kāda silta vārda un kādas mīļas rokas, no kuras pieskāriena pasaule kļūst gaiša un sirdij tiek vairāk siltuma nekā no vilnas pleda. Diemžēl ne katram šīs sajūtas dotas, bet katrs no mums pēc tādām ilgojas.

Biedrība “No sirds uz sirdi” aicina piedalīties Vispasaules labdarības projektā “Eņģeļa pasts”. Tā būtība: kļūsti par eņģeli kādam vientuļajam vecajam cilvēkam pansijā vai kādam citam vientuļniekam ārpus tās, cilvēkam ar īpašām vajadzībām un iepriecini viņu, nosūtot ar roku rakstītu vēstuli vai kartīti svētkos. Iespējams, saņemsi arī atbildi no viņa. “Ņem baltu lapu, piepildi to ar krāsām, emocijām, uzmundrinājumiem, pozitīviem un spēcinošiem vārdiem un ļauj, lai Eņģeļi to nogādā vientuļajam, vecajam, īpašajam cilvēkam tieši rokās, kā pārsteigumu. Un tici, ka tas būs tā vērts,” teikts aicinājumā. Šie ļaudis par projektu neko nezina, tas viņiem būs pārsteigums.
Laukos mums kaimiņos ilgus gadus dzīvoja kāda jauka, veca kundze. Vientuļa. Kad sastapi viņu pagalmā, viņa allaž daudz runāja. Par dzīvi, par to, ko izlasījusi avīzē, par visu. Klausījos viņas vārdos ilgi, vēl promejot dzirdēju viņu runājam un runājam. Vēlāk par viņas sarunu biedriem kļuva mūsu bērni. Reizēm šķita, nu kur cilvēks var tik daudz un nepārtraukti runāt?! Taču mājās viņai nebija neviena cita. Nu cik ilgi runāsi ar kaķi vai ar televizoru? Vēlāk šī tante kļuva gluži vai par mūsu ģimenes locekli — apsveica dzimšanas un vārda dienās lielus un mazus, un brīnījāmies, kā viņa visus var atcerēties. Un šī zināmā mērā atzinība tikai par to, ka viņu uzklausījām. Tas man allaž licis aizdomāties, cik maz vajag, lai citam sagādātu prieku. Tikai būt blakus, tikai pateikt dažus siltus vārdus.

Arī eņģeļu projekta organizētāji atklāj, ka pirmie vēstuļu saņēmēji bijuši izbrīnīti: “Vai man?”, “Vai tiešām man?”, “Kāpēc man?” Daudz pārsteigtu acu skatu un prieka asaru... Pat daži vienaldzīgie vīri ik vakaru klusiņām mēdz pārlasīt šos sūtījumus un priecāties. Un šobrīd arī es varu izdarīt kaut ko, lai kādam kļūtu silti, lai pasaule šajā baltajā laikā kļūtu vēl gaišāka.