Piepildīts daudzu gadu sapnis

2010. gada 16. septembris 08:56

1682

Kasparu Karlsonu no Bebru pagasta “Tīrumniekiem” “noķēru” uz lauka pirmajā ziemāju sējas dienā. Jaunais un enerģiskais saimnieks visus darbus cenšas padarīt pats, vien spraigākajā laikā palīgā nāk paziņas, piemēram, dienā, kad tikos ar Kasparu, kopā ar viņu uz lauka strādāja otrs traktorists.

Neilgi pirms tikšanās cerēju saimnieku sastapt mājās, bet durvis vēra sieva un teica, ka saimnieks jau no agra rīta strādā laukā un mājās būs ap desmitiem vakarā. Mazais puika, izskrējis māmiņai līdzi, paziņoja, ka tētis atgriezīsies no rīta. Viņa smaidot teica, ka tā bijis arī aršanas laikā. Kamēr viss nebija aparts, Kaspars mājās nebrauca. Ēdienu tad veda uz lauka.
“Neesmu tik bagāts, lai riskētu vēlreiz”
Kalsns vīrs, nedaudz virs trīsdesmit, apstādina traktoru lauka malā un, dzinēju neizslēdzis, nāk manā virzienā. Spiežu viņa sastrādāto roku un atvainojos, ka pārtraucu tik svarīgo sēšanas darbu.
Ko pašlaik sējam? — Ziemas kviešus, — saka Kaspars. — Pirms diviem gadiem, kad kārtējo reizi pārliecinājos, ka ziemas rapsi šajā pusē nav vērts sēt, metu mieru. Toreiz izsala ap piecdesmit hekt-āru, un pavasarī vajadzēja pārsēt. Neesmu tik bagāts, lai riskētu otru reizi. Jautāts, cik naudas tādā veidā zaudēts, saimnieks atbild: — Saskaitot kopā izdevumus, ap sešiem tūkstošiem latu. Vasaras rapsis šogad 140 hektāros audzis labi. Par labām esmu atzinis hibrīdšķirnes, ar kurām līdz šim problēmu nav bijis. Pārbaudītas arī reiz Lietuvā pirktās rapša sēklas. Tās slikti dīga. Uzklausīju komentārus, ka vainīga daba, zemnieks, bet esmu pārliecināts, ka bija zemas kvalitātes sēklas.
Rūpējas par katru pleķīti
Ar lauksaimniecību Kaspars Karlsons sācis nodarboties pirms trīspadsmit gadiem. Tolaik graudu cena bija ap piecdesmit latiem par tonnu, un to pašu nevarēja sagaidīt. — Kredītus neviens nedeva, un pēc diviem gadiem lauksaimniecībai metu mieru, — saka bebrēnietis. Četrus gadus nodarbojies ar mežizstrādi. Pirms astoņiem gadiem, kad situācija graudkopībā nostabilizējās, pievērsies tai no jauna. Zemesgabali “izmētāti” 15 kilometru rādiusā līdz pat Odzienai. Par katru pleķīti tā saimnieks rūpējas, cik var, un otram atdot negrib. Pārdot zemi ārzemniekiem Kaspars uzskata par neprātu. Ja justu, ka nevar “pavilkt”, “piespēlētu”, lai arī lētāk, bet savējiem. Ar platību palielināšanu pagaidām negrib aizrauties. Jāiekopj esošās, no tām gūstot maksimālu labumu.
— Nav māksla saimniekot tūkstoš hektāros un kult pāris tonnu no viena, — saka Kaspars. — Nevajag saspringt, cenšoties “izspiest” no Bebru puses zemes vairāk, kā tas iespējams. Salīdzinājumā ar Zemgales tīrumiem, ja graudu raža te ir ap četrām tonnām no hektāra, to var saukt par ļoti labu. Arī rapsim tā ir mazāka — trīs tonnas zemgaliešiem un ap divām mums. Zemgales zemē augšanai nepieciešamās vielas, piemēram, fosfors, jau ir dabīgā veidā, bet mums jārēķina, vai to izdevīgi iestrādāt, jo par visu jāmaksā. Pareizi saplānojot darbus un padarot tos pēc iespējas labāk, ražību var saglabāt un pat kāpināt.
Kā azartspēlē
Šogad ziemas kvieši 130 hektāros slikti pārziemoja — izsuta. Ir bijuši gadi, kad var palielīties, piemēram, no hektāra nokuļot septiņas tonnas ziemas kviešu. Lielākais guvums šogad ir no vasarājiem, kurus gan pabeidza novākt nesen. Traucēja biežās lietavas, un kombains grima zemē. Agrāk kulšanas laiks pagāja vienā stresā. Īpaši, kad nebija savas kaltes. “Rīgas dzirnavnieks” pieņēma tikai graudus ar 25% maksimālo mitrumu. Ja bija mitrāki, nepieņēma. Ja atstāj uz lauka, cerot uz labāku laiku, var gadīties, ka graudu kvalitāte zūd — pārtikas top par lopbarības, līdz ar to sarūk arī cena. Pēdējos gados laba sadarbība izveidojusies ar SIA “Pakavs” un “Baltic Agro”. Kaspars cenšas “nelēkāt” no viena uzpircēja pie otra. Šīgada graudu cenas saimnieks nosauc vienā vārdā — haoss. Tas, kas notiek graudu tirgū, nav saprotams. Pagājušajā gadā ieguvis ar to, ka trīs mēnešus pirms ražas novākšanas fiksējis iepirkuma cenu, kuru uzpircējs apņēmās maksāt. — Rudenī, kad cena kritās, mana fiksētā bija augstāka. Šogad notika pretēji. Nofiksēju cenu, bet tirgū tā cēlās nenormāli strauji. Daļēji kā azartspēlē. Uzpircēji, par laimi, bija atsaucīgi un, neraugoties uz līgumā noteikto cenu, paaugstināja to gan rapsim, gan graudiem. Tas pateicoties sadarbībai daudzu gadu garumā. Tāpat ar minerālmēslu un ķimikāliju iegādi kredītā — zinu, ka varēšu norēķināties gada laikā, — teic bebrēnietis.
Jāattīstās nepārtraukti
Šogad izdevies piepildīt vairāku gadu sapni. Kasparam vairs nav jāuztraucas par graudu kaltēšanu, īpaši tik lietainā rudenī kā šis, jo par Eiropas fondu līdzekļiem iegādāta kalte. Pusi summas gan nācās maksāt pašam, bet divu gadu laikā šo naudu varēs atpelnīt. Izmaksas, žāvējot graudus savā kaltē, ir par pusi mazākas nekā tad, kad šo pakalpojumu vajadzēja pirkt citur. Bet, lai nonāktu līdz tam, bija ne mazums raižu, pārliecinot banku par idejas dzīvotspēju. Lai arī Kaspars divpadsmit gadu ir “SEB bankas” klients, pirms diviem gadiem, krīzei sākoties, kredītu nepiešķīra. — Pareizi vien ir, — saka Kaspars. — Noteikumiem jābūt stingriem.
Vai arī “Tīrumniekus” skāra krīze? Saimnieks teic, ka arī pirms tam bijis līdzīgi un pēdējos gados vaimanāšana ir vairāk vainojama nekā ekonomiskā situācija. Viegli nav, īpaši sliktas ražas gados. Knapi nosedz izdevumus, atmaksā kredītus. Bankas kontā kaut ko iekrāt nebaltām dienām pašlaik neizdodas. Visu laiku jādomā par attīstību, un to var panākt, ieguldot naudu jaunā tehnikā. Nākotnē plānots pirkt jaunu kombainu, jo 24 gadus vecais savu laiku jau nokalpojis.
Kaspars priecājas arī par jauno kārtību degvielas iegādē. Piepildījies tas, par ko daudzus gadus diskutēts. Citādi bija jātērē tik daudz naudas, maksājot akcīzes nodokli un nezinot, vai to maz dabūs atpakaļ, jo valdība var paziņot, ka līdzekļu nav. Arī noteikumu maiņa attiecībā pret tiem, kuri saņem degvielu, ir pareiza, jo iepriekšējos gados visi, kuriem piederēja zeme, iegādājās lēto degvielu, un daļa tā saucamo “dīvānu” zemnieku pārdeva tālāk vai lēja vieglajās automašīnās.

Staburags.lv ARHĪVS

Piepildīts daudzu gadu sapnis

Kategorijas