Kad nesaproti, ko lamāt

2016. gada 8. novembris 11:37

408

Pasarg Dievs, tikai nesaslimt! Šķiet, šādu lūgšanu biežāk nekā citkārt domās esam skaitījuši ikviens, bet šobrīd nedrošība tikai vairojas. Nepietiek naudas veselības aprūpei, garas rindas pie speciālistiem, nevar saņemt pat steidzamos medicīnas pakalpojumus, trūkst mediķu — tā ir tikai viena aisberga puse. Uz šī fona vēl izskan ideja par reformām Latvijas slimnīcu tīklā. Veselības ministre Anda Čakša sola, ka Veselības ministrija izvērtēs slimnīcu sniegto pakalpojumu kvalitātes rādītājus un reformās galvenais uzsvars būšot likts uz iedzīvotājiem.

Vai esat bijuši situācijā, kad jāgaida uzņemšanas nodaļā vairākas stundas, jo tavam bērnam ir lauzta kāja? Un tu pat nevari sacelt traci par to, jo priekšā ir vēl desmit tādi paši mazi pacienti ar traumām vai veselības problēmām. Visi gaida. Tajā mirklī īsti pat nesaproti, ko lamāt — mediķus, valdību vai pašai sevi. Vai, kad gaidāt bērnam operāciju, kura noteikta desmitos rītā, bērns nedrīkst ēst un dzert, bet operācija sākas sešos pēcpusdienā. Kuru vainosi? Vai mediķi, kurš nesēdēja un nedzēra kafiju, bet glāba citu bērnu?
Jau pēc iepriekšējās slimnīcu reformas vismaz tepat Aizkrauklē izjūtam sekas. Biju pārsteigta, ka bērnam kāju ieģipsēt te vairs nevar (vai nedrīkst), arī daudzas citas manipulācijas ir liegtas. Ir tikai ceļš uz Rīgu vai Jēkabpili. Kur palikuši mūsu pašu gudrie mediķi? Ir tepat, bet pēc kaut kādas mistiskas skalas vairs neizrādās kvalificēti, gudri. Vai viņiem vairs nav arī aprīkojuma, trūkst ģipša vai pārsēja?
Arī šī reforma kārtējo reizi izskatās pēc mākslīgi veidota loka ap Rīgu. Vai tā ir domāta, lai uzlabotu cilvēku dzīvi? Nedomāju vis. Nupat izlasīju interviju ar Aizkraukles ārstu, kurš pauž: “Negribētos nonākt līdz situācijai, kad 20 kilometru rādiusā ap galvaspilsētu sākas nāves zona.”

Taču veselības ministrei uz šo ir cits skatījums, viņa atzīmējusi, ka “ļoti daudzi reģionu iedzīvotāji cenšas savās slimnīcās “neiegulties” un nonākt citās, pēc savas sapratnes kvalitatīvākās slimnīcās”. Piekrītu, ka ir gadījumi, kad vajadzīgas iekārtas, aprīkojums, un cilvēkam jādodas uz galvaspilsētas slimnīcu, bet vai tas jādara vienmēr, kad vajadzīga ārsta palīdzība? Mana pieredze liek domāt, ka tajā “kvalitatīvajā slimnīcā” neviens tevi atplestām rokām nemaz negaida. Gluži pretēji, man šķiet, ka savās mājās pat sienas palīdz. Arī savā slimnīciņā, kura ir tepat.

Mūsu valstī trūkst saiknes starp tiem, kuri pieņem lēmumus, un tiem, uz kuriem attiecas šie lēmumi un to sekas — atzinuši arī vairāku reģionālo slimnīcu vadītāji.

“Esam izolēti no lēmumu pieņemšanas,” saka SIA “Ogres rajona slimnīca” valdes priekšsēdētājs Dainis Širovs. Mediķi esot neziņā par savu nākotni, par savām darbavietām. Un kur vēl tādu greznību, kā uzklausīt, ko par to saka pacienti!

Staburags.lv ARHĪVS

Kad nesaproti, ko lamāt

Kategorijas