Staburags.lv ARHĪVS

Blāvi mirdzošais “Dzintars”

Imants Kaziļuns

2016. gada 25. oktobris 10:39

490
Blāvi mirdzošais “Dzintars”

Latvijā dzīvot ir jautri. Te nemitīgi notiek dažādas glābšanas akcijas, iedzīvotāji labprāt uzspēlē spēli “Visi dara tā!” spēli un gatavi spontānai rīcībai, lai tikai vēlāk pieslēgtu veselo saprātu. Bija “Liepājas kafijas” un šīs pašas pilsētas “Metalurga”, šonedēļ moderna ir “Balticovo” vistu glābšana. Pagājušajā nedēļā daudzu iecienītā kosmētikas firma “Dzintars” paziņoja, ka tai nepieciešama tiesiskā aizsardzība — uzņēmumam uzkrājies milzumliels nodokļu parāds — 3,2 miljoni eiro — un uzrēķināta pusotru miljonu liela kavējuma nauda. Pērno gadu uzņēmums beidza ar 2,6 miljonu eiro zaudējumu. Lai firmu ar gandrīz četriem simtiem darbinieku, tā teikt, neaizklapētu ciet, tās juristi vēlas sapratni no Valsts ieņēmumu dienesta. Ziņu par “Dzintara” bankrotu ātri pārķēra sabiedrības aktīvākā daļa, un drīz vien internetu pārpludināja aicinājumi “Glābsim “Dzintaru”!”, “izpirksim tukšus tā veikalus!”, un sociālajos portālos ņirbēja foto ar iegādātajām mantām. Nedēļas nogalē kāds acīgais “Dzintara” mājaslapā internetā, sadaļā “Kur iegādāties?”, pamanīja, ka bez Lietuvas, Ukrainas, Baltkrievijas, Krievijas un citām valstīm pieci uzņēmuma veikali darbojas arī “Krimas Autonomajā Republikā”. Šī ziņa tūlīt daudziem lika kažoku vērst uz otru pusi un spļaudoties nolādēt “Dzintaru”, tā vadītāju Iļju Gerčikovu par simpatizēšanu Ukrainas daļas — Krimas — okupācijai.

Tajā pašā laikā kā katrs liels uzņēmums, arī šis, algu maksā ne tikai saviem tiešajiem darbiniekiem, bet nodrošina darbu arī tiem, kuri to apkalpo, piegādā izejvielas. Gandrīz desmit gadu arī es strādāju firmā, kas “Dzintaram” piegādāja kartona iesaiņojumu — smaržu kārbiņas. Jau toreiz, deviņdesmito gadu beigās, uzņēmums regulāri kavēja maksājumus, un dienas, kad mūsu firmas kontā beidzot “iekrita” kāda prāvāka summa no “Dzintara”, bija gluži kā brīnums. Uzņēmums kopš Atmodas laika izmisīgi cīnījies par savu vietu tirgū ar kosmētikas pasaules grandiem, un nonākšana uz bankrota sliekšņa nav nejaušība. Vai firmu var glābt spontāna iepirkšanās akcija Latvijā? Visticamāk, ka tas ir piliens jūrā, īpaši, ja tā ir vienas dienas akcija. Savu daļu vainas varam uzņemties mēs katrs. Pārrunājot šo jautājumu ar “Staburaga” lasītājiem, diskusijās izpeld vārdi “laika trūkums”, “mārketings” jeb vairāku kosmētikas gigantu spēcīgā reklāmas stratēģija, ieliekot savus produktus gluži vai pircēja rokās ar katalogiem, tiešajām piegādēm. “Dzintars” turpretī joprojām turpina stāvēt  kā milzis uz māla kājām, cerot, ka padomju varas laika monopolista produktus turpinās pirkt vecas mīlestības vārdā. Jāatzīst, par spīti produkcijas vecišķajai ārienei, daži uzņēmuma produkti spējīgi konkurēt. Tikai ikdienas ieradumi pagriezuši mūsu skatus mirdzošo reklāmu virzienā. Tuvojas Ziemassvētki, dāvanu laiks, un, ticot labajam, gribas cerēt, ka liliju aromātu “Dzintara” produkcijā nākotnē nevajadzēs saistīt ar kapu puķēm.