“Medūzas smiekli” Rīgas galerijā vēl divas nedēļas

2016. gada 25. oktobris 00:01

Vēl tikai līdz 5. novembrim Rīgā, galerijā “Bastejs”, apskatāma aizkraukliešu Ingūnas Skujas un Melisas Bradenas darbu izstāde “Medūzas smiekli”.

“Galerija ir Vecrīgā, tuvu stacijai, un katrs mūsu izstādi var apmeklēt bez maksas. Mēs gadu strādājām, lai sagatavotos šai izstādei,” stāsta Ingūna Skuja un Melisa Bradena. “Tā ir mūsu 27. personālizstāde 18 gadu kopdarbībā. Domājam, ka šī izstāde no visām ir izdevusies vislabāk, jo pirmo reizi ir izstādīti arī lielformāta zīmējumi un pie tiem līdzās uz grīdas darbi, kas tos papildina.”
Kādēļ izstādei izvēlēts nosaukums “Medūzas smiekli”? ““Medūzas šobrīd ir ļoti modē,” sacīja modes māksliniece Ingrīda Drāzniece, viņas dzīvoklis ir netālu no mūsu galerijas. Tā bija Melisas pirmā dzīvesvieta, kad viņa ieradās no ASV. Viņas bija kaimiņienes,” atceras Ingūna Skuja. “Medūzu esmu redzējusi bērnībā jūrmalā, esmu to turējusi rokās un apbrīnojusi tās formas plastiskumu un caurspīdīgumu. Kaut kas ļoti dīvains un izbrīna vērts, tā ir smieklus izaicinoša.”
“Medūza ir varas simbols. Viņa ir daļēji sieviete, daļēji dieviete. Supervarone, kolonizācijas upuris, bet viņas smiekli ir tie, kas nav nocērtami, tāpat kā galva,” stāsta autores. “Smieklos aizvien vēl ir spēks. Strādājot pie darbiem, iedvesma radās, smejoties par lietām. Piemēram, darbs “Konceptuālais mēsls” tapa kā pretreakcija konceptuālajai mākslai. Darba pamatā ir izmantots porcelāna rūpnīcas zivju šķīvis, uz kura izveidota kaudze zaļas, spīdīgas, tekošas masas, kurā ir daudz acu, un sānā tam visam iesprausta zelta karote. Citam darbam par pamatu izmantota zupas terīne, no kuras laukā tek senatnes zupa. Mēs veciem porcelāna traukiem devām otro elpu. Citā vietā ir liels zīmējums “Čūsku dīdītājs” un pretī uz grīdas — skulptūra-cepure ar čūsku.”
“Izstādes apmeklētāji bija aizkustināti par darbu, kurā ir atspoguļots kažoka stāsts, tajā ir uzzīmēta mana mamma kažokā,” stāsta Ingūna Skuja. “Stāstu par to esmu klausījusies bieži. Mamma bija jauna meitene, kad pagalmā ienāca viens garš, jauns, slaids vīrietis un prasīja, kur ir tēvs. “Mežā malku skalda,” viņa atbildēja. Vīrietis lika tēvu pasaukt, un viņš atnāca noplukušā darba kažociņā. Vīrietis prasīja, vai nav labāka. “Nav,” viņš teica. Un tā tēvu cilvēki aizveda. Tēvs atstāja kažoku, varbūt kādam citam noderēs. Mamma nākamajā dienā brida pa sniegu ar viņa kažoku, bet pēc tam visu mūžu sev pārmeta par tēva izsūtījumu. Pie zīmējuma uz grīdas ir darbs — neliela gulta ar Latvijas ģerboņiem abos galos. Tā ir veltīta Latvijas simtgadei. Drusku atgādina kapiņu. Mamma bieži uzsver, cik Latvija toreiz bija brīnišķīga valsts.” ◆

Staburags.lv ARHĪVS

“Medūzas smiekli” Rīgas galerijā vēl divas nedēļas

Kategorijas