“Mēs piemaksājam, lai varētu strādāt!”

2010. gada 30. septembris 12:00

983

“Vairs nevaram izturēt, zemāk laikam nav kur krist,” izmisis teic kāds “Latvijas pasta” (LP) darbinieks, kurš par pastnieku strādā jau sen. “Daudz ko izturējām, bet, ja algu mums turpmāk noteiks par gabaldarbu, tad vairs strādāt nevarēs.” Aizkraukles reģiona pastnieki Andris un Igors (vārdi mainīti — aut.) ar savu problēmu vērsās laikraksta “Staburags” redakcijā.

Runājot ar pastniekiem, var just: “kauss” ir pilns, līst pāri malām. Sašutums un bezpalīdzības izjūta. Par reālo situāciju un darba apstākļiem stāstījuši pastnieki teju no visiem Aizkraukles reģiona novadiem, tūlīt gan piebilstot — to nu nerakstiet, ja “atšifrēs”, tūlīt pat atlaidīs.
Algas “negriež”, samazina slodzi
“Kad sāku strādāt par pastnieku, tiešām jutos pagodināts, ka esmu “Latvijas pasta” darbinieks, lepojos ar uzņēmumu, kurā strādāju, bet tagad man kauns teikt, kur strādāju un kāda ir mana alga,” stāsta Igors. “Ja man kāds jautā, cik es saņemu, nesaku, jo ir kauns. Par tādu naudu taču nevar uzturēt ģimeni, samaksāt rēķinus.” “Latvijas pasta” valdes priekšsēdētājs Aivars Veiss maijā solīja, ka algas pastniekiem vairs nesamazinās. Solījums ir “godam” izpildīts, algas tiešām nesamazina, mazāka “uz papīra” kļūst tikai slodze, līdz ar to arī alga. Vienīgais, kas nepaliek mazāks, ir darba apjoms.
“Sākumā man bija 1,1 slodze, bet tad mazināja, mazināja, līdz samazināja, un tagad strādāju 0,7 slodzes, bet alga, ko saņemu “uz rokas” ir 117 latu. Kā par tādu summu var izdzīvot?” retoriski jautā Igors. “Kā būs gabaldarbs, tā vispār nekādas algas nebūs. Mums vēl neko sīkāk nestāsta par jauno samaksas sistēmu.” Kopš samazināja slodzes, pavadzīmju lapā pazudusi aile, kuru kādreiz vajadzēja izpildīt — cikos pastnieks beidz darbu. Mājās pēc darba arī esot, ko darīt, — jāizpildot maksājumu kvītis. “Ja mums vēl būs jātirgojas, tad cikos beigsim darbu?” jautā pastnieki. “Diez vai potenciālos klientus interesēs preces, ko nevarēs apskatīt? Izlasot tikai nosaukumus, neviens preces neiekāros.”
Izdevīgāk būt bezdarbniekam
Darba devēji amortizācijas izdevumus kompensē — par vienu kilometru pastnieki saņem 0,04 santīmus. Līgumā esot noteikts, ka auto amortizācijas nauda jāieskaita desmit dienu laikā pēc tam, kad nodotas ceļazīmes. “Diemžēl reti kad naudu ieskaita laikus,” saka Igors. Lielāka vai mazāka ķibele vecajiem autiņiem, ar kuriem pastnieki brauc, gadoties vai ik dienu. Servisā pastnieki ir pastāvīgie klienti. Igors stāsta, ka pagājušā mēneša remonta izdevumi automašīnai ir gandrīz divsimt latu, bet viņš amortizācijas izmaksām mēnesī saņemot 100 latu. “No algas pāri nepaliek nekas, iznāk, ka man pat jāpiemaksā par to, ka varu strādāt,” atzīst Igors. Pastnieki spriež, ka izdevīgāk būt bezdarbniekam vai strādāt “simtlatnieku” programmā. “Tomēr mājās jau nevar nosēdēt, gribas strādāt, gribas pacīnīties,” atzīst Igors. “Pensionāri lūdz, lai cīnāmies, lai neejam projām, lai mēģinām panākt savu. Divas lietas vien gaida mūsu pensionāri — autoveikalu un pastnieku.”
Nav drošības
Vairāku profesiju pārstāvji, veicot darbu, ir neaizsargāti — taksometru vadītāji, diennakts degvielas uzpildes staciju pārdevēji un, protams, pastnieki. “Agrāk runāja, ka būs ieroči, tagad ir tikai gāzes baloniņš. Jaunajās pastnieku drošībai pirktajās mašīnās zem sēdekļa bija seifs, bet dažai labai mūsu grabažai pat durvis nevar aizslēgt. Tā būtu drošība?” sašutuši ir pastnieki. “Kad sākām strādāt ar privātajiem auto, daudziem pastniekiem, kuriem nebija autovadītāja apliecības vai automašīnas, no darba bija jāaiziet “labprātīgi piespiedu kārtā”. Tā kādai pastniecei priekšniece citu kolēģu klātbūtnē pieprasīja, lai raksta atlūgumu. Sieviete apraudājās.”
Par to, cik nedrošs ir pastnieka darbs, lika aizdomāties šokējošais notikums, kad 2005. gadā noslepkavoja Ludzas rajona Istalsnas pagasta pastnieci, tas LP mudināja drošības pasākumiem. Gadu vēlāk Rēzeknes rajona Audriņu pagastā aplaupīja un smagi ievainoja vēl vienu pastnieci. Uzņēmums veica dažādus pasta piegādes sistēmas uzlabojumus, izveidoja motorizētu pasta piegādi, nopirka automašīnas, taču finanšu trūkuma dēļ pērn no tām atteicās.
Degvielas patēriņš nemainās
Pasta mašīnas, tautā sauktie “desu vāģi”, bijušas priviliģētākā situācijā nekā tagad ir pastnieku personīgie nodzītie “zirdziņi”. Daži zemes īpašnieki aizliedz braukt pa savu teritoriju, sakot: visi var uzdoties par pastniekiem ar tādām mašīnām. “Ar pasta mašīnu bija citādi,” stāsta Igors. “Braucot pa ceļa malu un piestājot pie pastkastītēm, garāmbraucošie neapmierināti taurē — domā, kas tas par sēņu veci “velkas” gar ceļmalu. Ar marķēto mašīnu bija lielāka drošība un cita attieksme.”
“Pasta mašīnām degvielas patēriņam bija vasaras norma, ziemas norma, īpašie apstākļi,” teic An-dris. “Mūsu autiņiem vienmēr jābūt vienādam degvielas patēriņam. Tagad vēl nekas, bet bail domāt, kas būs, kad ceļi kļūs dubļaini, un kur nu vēl ziema. Esam izmisumā, nezinām, ko iesākt. Priekšnieki saka — aizies viens, vietā būs nākamais, tomēr domāju, ka par tādu algu nenāks vis lauzt savu privāto auto.”

Staburags.lv ARHĪVS

“Mēs piemaksājam, lai varētu strādāt!”

Kategorijas