“Prieks, ja kādam varu palīdzēt”

2010. gada 10. oktobris 12:05

1108

Ilona Petrovska pastnieces gaitas Iršos sāka pirms četriem gadiem. Pieredzēts daudz, gadās visādi, bet Ilona ir optimististe un saka: “Patīkami, ja tevi gaida un esi noderīga.”

Sāk ar velosipēdu
“Devos pirmsdzemdību atvaļinājumā. Kad dēliņš piedzima, man drīz vien piedāvāja darbu pastā,” par pastnieces gaitu sākšanu stāsta Ilona. Tas bija laiks, kad sākās pāreja uz motorizēto pasta piegādi. Pastniece, kura Iršu pagastu apkalpoja pirms tam, bija jau gados un teica, ka autovadītāju kursos nemācīsies.”
Sākumā Ilona brauca ar velosipēdu. Ik dienu bija jāveic līdz pat 35 kilometriem garš ceļš. “No augusta līdz janvārim braucu ar vecu padomjlaika velosipēdu, kas nevis mani veda, bet kuru man pašai nācās stiept. Togad sniega īpaši daudz nebija, bet dubļu gan,” atceras pastniece. “Aizbraucu uz Aiz-
kraukli, iegāju pie priekšnieces un saku: kas par lietu? Solījāt mašīnu, bet iedevāt divriteni, kas man jāstiepj. Piešķīra labāku velosipēdu, bet janvārī es sāku braukt ar pasta auto.” Ilona stāsta, ka tolaik cilvēki abonēja vairāk laikrakstu un žurnālu, tāpēc pasta soma bijusi smagāka. Lai nobrauktu 30 kilometru, vajadzīgs pamatīgs treniņš. “Sākumā nebija viegli — nokāpu no velosipēda un paiet nevarēju, kājas kā bluķi,” atminas Ilona.
Auto — otrās mājas
“Kad sāku braukt ar pasta mašīnu, bija vajadzīgs laiks, lai pie tās pierastu,” teic pastniece. “Jauna automašīna, darba, nevis personīgā, liela atbildība. Ar pasta auto braucu mazliet vairāk kā divus gadus. Kopš šīgada personīgā automašīna noder bērnu biedēšanai,” smejas Ilona. “Piebraucu pie kādas skolas, un iedarbinot skaņa ir “izcila” — bērni mūk projām un nokliedz: traktors!”.
Automašīna pastniekam ir kā otrās mājas, tajā nākas pavadīt lielu daļu laika, īpaši pensiju dienās, kad darbs dažkārt beidzas piecos pēcpusdienā. Pastniece atzīst, ka automašīna darbā sagādā vislielākās raizes. “Jādomā ne tikai par to, lai kvalitatīvi un laikus izdarītu darbu, bet jāuztraucas arī par mašīnu, ka tik nesalūst,” saka Ilona. “Ja piedevām vēl salūst tumšajā diennakts laikā uz ceļa, ja tobrīd nav naudas... Ir gadījies, ka auto “noplīst” jau darbdienas sākumā, bet vienmēr kaut kā izgrozos.”
Sagaida ar pusdienām
Ilona stāsta, ka tolaik, kad pastu vadājusi ar velosipēdu, bijis vairāk laika parunāt ar cilvēkiem, iedzert kafiju un pāršķirstīt kādu avīzi. “Jau četrus gadus strādāju — it kā vienas un tās pašas sejas, tomēr visu laiku esi ļaudīs,” saka irsiete. “Ilgi jau neiznāk uzkavēties, kamēr izsniedzu pensiju vai piedāvāju preces, parunājamies, kāds izstāsta savu dzīvesstāstu. Dažkārt pastnieks var justies kā psihologs. Prieks, ja kādam varu palīdzēt. Ne tikai uzklausot, bet arī praktiski, piemēram, atvedu zāles. Patīkami, ja esi kādam noderīga, nu kaut vai tikai kā pastniece. Reizēm dažs pastnieku gaida kā Dievu. Cilvēki lielākoties ir pozitīvi, lai gan — kā nu kuro reizi, bet, kā saka, ja pats esi labs, tad arī pret tevi labi izturēsies. Pensiju dienās pensionāri gaida ar pusdienām, paldies viņiem, jo pusdienās visbiežāk iznāk ēst sviestmaizes.”
Pastniece teic, ka pēdējā laikā aizvien biežāk nākas vest arī nepatīkamas vēstis, piemēram, vēstules no bankām par laikus nenomaksātiem kredītiem, bet neko darīt — jāved gan labās, gan sliktās ziņas.
Sveicieni no suņiem
Ik dienu pastniekiem nākas sastapties ar suņiem. Ar viņiem ir jāspēj saprasties, jo kāds četrkājainais mājas sargs ir ikvienā lauku sētā. “Vispār suņi mani īpaši nemīl,” teic pastniece. “Bet ir jau arī tādi, kuri uzreiz “uzmetas” par sirdsdraugiem. Kad braucu ar velosipēdu, tad jau pa gabalu skrēja pretī. Drēbes bija jāmaina katru dienu, jo četrkājaino draugu sveicieni — ķepu nospiedumi — bija visur, pat uz muguras. Atnāku mājās, bērni saka: “Mammu, es jau redzu, tu pie Dzuļas biji.”
Darba gaitās esot gadījies, ka biksēs ieķer, bet sakoduši gan nav. Suņu baidāmie — svilpes ar ultraskaņu — pārsvarā iedarbojas uz lieliem suņiem, mazie īpaši nebaidoties. “Daudzi saka: viņš nekož, bet bail jau ir man, nu varbūt nevajag pārbaudīt, vai suns tiešām nekož,” noteic Ilona Petrovska.

Staburags.lv ARHĪVS

“Prieks, ja kādam varu palīdzēt”

Kategorijas