Mans Latvijas lepnums

2016. gada 18. augusts 08:43

231

Laiks atkal lūkoties pēc Latvijas lepnumiem, šogad jau 13. gadu pēc kārtas — aicina laikraksts “Diena” un televīzijas kanāls “TV3”. Šī pasākuma galvenā ideja visus šos gadus palikusi nemainīga — mūsu līdzcilvēku vidū ieraudzīt tos, ar kuriem varam lepoties visas valsts mērogā, tos, kuri dara vairāk, nekā prasa viņu pienākums, tos, kuri neprasa un nedomā, kas man par to būs, kuri steidzas palīgā nelaimē nonākušajiem. Man ir bijusi iespēja divus “Latvijas lepnuma” pasākumus vērot klātienē, un varu droši teikt, ka tas ir viens no nesavtīgākajiem, labestīgākajiem un sirsnīgākajiem mūsu valstī. Šajā brīdī parasti pa rokai ir arī salvešu paciņa, jo ir stāsti, kurus nespēju skatīties, nenobirdinot kādu asaru. Un lepojos, ka arī divi manis pieteiktie kandidāti saņēmuši “Latvijas lepnuma” balvu.

Andreju satiku vilcienā ceļā uz darbu. Viņš stāstīja, ka dodas uz Rīgu, lai aizstāvētu diplomdarbu, beidzot augstskolu. Vēlāk atklājās, ka Andrejs beidzis divas augstskolas, vada sporta klubu, aizraujas ar airēšanu, ieguvis daudz medaļu sportā un grib strādāt sociālajā jomā. Andrejs ir akls. Ar savu darbošanos viņš palīdz rast jēgu dzīvei līdzīgā nelaimē nonākušiem. Nespēju noturēties un uzrakstīju par šo vīrieti. Otrs “Latvijas lepnuma” balvas ieguvējs, kur pieliku savu roku, ir Aivars Millers. Uzņēmējs no Liepājas, mecenāts, kurš gadiem nesavtīgi palīdz savas dzimtās puses cilvēkiem Skrīveros.

13 gados sudraba ābeli par savu darbu, varonību, sniegto atbalstu saņēmuši 130 cilvēki. Un tā ir tikai neliela daļa no tiem cilvēkiem, par kuriem pasākuma rīkotāji un žūrija saņēmusi pieteikumus. To vidū ik gadu ir arī mūsu puses cilvēki, ar kuriem varam lepoties. Un ir tādi, kuri šo balvu arī saņēmuši un glabā kā īpašu dārgumu. Daudzu atmiņā noteikti ir Aizkraukles slimnīcas kolektīva paveiktais, piesakoties pārvest no Polijas uz Latviju smagi cietušu puisi un ārstēt viņu, lai gan ar Aizkraukles novadu viņam nebija nekādas saistības. Mātei šim mērķim tobrīd naudas nebija, un arī valsts iestādes atteicās palīdzēt. Izmisums, bet aizkrauklieši uzņēmās iniciatīvu un palīdzēja.
No šo cilvēku paveiktā iedvesmojamies, saprotam, ka mūsu grūtības, salīdzinot ar to, ko pārdzīvojis dažs stāsta varonis, ir pārejoši sīkumi. Un tajā brīdī arī pašiem gribas iet un izdarīt kaut ko labu. Un, ja patiešām ir kāds, kurš tā iedvesmots arī paveic vairāk, nekā prasa pienākums, šāds solis ir miljona vērts. Nepaliksim vienaldzīgi šogad un paskatīsimies apkārt. Varbūt tepat blakus ir kāds, par kuru būtu vērts pastāstīt “Latvijas lepnuma” žūrijai, vai vēl labāk — kāds, kuram palīdzēt.

Staburags.lv ARHĪVS

Mans Latvijas lepnums

Kategorijas