Vecais, aizvācies, tā ir invalīdu vieta!
Jūlija sestdienas rīts. Maršruta Jēkabpils—Bauska autobuss. Salons nokārts ar draudīgiem brīdinājumiem: “Somas uz krēsliem nelikt!”, “Ar vadītāju nesarunāties!” , “Invalīdu vietas!” u. c., kas liek bailēs ierauties savos pasažierim atvēlētos kvadrātcentimetros, ciest klusu, nekustēties, iespiest klēpī iepirkuma maisiņus, somas un pacietīgi gaidīt galamērķi.
Ieņēmu vietu drošā attālumā no šī brauciena svarīgākās personas — autobusa vadītāja — kreisajā pusē, otrajā solu rindā. Jau pērkot biļeti, busiņa vadītājs šķita manāmi saērcināts. Pēc pāris pieturām autobusā iekāpa māte un meita. Aši nopirkušas biļetes, ieņēma pirmās tuvākās brīvās vietas, bet tad pēkšņi kā zibens ķertas pielēca kājās un pārsēdās citviet. Nākamajā pieturā busiņā ielēca kāds jauneklis, apsēdās atkal pirmajā brīvajā vietā, bet jau nākamajā brīdī viņa sparu traukties tālēs zilajās pie zemes nolika dusmu pilna sauszemes kuģa kapteiņa bargais brēciens: “Tā ir invalīdu vieta!” Puisis “nolaistām ausīm” paklausīgi pārcēlās uz parasto mirstīgo ceļotāju sēdekļiem. Kapteiņa brēciens skanēja arī nākamajā pieturā un vēl, kad pāris pieturu aiz Valles autobusā lēni un prātīgi, atbalstoties uz nūjiņas, iekāpa kāds vīrs. Nūjas, ne spieķa, gals nosiets ar zilu un sarkanu izolācijas lenti. Galvā cepure ar nagu haki krāsā, mugurā pelēka žakete. Vīrs uzmanīgi ieslīga pirmajā brīvajā sēdvietā, un viņa skatiens iegrima caur logu kaut kur tālumā. “Tā ir invalīdu vieta!” uzbrēca saniknotais šoferis. Brēciens skanēja mehāniski, kā iestudēts. Sirmais vīrs satrūkās, bet laikam bija iegrimis domās, tāpēc kliegtā jēgu nesaprata. Nepārjautāja, bet apmulsis grozīja galvu, cenšoties sameklēt pavedienu, kas savilktu kopā dzirdētās skaņas ar šībrīža situāciju. Pavediens nedevās rokā.
Klāt jau nākamā pietura. Jauns puisis. Viņa sejā redzamas kādas garīgas slimības atstātās pēdas. Puisis šoferim rāda invalīda apliecību. Nopriecājos — redz, beidzot iekāpa tas, kuru vadītājs tik ļoti gaidīja, kuram sargāja šo sakrālo invalīdu solu. Bet tā vietā, lai aicinātu puisi piesēst viņam ar likumu paredzētajā sēdeklī, šis truli pablenza apliecībā un turpināja stūrēt.
Ziņu portālos bieži kaunina “garīgos kropļus”, “galvas invalīdus”, kas savus dārgos braucamrīkus novietojuši stāvvietā, kur uz zemes uzzīmēts balts stilizēts ratiņkrēsls. Var pārmest cilvēkam tik raksturīgo slinkumu paiet pāris lieku soļu. Tomēr nevaru atcerēties, ka bieži būtu redzējis šajās vietās novietotus invalīdu auto. Tāpat arī lielveikalu stāvlaukumos ģimenēm un invalīdiem atvēlētās vietas visbiežāk ir tukšas. Runājot ar cilvēkiem, kuriem ir invaliditāte, viņi atzinuši, ka daudzviet šādām personām it kā paredzētā infrastruktūra ir tikai butaforija, acu aizmālēšanai — līdzīgi kā šis likumpaklausīgais autobusa šoferis, kuram nav vēlmes iedziļināties reālās dzīves situācijās.
Kategorijas
- Reklāmraksti
- Afiša
- Balles
- Izstādes
- Koncerti
- Teātris
- Citi pasākumi
- Sporta pasākumi
- Laikraksta arhīvs
- Foto un video
- Veselība
- Vaļasprieks
- Lietotāju raksti
- Latvijā un pasaulē
- Dzīve laukos
- Izglītība
- Operatīvie dienesti
- Novadu ziņas
- Aizkraukles novadā
- Jaunjelgavas novadā
- Kokneses novadā
- Neretas novada
- Pļaviņu novada
- Skrīveru novadā
- Vecumnieku novadā
- Viesītes novadā
- Sports
- Viedokļi/Komentāri
- Statiskas lapas
- Pazudis/atrasts
- Abonēšana
- "Staburaga" projektu raksti
- Kultūra