Staburags.lv ARHĪVS

Eiropa noasiņo

Līga Patmalniece

2016. gada 26. jūlijs 09:49

9159
Eiropa noasiņo

Pagājušajā nedēļā satiku draudzeni, kura jau vairākus gadus dzīvo Vācijā, nelielā zaļā un klusā pilsētiņā. Viņa atzina, ka pēdējos mēnešos mierīgā ikdiena mainījusies — ielās parādījies liels skaits patvēruma meklētāju. Kad draudzene ar mazuli dodas pastaigās, bieži vien klāt nāk jauni vīrieši — patvēruma meklētāji — un prasa naudu. Viņa naudu nedod, bet sūta jaunos cilvēkus strādāt — lai nopelna paši. Kā izjūtas, kas dažkārt pavada, esot lielākās pilsētās, publiskās vietās, metro, viņa nosauc stresu un bailes. Varu tikai iedomāties, kādas tās ir pēc aizvadītās nedēļas nogales, kad viena pēc otras notika vairākas imigrantu pastrādātas slepkavības — šķiet, Eiropa lēnām noasiņo.

Tādēļ nedaudz ironiski skan Vācijas kancleres Angelas Merkeles un arī citu Eiropas valstu līderu teiktais par to, ka nedrīkstam pieļaut teroristiem ietekmēt ikdienu, ļauties bailēm un jāturpina ierastā dzīve. Taču tas ir grūti izdarāms, jo šobrīd Eiropa vairāk atgādina mīnētu lauku, kur jebkurā vietā un jebkurā brīdī var notikt sprādziens. Un, ja tajā brīdī esi sprādziena vietā, tad grūti to nosaukt par likteni. Jo tas ir negaidīti, tas ir negodīgs karš, ja vien karš vispār var būt godīgs.

“Viņi necīnās tā, kā to karavīri un armija darīja agrāk — kaujas laukā ar konkrētu pretinieku. Ar lokiem, bultām, ieročiem, lielgabaliem vai lidmašīnām. Nē, viņi uzbrūk sievietēm, bērniem, dzeramajam ūdenim, elpojamajam gaisam, padarot pretinieka dzīves apstākļus neizturamus,” raksta žurnāliste publiciste Sandra Veinberga. Terorakti Anglijā, Beļģijā, Francijā, Vācijā atgādina vilni, kas pamazām veļas pār Eiropas Savienību. Taču ir valstis, kas gatavas to nepieļaut un savu teritoriju, cilvēkus pasargāt no iespējamajām traģēdijām. Polijas premjerministre Beata Šidlo intervijā nedēļas žurnāla “wSieci” 24. jūlija numurā pauda viedokli: “Poļu tautas drošību nevar pārrēķināt naudā. Mēs nepiekāpsimies. Tas nenozīmē, ka mēs nevēlamies palīdzēt, bet jāpalīdz aiz mūsu valsts robežām. Drīz nosūtīsim kārtējo humanitārās palīdzības kravu bēgļiem Tuvajos Austrumos. Taču Tuvo Austrumu cilvēku ieplūšana Polijā ir izslēgta, jo ne mēs, ne Eiropas Savienība nespēj izveidot sistēmu, kas efektīvi nodalītu bēgļus no teroristiem.”

Šī nostāja ir daudziem nepieņemama, nepopulāra un pārprastajam humānismam nesaprotama. Domāju, ikvienai valstij jāļauj pašai izlemt, vai spēj, var un vēlas uzņemt imigrantus. Palīdzēt, protams, vajag, bet to var darīt arī citādi. Piekrītu arī viedoklim, ka problēma jārisina saknē, tātad sakārtojot situāciju šo bēgļu dzimtajās zemēs.